Pēdējās cerības atrast Rūdi pirms Ziemassvētkiem, pēdējā cerībai Rūtai, Jāzepam un Pēterim Ziemassvētus sagaidīt priecīgā un bezrūpīgā noskaņojumā. Stāstu sērijas pēdējās, devītā daļa jūsu vērtējumam . . .
Jauna, balta cepurīte
Galvā puisēnam.
Tagad silti,
Tagad labi —
Nesalst ausis tam.
Sētas stabs to jautri vēro:
— Brīnumi nu gan!
Taisni tāda cepurīte
Galvā arī man!
/Dzidra Rinkule-Zemzare/
Bērni bija uzrunājuši lielāko daļu ciematnieku, daži uz brīdi pievienojās Rūda meklējumos, taču ātri aizgāja savās ikdienas gaitās. Sākoties Ziemassvētku brīvlaikam, Rūta, Pēteris un Jāzeps suņa meklēšanu sāka saukt par savām ikdienas gaitām.
Divdesmit ceturtā decembra rītā Ziemassvētki solījās kļūt par svētkiem bez smaida. Visi trīs bērni, rokas salikuši kabatās sļūca pa Skaistlejas centrālo laukumu. Tobrīd tas bija gandrīz no cilvēkiem tukšs, vien par Skaistlejas Skrūdžu iesauktais Edgars Egle otrā malā lēni soļoja gar veikalu.
-Muļķi, jūs jautājat tiem, kuriem nav bail jautāt- Edgars noņurdēja, mirkli pametis skatienu uz bērniem, pēc tam turpināja ceļu savas mājas virzienā, atbalstoties pret spieķi -pēdējo reizi redzēju sekojam pa mēra pēdām, virzienā uz lielo pagrabu-
Tā bija vieta, kur drīkstēja iet tikai pieaugušie, bērniem tur ieeja liegta kā filmas pēc vienpadsmitiem. Pēteris jau bija paspējis spert trīs soļus pagraba virzienā, tas atradās pie jaunā ūdenstorņa, netālu no Kalniņu fermas. Jāzeps apturēja draugu, liedzot vienam doties uz pagrabu, nevēlotie draugam ļaut iekulties nepatikšanās. Spriežot pēc iepriekš pieredzētā, noteikti plāni klāsies arī viņam pašam.
-Aizvediet mūs uz pagrabu- Rūta metās pie vienīgā pieaugušā, ko redzēja, visiem par nožēlu tas bija Edgars Egle.
-Manas kājas sen nav priecīgas par papildus pastaigām- Egles kungs jau bija gandrīz nokļuvis pie Vasaras tilta -nevaru atļauties liekus soļus- viņa balss tembrs izteiktos vārdus iecēla teju likuma kārtā.
-Kevin onkul- aiz pasta ēkas, gluži kā saukts, iznira Kevins, Pēteris bija acīgākais no draugiem.
Pāris vārdos bērni izlūdzās Kevinu ziedot pāris minūtes savu dienas gaismas laika, lai pārliecinātos, ka Rūdis nav pagrabā. Sākumā viņš neticēja šādai varbūtībai, bet atmiņā neatausa mirklis pēdējo dienu laikā, kad kāds būtu devies pēc pārtikas rezervēm. Pēteris skrēja visiem pa priekšu, Rūta centās neatpalikt, bet viņa kājas nespēja turēt līdzi. Jāzeps turējās pie Kevina sāniem, jo zināja, ka pagrabā neiekļūs ātrāk par pieaugušo.
Pagraba durvis atvērās maza čīkstoņas pavadībā, tās bija smagnējas durvis ar trīs kārtās sasistiem dēļiem. Vasarā tās atverot, pretim traucās patīkams vēsuma, bet ziemā tur mājoja pietiekams silts, lai varētu novilkt pat cimdus.
-Rūdi- Pēteris aizdrāzās garām Kevinam, gandrīz nogrūžot zemē uz slidenā ledus -Rūdi, tu esi šeit- viņš vēlreiz skaļi iesaucās, pieskandinot pārpildīto pagrabu.
