Šovakar aizdedzinot trešo svecīti adventes vainagā, kādas ziemassvēcīgas filmas reklāmas pārtraukumā, laiku var īsināt īss stāstiņš par Skaistleju. Vēl viens stāsts par mazu ciematiņu līkumainās Gaujas krastos, kuru esam iepazinuši iepriekšējos četros stāstos. Lai Jums skaists Ziemassvētku gaidīšanas laiks . . .
Reiz mežā dzima eglīte un mežā auga tā,
Tik slaida, skaista, zaļoksna bij' ziemā, vasarā.
Dzied dziesmu viņai putenis un miegā ieaijā,
Sals sniega segā satinis, lai nenosaltu tā.
Zem eglītes mazs zaķītis, kaut bailīgs, draiskuļo,
Un dažu brīdi dusmīgs vilks tai garām aizcilpo.
Klau, sniegs kā dzied zem ragavām pa meža biezokņiem,
Tur zirdziņš kājām pinkainām skrien sīkiem riksīšiem.
/L.Bekmanis, atdzejojis Mindenbergs/
Rīts dienai, kuras vakarā jau trešajai svecītei adventes vainagā kvēlos spilgta liesma. Līdz tam vēl jānodzīvo, svarīgāk, ka Skaistkalnes ciematā trešās advente ierasti kalpoja kā ragaviņu sacīkstes. Daži tās sauca par sacīkstēm, citi par ragavu modes skati, piedaloties bez mērķa pirmajam pārbraukt pāri sarkanajai līnijai, bet to izdarīt košāk un cēlāk kā citi.
Aizupiņu rezidence atradās vistālāk uz ziemeļiem, pretim bākai, Gaujas krastā. Sākumā tā bija iecerēta kā plaša ēdnīca, beigu beigās topot par gaišu un graciozu mājvietu, kuras par savām desmit gadus sauc Pēteris. Šī koka celtne ar milzīgu lapeni, nelielu tornīti kā otro stāvu, aizņem gandrīz visu Ledus salas ziemeļu daļu. No pārējās salas to atdala šķidrs egļu biezoknis, palīdzot radīt nelielu nošķirtības sajūtu.
Pēteris no mājas pagraba izvilka vasarā būvētās ragavas, viņš pats atnesa pāris dēļus, kurus tēvs izmantoja sēdvietas izgatavošanai. Pie pārējās būvniecības piedalījās vien Pētera acis, tās vēroja sava tēva amatnieka, dzelzs kalēja rokas darbībā. Savas rokas izmantojot tikai reizēm padodot tālāk nokļuvušos darba rīkus, katra reizi svinot kā mazus svētkus.
-Jūtu, ka šis gads ir tavējais- Jāzeps kliedza, stāvot pie Aizupiņu mājas verandas pakājes. Izrakts plats celiņš no trīs pakāpienu trepītēm līdz tiltiņam, kas pārveda pāri uz ciemata kontinentālo daļu, kā daudzi smēja, kaut Rūta vienmēr aizrādīja par šāda teiciena nepareizo dabu un to brīvi darīja arī tagad.
-Uzvarēt Raivi ir neiespējami- Rūta centās nepieļaut pārāk augstu puišu lidojumu, nosaucot galveno pretinieku, kurš nav uzvarēts pēdējos četrus gadus.
-Melnais bruņinieks- Pēteris nonācis pie draugiem atrādīja mēnešiem glabātu noslēpumu, kas nu pirmo reizi ieraudzījis saules gaismu -perfektākās ragavas, ko vērojušas jūsu acis, metāla šķiedras paralēli brauciena līnijai, aerodinamika noslīpēta līdz pilnībai. Saki, neiespējami, patiesībā es nezinu, kas ir neiespējams, tādēļ es saku, ka iespējams ir viss- Pētera lielā vārdu gūzma pazudināja atbildi no Rūtas prāta.
Visi trīs jautrā prātā devās cauri ciematam, Rūdim atkal tiekot iemauktam vispirms vilka Rūtu, bet pēdējos metrus Pēteri. Viņa spēcīgās kājas un augums bez pūlēm slidināja ragavu slieces pār slideno sniega virsmu.
Par nožēlu pa skaļruņiem skanēja lēna un mazliet skumīgās “Ak, eglītes” melodija klaviermūzikas skaņās. Prāts neviļus kļuva nostalģiski melanholiskā noskaņā, novedot no īsākā ceļa un izvedot gar ieliņu, kur atradās Zemenes kundzes māja.
