Iepriekšējā reizē Laimis pievārēja divus Ērikas pokemonus, savā īpašumā iegūstot Varavīksnes žetonu. Tagad kārta Adrianam, kurš pirmo reizi iznāca uz oficiāla cīņas laukuma. Turēsim īkšķi, lai viņš pārvarētu satraukumu un veiksmīgi iesāktu Vidzemes reģionālo turnīru.
Pirmo reizi iekāpt oficiāla cīņas laukumā ir satraukuma pilns brīdis. Miljons skudriņas nedeva mieru Adriana mugurai, plaukstās parādījās nepatīkams mitrums, elpa kļuva neraksturīgi bieža un sekla. Nekas nav vienkāršāks kā dot padomus un novērot no malas, ne ar ko neriskējot, bet pašam ķerties vadīt karieti kā no jauna mācīties pokemona trenēšanas pamatus.
-Hitmončen, atnes man uzvaru- Adrians nesagaidījis Ērikas cīņas sākuma apstiprinājumu, ka Adriana priekšā jau atradās no pokebumbas izlecis Stantlers.
-Tu pat nezini, kas tev atrodas pokebumbās- Ērika atgriezās savā iznīcinošajā cīņas režīma.
Neticami cik ātri jauka meitene var pārvērsties terminatoram līdzīgā būtnē. Pirms mirkļa smaidošie vaibstu kļuva bezjūtīgi un no emocijām brīvi. Labestīgajās un uz mieru aicinošajās acīs iedegās kareivīga kaujas uguns, neatzīstot žēlastību kā opciju. Visvairāk pārvērtās balss un runa, cīņas laikā dzelžaina un pragmatiska, kamēr aicinājums cīņas zālē skanēja jauki un sirsnīgi.
-Izskatās, ka šodien zaudēšu tikai vienu žetonu- Ērika palecās un pirms graciozi piezemējās pēc 360 grādu piruetes, izsauca Tangelu.
Adrians nekad iepriekš nebija redzējis zilu jūras aļģu noklāto pokemonu. No attāluma to varēja sajaukt ar vīnogulājiem, kas apsedza visu radībiņas ķermeni, atstājot niecīgu spraugu acīm. Tie piešķīra Tangelam apaļu formu, liedzot saskatīt pokemona patieso izskatu.
-Stīgu pātagas- pēc Ērikas pavēles, Tangela uzsāka cīņu, no zilo aļģu dzīlēm izmetot divas garas vīnstīgas, kas ar milzu ātrumu virzījās Stantlera virzienā, saķerot nabaga brieqza kājas.
Apgrūtinājis pretinieka kustību, Tangela tuvojās Stantleram. Adrians no lieliski redzēja un ļāva Ērikas pokemonam uzsākt savu plānu, pwdējā brīdī cerot uz Stantlera ragu milzīgo spēku.
-Uzmanies no dzelkšņu sporām- Laimis no aizmugures sabojāja Adriana pārliecību par izstrādāto stratēģiju -Tangela arī ai zāles pokemons ar šādām spējām-
Izmisumā Adrians lika Stantleram kustēties, mēģinot attālināties no pretinieka, taču vīnstīgu tvēriens bija pārāk ciešs. Miera stājā stāvošais briedis kļuvis par vieglu mērķi briestošajām nepatikšanām.
-Izmanto psihisko uzbrukumu- Eduards no aizmugures noburkšķēja.
Pēc drauga padoma, Adrians to daudzkārt skaļāk kliedza Stantlera virzienā. No izciļņa brieža pierē sāka izvirmot dīvaini viļņi, Tangelai nokļūstot tieši to epicentrā. Pēkšņi zāles pokemons atlaida pretinieku no vīnstīgu gūsta un uzsāka skrējienu pie savas treneres, it kā viņam pakaļ skrietu mežonīgs Stantleru bars. Tangela zaudēja cīņu kolīdz pārkāpa cīņas laukuma līniju.