Kevins uzdzēsa gaismu, slēģis atradās piestiprināts pie sienas pa labi no ieejas. Tālākās spuldzes vēl ausa, kad Jāzeps jau iespiedzās spalgā balstiņā. Viņš redzēja kā melns rotveilera ļepato viņam pretim pa vienu no trim ejām.
Ierasti tik skumjajā Rūda purniņā bija redzami pat smaida pazīmes. Lūpu kaktiņi uzvilkti maliet augstāk un acis neizskatījās tik samocītas, aste luncinājās kā vistu spārni, cenšoties pacelties gaisā. Viņš apmeta vairākus apļus ap Jāzepu un pēc tam arī ap Rūtu, Pēteris viņu apturēja un dāvāja ciešu apskāvienu. Kevins pakasīja galvu un devās dziļāk pagrabā, lūkojoties, ko Rūdis sadarījis teju mēneša laika.
-Viņš pārticis no gaļas rezervēm- Kevins aplūkoja tālāko pagraba stūri ar ievērojami paplucinātiem gaļas gabaliem -dzēris no peļķes- tas bija arī zemākais pagraba stūris, kur ziemā un pavasaros izveidojas ūdens peļķe, tā nebija liela, bet pietiekama, lai spētu apmierinātu Rūda slāpes.
Visi jautrā prātā pameta ciemata pārtikas rezerves, vairākkārt pārspīlēti pārliecinoties, ka Rūdis nav vēlreiz iepalicis aiz muguras. Šoreiz uztraukumam nebija pamata, Kevins palaida visus trīs bērnus un suni pirms aiz sevis nodzēsa gaismu un aizvēra durvis.
Brīvībā Rūdis pavadīja pavisam neilgu laika sprīdi, šoreiz iekrītot sniega ragavu uzmavu ciešajā tvērienā. Rūta kā pirmā uzsēdās uz ragaviņām, lūdzot suņuku izvest pa pilsētu.
Pirmo pieturu izvēlējās pats Rūdis un bez pārsteigumiem pajūgs apstājās pie kūku tantes mājas, kura visiem spēkiem centās pagatavot pietiekami daudz piparkūkas, lai vakarā pietiktu visiem ciematniekiem pie lielās egles. Lai arī darba beigas vēl negozējās pat pie horizonta, viņa atrada brīdi pacienāt bērnus, īpaši Rūdi, par kura atgriešanos viņa īpaši priecājās.
Ar piparkūku drupačām rotātiem lūpu kaktiņiem bērni izbraukāja ciematu. Katrs ciematnieks sveica pazudušo mīluli kā sen neredzētu draugu, kaut pa īstam norūpējušies bija tikai kamanās sēdošā Rūta un līdzās skrienošie Jāzeps ar Pēteri.
Pēc katra apskāviena Rūda purniņš saviebās vairākās krunkās, skatienam kļūstot aizvien bēdīgākam. Vismaz tā uzskatīja tie, kas domāja, ka māk lasīt suņus kā atvērtu grāmatu. Viņi skatījās uz nošļukušajiem acu plakstiņiem, nolaistajām ausīm un ādai, kas nokarājās virs zobiem pāri apakšžoklim. Vajadzēja lūkoties uz asti, kura ar propellera graciozitāti riņķoja apkārt atkal un atkal, sitoties pret apskauties gribētāju rindā stāvošo kājām.
-Šim bija jābūt vienīgajam ierakstam manā Ziemassvētku sarakstā- Rūta sēdēja ragavās, paliekusies uz priekšu dēļ notirpušās muguras.
-Runā, ka Rūda vārds nebija tikai trijās vēstulēs- Jāzeps iejaucās draudzenes iekšējās pārdomās -pēc Rūda pazušanas gandrīz visi pārrakstīja vēstuli-
-Tu to nezini- Pēteris iestarpinājās ar nosodošu cirtienu.
-Brīnumu laiks- Jāzeps sapņaini noteica, kaut no draugu sarunas dzirdēja vien pāris zilbes.
