Ceturtā nodaļa.
- Neuztraucies, - mierināja Katrīna. - Silvij, Estere noteikti atradīsies.
Tomēr Katrīnas acīs bija redzamas šaubas.
Piepeši pār viņiem lidoja putns. Tas kaut ko nometa.
Tā bija zīmīte, iesieta rozā lentītē.
Silvija to pacēla. - Esteres lentīte.
- Un kas tur rakstīts? - Jolanta jautāja.
Katrīnas brāļasieva sāka lasīt: - Sveika, mammu, es zinu, ka tu šo lasi. Esmu drošībā, neesmu nolaupīta. Putns mani aizveda uz nākotni! Es esmu pieaugusi. Esmu zinātniece. Un, tici vai ne, ir izgudrota laika mašīna! Es to neizgudroju, bet man uzticēts to pilnveidot - pagaidām tā ir lēna un ar iespējamām kļūmēm. Kad būs pabeigta, apciemošu jūs visus!
- Oho! - Jolanta brīnījās.
- Un... te ir vēl viena rindkopa. "Jolanta, tu noteikti brīnījies, kā šeit nokļuvi. Tevi neaizveda laika putns kā mani. Tu tiki ierauta virpulī, un virpulis atkal tuvojas..."