Dziesmas melodiju vainot bija daudz vienkāršāk kā padošanās deguna sagādātajai garšas sajūtai. Tikko izceptās ābolmaizītes teju mutē kusa, vispirms maizīte, pēc tam silta ābola šķēlītes kopdarbs aizveda uz septītajām debesīm. Vissliktākais bija pēdējais kumoss, jo pēc tā vairs nebija nākamā, bet mute kliedza pēc vēl vienas.
Rūdis kūkas tantes doto kēksu notiesāja vēja ātrumā, no malas izskatījās, ka tas vienā gabalā tika nogādāts no Jāzepa plaukstas melnā sunīša vēderā.
Tuvumā jau bija dzirdama cilvēku čalas, pulcējušies nobrauciena kalna pakājē. Aptuveni simt metru garš, pirms neatminamiem laikiem no kokiem atbrīvots zemes pleķis. Augšā, tieši pāris mazu eglīšu pakājē sniegā novilkta zila līnija, kā starts, nevienam nav ļauts ceļu lejup uzsākt no augstāka punkta.
-Tu esi astotais- teica ausainis Mā, ciemata galvenais sniega lāpstas meistars, kuram jāpasakās par perfekti notīrīto kalna laukumu. Aptuveni piecdesmit gadus jauns vīrs ar pekles melnu ausainu cepuri, garu sirmu bārdas ērkuli zem zoda, krunku daiļotu pieri, sarauktām uzacīm un rupju balsi darot vītu dusmīgāku kā citus.
Pēteris tika sagaidīts ar milzu ovāciju saucieniem, tajās sadzirdamā komplimentu lavīna nobēra aizmugurē slīdošo “Melno bruņinieku”. Melnā krāsā mērcētas ragavas, sarkana svītra tās priekšā, kas zēnā prātā izgaismojoties kļuva gaišāks šaudoties no vienas puses uz otru. Vientulības brīžos viņš iztēlojās ragavu balsi, kas līdzinātos vectētiņa, sarunājoties gluži kā Maikls seriālā par runājošo mašīnu.
Dodoties augšup kalnā, Pēteris dzirdēja atbalstošus vārdus, īpaši skaļa bija Rūta, bet cauri citiem izlauzās Jāzepa neveiklā un raustītā balss. Ceļš augšup veda pāri virszemes koka saknēm, vienai rokai turot ragavu striķi, kamēr otra reizi pa reizēm noglāstīja sniegu virskārtu.
Uz starta jau Pētera skolas biedri, vistuvāk Raivis, četrpadsmit gadus jauns puisis uz superragavām ar stūri, Sabīne uz gaiši zaļas plastmasas pannas, Jānis uz krāsainām kamanām, Kārlis uz līdzīgām kamanām kā blakusesošajai Sabīnei, Jana ar dīvainām trīsslieču kamanām, Mārtiņš uz lielajām siena paku velkamajām kamanām un Māris uz paša veidotām ragavām, kuras slieču vietā atradās slēpes.
Visi ar smaidu uzņēma gandrīz startu nokavējušo dalībnieku, iedodot “pieci” un gluži kā slavenais Bārnijs Stinsons pavēstīja, cik tas ir “Leģ” liekot uzgaidīt līdz turpināja ar “dāri”. Viens no Pētera lielākajiem talantiem ir kavēt, bet ierodoties salauž gaidītāju uzcelto ledus sienu ar neticamu pozitīvismu.
-Gatavi?- jautāja sporta skolotājs, Lapiņa kungs, vairāk kā divus metrus garš stingrs, trīsdesmit piecus gadus jauns vīrietis ar svītrainu cepuri uz blondo matu cirtām. Viņš pacēla roku augstu gaisā, plaukstas sedza melni cimdi, bet tumši zila uzpūsta ziemas jaka -trīs, divi, viens- viņa skaļā balss atbalsojās tālu mežā aiz visiem astoņiem ragaviņu braucējiem -starts-
Visi reizē ar pirkstgaliem atspērās pret sniegoto virsmu un uzsāka strauju braucienu lejup pa kalnu, atklājot ikgadējo ragaviņu braucēju sacensības. Tieši prieku simbolizē trešā aizdedzinātā svecīte adventes vainagā. Piemēram traukšanos lejup pa kalnu ar ragaviņām, ko nu astoņi bērni izbauda, saņemot milzīgus aplausus pārbraucot pār finiša līniju.