Pa ilgu laiku, pirmo reizi izskriešana caur centrālo laukumu bija pavadīta ar prieku spiedzieniem, Rūdis nolēma likt lietā visu savu milzīgo spēku un Rūtu izvizināt ar joni. Pēterim, īpaši Jāzepam bija jāpiepūlas, lai tiktu līdzi kamanām. Apavi, pa nostaigāto sniegu, slīdēja kā slidas uz ledus, īpaši ja soļus lika tik haotiski un steidzīgi kā abi puiši.
-Paldies tev- Rūta pateicās suņukam, Rūdis piestāja pie bibliotēkas mazajām kāpnītēm un apsēdās, pārlika mēli pār lūpu un atvēsinoties atvilka elpu.
Abi zēni iepalika pārdesmit soļus aizmugurē, panākot Rūtu un Rūdi, rokas atstutēja pret ceļgaliem, sevi iztēlojoties kā finišējušus sportistus.
Rūta pieleca no ragavām, lai atbrīvotu Rūdi no saitēm un suņuks varētu doties savās gaitās. Viņa vēlreiz pabužināja viņu, klusi pasakoties, ka viņš veiksmīgi atradies.
Atraisot Rūdi, viņš neaizskrēja prom, vispirms paostīja Rūtas seju, tā pateicoties par kopīgo rotaļāšanās laiku. Viņš arīdzan gaidīja Jāzepa un Pētera roku siltumu aiz auss, tā suņa valodā nododot vēsti „uz redzēšanos”. Pēc tam aizcilpojot savās darīšanās, par kurām vienprātības ciemtanieku starpā nebija, atstājot šo kā suņa laiku.
Šoreiz pirmā suņa darīšana uzsākās turpat, centra laukuma otrā pusē, kur saliecies savu ceļu mājup atkal brida Edgars Egle. Pieskrējis pie viņa, Rūdis savu melno purniņu iebakstīja pie vīra dubļu brūnās jakas. Likās, ka tūlīt visi dzirdēs vecā īgņas skarbo balsi visā ciematā, viņš apstājās un palūkojās lejup, ar vienu roku pieturot melno hūti, lai vējš neaiznestu prom. Viņa kājas vairs nebija tik ātras, lai varētu atļaut vējam vēja darbus, sen padodoties dabas spēkiem.
-Mazais melnīt, nostāsti bijuši patiesi- Egles kungs lēnā valodā noteica –vairs necerēju tevi redzēt- ļāvies vējam pierunāties, atrāva roku no cepures, lai no kabatas izvilktu divus biskvītu –dubulto vai neko- vīrs nosmēja, iedodot sunītim vienu no biskvītiem, ko Rūdis bez sakošļāšanas nogādāja savā vēderā, lai mutē atbrīvotu vietu otram, ar ko izrīkojās tikpat ātri.
Rūdis vēlreiz piebakstīja deguntiņu Egles kungam pie mēteļa un aizskrēja tālāk, pazūdot aiz veikala stūra, virzienā uz lielo malkas šķūni. Visi trīs bērni šo vēroja ar atkārtām mutēm, pat savām acīm neticot, ka biedējošais vīrs var būt laipns.
-Pat tev atmaigusi sirds- pa veikala durvju šķirbu galvu pabāza veikala īpašniece Helma –šajos Ziemassvētkos esmu redzējusi visu- viņas smaidīja, izrādot savus lielos un spīdīgos zobus, kas baltumā varētu sacensties ar sniegu.
-No viņa citādāk vaļā nevar tikt- Edgars Egle centās noliegt savu labo omu.
Virs ciematnieku galvām pārlidoja krītoša zvaigzne, Rūta, Jāzeps un Pēteris klusējot labi apzinājās šo atbildīgo mirkli. Ziemassvētku vakarā krītošas zvaigznes laikā jāievēlas vēlēšanas, kura noteikti piepildīsies.
To neviens no trijotnes nekad neatzīs, bet pēc Rūda atrašanās trijotne jutās tik laimīga, ka neviens neko neievēlējās, domās minot vien pateicības vārdus. Ja zvaigzne spētu runāt, viņa noteiktu šobrīd klusētu un samulsusi turpinātu lidot.
Paldies, ka bijāt ar šo stāstu visu Ziemassvētku gaidīšanas laiku, lai visiem priecīgus Ziemassvētkus, skaistākos gada svētus ! ! !
