Četru svecīšu liesmu pavadījumam jāpievieno mandarīnu saldā smarža un piparkūka uz kārās mēles, tam pa virsu kā ķirsīti uz gardas kūkas nepieciešams silts stāsts. Arī Skaistlejā pienākusi ceturtā advente un šajā ciematā šī ir īpaša diena ar tikpat īpašu tradīciju, kas tiek ievērota kopš neatminamiem laikiem.
Debesīs peld milzīgs dāvanu maiss.
No kā? Uz kurieni? Kam? Un kas?
Kurš dabūs debesu dāvanas?
Varbūt maiss paredzēts eņģeļiem vien?
Tur lakstīgalmēlītes, putna piens?
Nē, arī mums – palaidņiem dāvanas tiks,
Šai svētku vakarā sniegs, snigs un snigs.
/Nezināms autors/
Skaistlejas ciematā, šajā vakarā, katrā namā tiks iedegta ceturtā svecīte Ziemassvētku adventes vainagā. Tās liesma simbolizē grēku nožēlas laiku, liekot apdomāt, piedot un lūkoties nākotnē ar gaišāku skatu.
Šo sirdi sildošo mirkli ciematnieki izbaudīs atgriežoties mājās no bluķa vilkšanas. Jau kopš izseniem laikiem bluķa vilkšana Skaistlejā simbolizēja grūtuma, ļaunuma un nedienu sakopošana koka gabalā, ko pēc tam sadedzināt Ledus salā. Tas tika izvilkts cauri visām ielām un nostūriem, lai neviens velna nedarbs un nodoms nepaliktu ciematiņā.
Koka bluķi sagādāja Kevins, pavasarī tīši atstājot pēdējo bluķi nesaskaldītu, lai ceturtajā adventē to varētu izvilkt caur ciematiņa ieliņām. Šoziem viņam tas bija jāaizgādā līdz vecajam ūdens tornim, netālu no bākas, kurā Ziemassvētku garā mirgoja kā ziemas aukstumā tā vasaras karstumā.
Cilvēki ausaina Mā no sniega iztīrītajā laukumā saradās lēnām, bez steigas, bet ar zināmu punktualitāti, neliekot uz sevi gaidīt. Kā vecais īgņa, Egles kungs mīlēja piekabināt savam sakāmajam, ka nav nepieciešams talants, lai ierastos laikā, tā izrādot vien cieņu pret otru.
Sarodoties aizvien vairāk cilvēku, ievērojami palielinājās cilvēku čalas un bērnu rotaļīgie spiedzieni. Pēteris pievienojās pārējiem spēlējot ķerenes, Rūtas plecu nospieda tēva smagā roka, nelaižot meiteni tālāk par rokas stiepienu. Jāzeps stāvēja pie vecmāmiņas, skatoties debesīs, abiem cenšoties atrast zvaigznājus, no mākoņiem tīrajās debesīs.
Šodien Rūdis bija kā akā iekritis, ne miņas no melnā sunīša, īpaši bēdīga bija Rūta, bet ne labāk jutās arī Jāzeps un Pēteris. Jāzeps ļoti cerēja, ka Rūdis sadzirdēs ciematnieku skaļo uzvedību un varēs būt pirmais, kas gan sunīti redzēs, gan skaļā kliedzienā pavēstīs pērējiem par melno skaistuli, ļepatojam pāri dziļajām sniega kupenām, kas nu jau ievērojami pārsniedza suņa augumu.
Rūta bija kļuvusi pavisam klusa, viņa pārmeta sev, ka jau nosūtījusi vēstuli Ziemassvētku vecītim. Ja to varētu darīt vēlreiz, viņa noteikti kā savu lielāko velmi būtu ierakstījusi Rūda atrašanos. Galvā sīka balstiņa viņu mudināja, ka kopā ar Jāzepu un Pēteri varētu atgūt vēstuli un pierakstīt vēl vienu velmi. Ziemassvētku vecītim būtu jāpiedod nedarbs, ja tas ticis izdarīts cita labā, tāpat atdot sunītim mājas būtu paša vecīša labais darbs un neskaitītos kā Ziemassvētku vēlēšanās, tā atstājot jau gribētās mantas sarakstā.
Pārdesmit soļu attālumā, skatienu lejā nodūris stāvēja Jāzeps, priekšzīmīgais puisis, kurš vienmēr rīkojās paredzami, pareizi un bez kļūdām. Viņa nevarēja paļauties, ka to viņš uzreiz piekritīs nedarbam, kas samaitās viņa nevainojamo reputāciju.