-Paldies tev par centību- Ērika atsauca savu pokemonu un to uzslavēja ar maigiem vārdiem -tu esi palikusi mana pēdējā cerība, uz priekšu Lifion-
No Ērikas mestās pokebumbas izleca viena no Īvija evolūcijām, zāles tipa pārstāvis, četrkājainais skaistulis Līfions.
Aptuveni metru augsts četrkājainā pokemona ķermenis bija ar dzeltenbrūnām īsām spalvām un tumši brūnām ķepiņām. Uz kājām, krūtīm un muguras atrodas vairāki mazi zaļi asnu izaugumi, garākais no tiem uz galvas. Līfiona ausis un aste atgādina nobružātas lapas, kuras tiecas uz augšu.
Adriana roka pati piespiedās pie Īvija pokebumbas, saprotot, ka reiz viņam nāksies izvēlēties, kādu no evolūcijām. Apriņķojis pāris reizes ap, pie jostas piesprausto, pokebumbu, viņš atgriezās realitātē. Stantlera stāvēja stalti, nedomādams bez cīņas piekāpties Ērikas pokemonam.
Stantlers Adrianam atgādināja viņu pašu, bez cīņas nelieksies neviena priekšā. Brieža lepnums augstuma ziņā daudz neatpalika no puiša, esot vienīgais no viņa pokemoniem, kurš nenovēršas, skatienam ilgstoši saduroties.
-Līfion, lapu virpuli- Līfions palecās gaisā un radīja virpuļojošu lapu tornado Stantlera virzienā.
Nevienam nebija ne jausmas, kur briežveidīgais pokemons ņēma tik daudz spēka kājās, ka nepakustējies ne centimetra, izturēja visus lapu sāpīgos sitienus. Nedaudz saliecis galvu, cenšoties pasargāt purniņu un jūtīgo degunu, taču nezaudēja graciozo stāju. Līfionam beidzot radīt virpuli, abi atkal stāvēja tajās pašās vietās, kur pirms brīža.
-Jāatzīst Stantleru esi lieliski trenējis- Ērika patiesi apbrīnoja Adriana pokemonu, jūtoties iedzīta stūrī -Līfion triecienu ar galvu- zāles pokemons triecās uz priekšu, kaut katrā otrajā solī ķepiņas smiltīs izslīdēja, atņemot trieciena spēku. Iespējams, tieši tādēļ Stantlers vēl stāvēja kā briedis pat pēc veiksmīga tieša Līfiona uzbrukuma. Adriana pokemons vien pussoli atkāpās, lai pēc sagrupēšanās tik lielā mērā neizjustu trieciena radītās sekas.
Nu Līfions bija nokļuvis Stantleram tik tuvu, ka viņš varēja zāles pokemonu pacelt uz ragiem un triekt pret zemi ar tādu spēku, ka cietā smilšainā zeme ieliecās nelielā bedrē. Pēc šāda trieciena Ērikai neatlika nekas cits kā savu pokemonu atsaukt pokebumbā.
-Amatieris, bet lielisks amatieris- Ērika savā manierē apsveica Adrianu, tikai pamazām sejā atgriezās tā pati izteiksme, kas laipni aicināja Valkas pokemonu cīņas zālē.
Zāles vadītāja no platās piedurknes slēptuves izvilka plaukstu, kurā atradās saules puķes zieds ar septiņām ziedlapiņām, katra savā krāsā. Pastiepusi plaukstu Adriana virzienā, puisis paņēma godam nopelnīto žetonu un ar pateicības vārdiem to ievietoja īpašā kastītē ar mazu tumši zilas krāsas spilventiņu tajā. Koši dzeltenā kastīte izmērā bija perfekti piemērot visiem astoņiem Vidzemes reģiona žetoniem.
Milzīga pacilātības sajūta cēla Adrianu debesīs. Viņa galva nespēja izdomāt mērķi, kas tagad liktos nesasniedzams, pat nākamie septiņi žetoni likās jau ar roku sasniedzami.
