Romiešu svētki Luperkālijas uzskatāmi par Valentīndienas aizsācējiem, vien 5. gadsimta beigās pāvests Gelāsijs I šo februāra vidū svinamos svētkus pārdēvēja svētā Valentīna godā, lai pagānu svētki atbilstu kristietības paražām. Sešpadsmit gadsimtus vēlāk Skaistlejas mīlestības stāsta pēdējā daļa nonākusi Jūsu acu priekšā.
Būt kopā ar tevi ir vienīgais veids, kā es varu dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi. Tu esat mana meitene no maniem sapņiem... un acīmredzot es esmu vīrietis no taviem
/50 First Dates, 2004/
Mēs abi netraucēti sēdējām, klusējām, ļaujot Gaujas ūdeņiem būt skaļākiem pat par mūsu elpām. Šādu meiteni nebiju saticis vēl nekad, kaut dzīves pirmo pusgadu pavadīju pilsētā, nākamo gadu lauku mājā, un tikai pēc tam atradu savu īsto vietu, kur mīlēts pavadīt laimīgu, neviena netraucētu atlikušo mūžu. Kāds nezināms spēks bakstīja manu mēli pazudināt šo burvīgo klusuma mirkli.
-Kādi tev plāni rītdienai?- nevēlējos viņu laist prom, ļoti cerēju uz Rozas palikšanu, cik gan grūti būtu palikt pie tāda izcila savas sugas eksemplāra, kāds esmu es, patiesībā viņai tas būtu pagodinājums, esmu kā Dieva dāvana jebkuram, kuram paveicies ar manu sabiedrību.
-Es došos tālāk, meklēšu savus saimniekus, viņi bez mani neizdzīvos šajā skarbajā pasaulē, kas apēdīs visus ēdienatlikumus, kas parūpēsies par kārtīgām pastaigām un kas brīdinās par svešinieku ienākšanu mājās?- Roza izskatījās patiesi noraizējusies, viņas acīs emocijas mainījās ik brīdi, nevarot būt drošs par dāmas patiesajām sajūtām.
-Došos tev līdzi, pārliecināšos, ka nokļūsi mājās- es kā bruņinieks spožās bruņās, izgāzu krūtis, lai līdzās izskatītos lielāks un varēnāks –tur mežos ir bīstami, ātri kādam var nonākt uz vakariņu šķīvja- lai arī spriganas, viņas mazās kājeles būtu viegla uzkoda pelēčiem ārpus ciemata, pufīgais kažoks maldīgi vedina domāt, ka zem tā atrodas laba maltīte, bet to zina tikai tie, kam paveicies pieglausties pie dāmas.
-Manas kājeles ir ātrākas par citu, nebūtu sasodītais strupceļš, arī tu mani nenoķertu- lepnums Rozai nebija svešvaloda, varbūt tā bija princese viņā, kura mani tik ļoti pievilka –un mežā vēl palicis daudz sniega, mana baltā spalva palīdzēs noslēpties ātrāk kā kāds paspēs pamanīt- viņas spalva patiešām žilbināja, līdzās sniega valnim, pamaīt var tikai viņas acis un melno purniņu.
Roza gari un plaši apskaidroja, cik lielai neveiksmei lemts mūsu neiespējamais kopīgais ceļš, ja lemtu doties viņai līdzi. Atrazdami saimniekus, visticamāk viņas mājā man vieta neatrastos un no jauna nāktos uzsākt klejotāja dzīvi. Tas varbūt nebūtu sliktākais, bet mani bēdīgu padarīja iztēloties Jāzepa, Marijas un Pētera sejiņas, atskārstot manu pazušanu.
-Apsolies būt uzmanīgākā suņu meitene pasaulē?- mans uztraukums nebija notēlojams, tā vienkārši jutos un to viņai izrādīju kā uz paplātes.
-Nedrīkst solīt to, ko nezini vai izpildīsi- sniedzot padomu, viņa piecēlās kājās, izstaipījās un lūdza parādīt drošu ceļu ārā no ciematiņa. Roza apzinājās, ka fermeris vēl nebūs piedevis par viņas viesošanos kūtī un cilvēkiem nepazīstama suņa parādīšanās radītu bailes.
Izvedu mūs pār tālāko tiltu, jo ap šo laiku bērni uzsāk mājupceļu no skolas un centrs vairs nav tik droša vieta. Palīdzēja jau pieminētie un vēl neizkusušie sniega vaļņi, Roza to vidū prata lieliski maskēties, ka netālu staigājošais Kevins vien man pamāja, neredzot man līdzās stāvošo sapņu meiteni.
Uz priekšu steigties liedza apziņa, ka nonākot mežmalā Roza mani pametīs. Skumjas mani padarīja neuzmanīgu, nedzirdot Rozas stāstīto par sajūtām, ka drīz vien satiks savu saimniekus un solījumu vairs nebaidīties no nakts gaismas puķu radītajiem trokšņiem.
Nokļuvām pie ieejas mežā, starp bieziem krūmiem bija izveidojusies taka prom no ciemata. To biju izstaigājis tūkstošiem reižu, šeit pelēči mēdza reti staigāt un domāju nav drošāka ceļa baltajai princesei.
-Vai mēs vēl kādreiz tiksimies?- jautāju sirdi sažņaudzošu jautājumu.
-Neesmu no tām, kura dod tukšus solījumus- Roza citos vārdos ietērpa to pašu atbildi, ko prāts teicis jau vairākkārt –mūsu stāstam nav lemts beigties „ilgi un laimīgi”, bet mums bija brīnišķīga diena, vairāk kā citiem visa mūža garumā-
Nebildu vairs ne vārda, apostīju viņu vēl pēdējo reizi, Rozas aromātam atbrīvojot īpašu plauktu manā smaržu atmiņu skapī. Nedomāju, ka vēl reiz satikšu suņu meiteni, kurā tik cieši ieķertos mana sirds. Viņa ar lēnu soli uzsāka virzīties uz meža pusi, augstu paceltu asti, vieglā vējā plīvojošu spalvu un mērķtiecību, atrast savus saimniekus, neko vairāk kā vēlējumu „lai izdodas”, nespēju dot.
-Tev arī šodien valentīndiena?- tikko biju nolicis savu sēžamvietu uz smilšainā un aukstā celiņa, mani no mugurpuses izbiedēja draudzīgā Kevina balss –viņa ir tā, ko meklē vecais Gunārs?-
Vāji ierējos, lai viņš saprastu, ka uz pirmo jautājumu sniedzu skumju apstiprinājumu, bet uz otro nebēdnīgu. Mans bieži aprunātais bēdīgais skatiens noteikti bija nošļucis vairāk kā jebkad agrāk, bet vai par to skumšu? Noteikti vakarā pieraudāšu ar viņas smaržu piesūcināto sedziņu, bet jau rīt iznākšu no malkas šķūņa un likšu pārējiem gūt prieku gan par sevi, gan ar mani. Vien četrpadsmitajos februāros palūkošos augšup uz debesīm un pateikšos par dienu kopā ar sapņu meiteni.
-Priecīgu Valentīndienu- saka Rūdis no Skaistlejas, drosmīgākais suns apkaimē, kurš šodien piedzīvoja romantiskāko notikumu dzīvē un kā ir ar jums?
Paldies, ka kopā sagaidījām svēto Valentīndienu !
