Esam iepazinuši Skaistlejas ciematu un tā vērtības, diemžēl pat miermīlīgākajā ciematā notiek neparedzēti un slikti notikumi. No tiem izvairīties nevar pat Ziemassvētku gaidīšanas laikā un ar tādiem notikumiem jātiek galā līdz gaidītākajiem gada svētkiem. Raudzīsim kas atgadīsies Gaujas krastu skaistākajā vietā, lai nākošajos trijos stāstos kopā meklētu atrisinājumu . . .
Pieminēt labo un jauko,
Ziemassvētki mums liek,
Zvaigžņu lukturi laukā,
Egles svecīšu prieks.
Ziemas saulgriežu dzīlēs,
Gaismas sēkliņas dīgst,
Gādāsim mīlestībā,
Lai viņas neiznīkst.
/Nezināms autors/
Rīts Skaistlejā iesākās ar pēdējo sniegpārslu pievienošanos uz jau biezās sniega segas, kas klāja gan visu Latviju, gan skaisto ciematiņu. Ausainis Mā, zem deguna bubinot tikai sev zināmas frāzes, kārtējo reizi lika lietā savu galveno ziemas darbarīku. Tuvākajā apkārtnē nav neviena, kas ar to rīkotos prasmīgāk, iespējams, atradīsies ātrākas rokas, bet tās neizraks skaistākus celiņus.
Jau ar pirmo soli pār mājas ārdurvju slieksni, Rūta sauca pēc Rūda. Viņai kārojās pēc traka ragavu izbrauciena, to viņa iztēlojās darām jau kopš pamošanās brīža. Brokastu pārslas paēdusi neticamā ātrumā, sarkano ziemas mēteli uzmetusi uz pleciem, brūnā cepure tik tikko sedza pusi galvas, sakārtojot apģērbu vien soļojot pa ielu uz priekšu, ātri nokļūstot centrālajā laukumā.
Tur viņu gaidīja Pēteris un Jāzeps, kuri ar mazām lāpstiņām pielika savu palīdzīgo roku laukuma atbrīvošanai no sniega smagās nastās. Pūkainajam baltumam nebija smaguma, vājais vējelis gluži vieglu paķēra sniegu kā pūku un nesa pa gaisu. Bieži sniegpārslas izvēlējās laisties sniega šķūrētāju virzienā, aplaimojot bērnu sejas ar savdabīgu ziemas sveicienu.
-Kāpēc jūsu sejiņās tāds uztraukums?- Kevins tikko nolicis malku savas mājas verandā, zem jumta, lai vēlāk pa durvīm pastiepjot roku, varētu aizsniegties pēc kārtējās pagales. Uz sarkani rūtotās ziemas jakas bija saķērušies neskaitāma koku skaidas, kuras viņš vienu pēc otras centās nolasīt –jums vajadzēja deldēt slidzābakus uz aizsalušā ledus vai censties nenogāzties no ragaviņām, traucoties lejup pa kalnu-
-Kā lai priecājas, ja mūsu labākais draugs ir pazudis?- Jāzeps skumjas sažņaugtu sirdi jebkuram, kurš dzirdētu zēna balsi. Nekas nav sāpīgāks par bēdīgu bērna sejiņu pēdējā gada mēnesī.
-Neskumsti, viņš noteikti ir tepat Skaistlejā, nekur viņš neietu- Kevins uzlika roku uz Jāzepa baltās cepurītes –kur vēl viņam būs tik labi draugi kā jūs un kur vēl viņu tik labi baros kā Skaistlejieši- kaut nedaudz, bet bērnam viņš uzlaboja omu, mazajā sejiņā iedēstot smaidu.
-Rūdi, Rūdi- vien varēja dzirdēt gan no Rūtas, gan viņas vienaudži Jāzeps un Pēteris.
Viņi pieskandināja visas Skaistlejas ieliņas, par suņa pazušanu pamazām uzzināja visa tuvākā apkārtne.
Bērni pusi dienas pavadīja meklējot Rūdi, izstaigājot visas viņas iemīļotās guļvietas. Tās bija uz Ziemas salas zem resnā ozola saknēm, perfekta vieta kādam, kurš vēlas patverties no sala un puteņa. Zem tilta, kur betona virsma savienojas ar zemi, šī vieta parasti piemērota pavasaros un vasarās, taču dēļ sniega pārpilnības, nu kļuvusi nelietojama. Viņam patika patverties no aukstuma arī baznīcas nojumē, taču svētdienas rītā tur drūzmējās pārāk daudz cilvēku, kas nedotu viņam kāroto mieru.
Izstaigājuši visas šīs vietas, bērnu runas sāka kļūt bažīgas minot dažādus minējumu, kur Rūdis varētu būt devies. Daži no tiem bija tik briesmīgi, ka neviens tos neatkārtoja, citi muļķīgi, kuri prasījās tikt apsmieti.
Meklējumi brīžiem pārvērtās par spēlēm, visiem trīs bērniem bija lieliskas prasmes savos dūraiņos savelt perfektas sniega pikas. Pirmais laimi izmēģināja Pēteris, lai pievērstu Rūtas uzmanību, bet viņai pieliecoties kaujā tika iesaistīts arī Jāzeps. Pikas lidoja pēc pikām, lielā šķūņa pievārtē, kura iekšienē jau sen bija izveidota glīta sporta zāle, radot maldīgu priekšstatu par sašķobījušos būdu.
Pašiem sevi lādējot, viena vieta vēl palikusi neapskatīta, malkas šķūnis ciemata rietumos. Zem lielā malkas šķūņa nojumes, starp pirmo un trešo ielu, Kevins jau sen izveidoja īpašu vietu, kur Rūdim patverties no negantiem laikapstākļiem. Virs izgulētas bedres bija speciāli izveidots metāla jumtiņš, kas pasargā no nejaušiem pagaļu lidojumiem un citām iespējamām nelaimēm.
-Šeit neviens nav bijis pēc sniegputeņa- Jāzeps žēlabaini noteica, viņa balss aizlūzi kā tikko pazibējusi cerība. Arī abu pārējo draugu pleci sašļuka, visiem iznākot no malkas šķūņa ar nodurtu skatienu un pa zemi šļūcošiem papēžiem.