Nedaudz tālāk stāvēja Pēteris, kuram šāds piedāvājums noteikti iededzinātu acīs uguntiņu, taču viss, ko viņš mēģina parasti izgāžas ar skaļāko blīkšķi pasaulē.
-Palīdzēsi man nozagt Ziemassvētku vecītim domātās vēstules?- Rūta neizturēja un izrāvās no tēva rokas, kas viņai turējās uz pleca, lai mazā meitenīte tumsā neaizklīstu savu ceļu –lūdzu piekrīti, vēlos pierakstīt, lai atgriež Rūdi- viņa saķēra Jāzepa dūraini, plaukstai savilktai dūrē, pirkstgali bija tukši. Vakars nebija auksts, bet Jāzeps piesargājās, lai neattaptos ar pārsalušām rokām.
-Mēs to nedrīkstam darīt, dāvanu vietā dabūsim ogles- Jāzeps purināja galvu, sašķobot savu cepuri. Rūta skaidri izskaidroja savus nodomus un iemeslus, kādēļ plāna izdošanās ir nenovēršama, bet to visu apšaubīja jau puiša sejas vaibsti pateica viņa domas. Saruna tika pārtraukta vēl nesākta, Jāzepā netika radīta velme darīt kaut uz pusi tik bīstamu, bet Rūta viena neriskēja nokļūt par pirmo bērnu, kas nozagtu bērniem Ziemassvētkiem.
-Sastājieties kolonnā- Skaistlejas mērs, Rutka kungs pēc nokrekšķēšanas, maigi pavēlošā tonī uzņēmās virsvadību. Četrdesmit astoņus gadus jauns vīrietis ar sirmām ūsām un vēl sirmāku galvas segu.
Šeit bija sanākuši visi ciematnieki, arī Edgars Egle, kurš ar dēlu kā ierasts stāvēja pašā aizmugurē, aiz visu trīsdesmit trīs namu iemītniekiem. Kā barvedis pa priekšu soļoja Rutka kungs ar kundzi, viņš vilka bluķi aiz sevis, no tā soļa attālumā sekoja Kevins ar ģimeni un tad pārējie.
Ierasti Rūdim vajadzēja klaiņot no viena ciematnieka pie otra, diedelējot piparkūkas, vairāk laika pavadot pie tiem ciematniekiem, kuru kabatās varēja saost gardākās un svaigākās kūkas tantes meistardarbus. Lielākā daļa par to nedomāja, izskanēja pāris jautājumi, bet to atbildes tāpat kā atnākušas, tikpat lielā neziņā devās prom.
Sākuši ūdens torņa pakājē, gājiens ritinājās kā dzijas kamols, bez nosprausta maršruta, cenšoties izstaigāt visu ciematiņu. Dažkārt haotiskais gājiens ieveda vienā un tajā pašā vietā vairāk kā divreiz, bet to neapmierināti norūca vien grupas aizmugure.
Par gājiena tuvošanās tā noslēgumam liecināja pāriešana pār Vasaras tiltu, ciematniekus pārnesot Ledus salā. Tur slejās vien astoņas celtnes ar vienu galveno ielu un divām šķērsielām, ikdienā visvairāk soļu nozibēja par Lapaino laukumu, ap kuru sastājušās četras trīsstāvu mājas, uzņemot astoņas ģimenes. Tālākajā, ja skaita no tilta puses, dzīvoja Jāzeps un viņa vecmāmiņa. Vienīgajā, kuras priekšā atradās lapene, kuru vasarā šūpuļkrēslā iemīļojusi vecmāmuļa.
Nonākuši Ledus salas krastā, kur Gaujas ūdeņi vasarā ārēji izskatās tik rāmi, bet ar lapsas cienīgu viltību, apakšā ar spēcīgās straumes palīdzību maina gultni. Tāpēc šeit nevienam ziemā nav ļauts atrasties uz ledus, neviens šeit ledu netīra, lai vieglāk būtu noķert pārgalvi, kurš šim likumam gājis ar līkumu.
Rutka kungs bluķi nostādīja uz ugunskura vietas. Uz baltā sniega tā neizskatījās, bet jebkurš apkārtējais ar aizvērtām acīm norādīs vietu, kur siltajā gada laikā tiek gatavots šašliks. Saritinājis diegu uz bluķa virsmas, ap īpašu caurumu tā galā, kas izurbts līdz pat tā vidum.
-Šeit atstāsim šī gada sliktos darbus, sliktos vārdus un neveiksmes, tās neaizmirstot, bet izmantojot kā mācības- Rutka kungs aplaudēja gan sev, gan sanākušajiem ciematniekiem, pateicoties par kopā pavadīto vakaru un aicinot doties mājās, iedegt ceturto adventes svecīti.
