Pirms nedēļas mūsu varoņi nonāca Gulbenes pilsētā, lai stātos pretim Bleinam un viņa uguns pokemoniem. Kā veiksies Adrianam, lasiet tālāk . . .
Abi pretinieki nostājās viens otram pretim, karstuma viļņi Adrianu bija pārņēmuši jau kopš brīža, kad spēra pirmos soļus Gulbenes pokemonu cīņas zālē. Domas vairs neraisījās tik raiti kā iepriekš, vien atkal piestāja pie Bleina apaviem, pludmales sandalēm vairs tik smieklīgi neizskatoties apaujot vīra pēdas.
Nostāvēt uz vietas uz sakarsušajām smiltīm nebija viegls uzdevums, īpaši grūti bija noskatīties uz Bleinu. Vīrs tur stāvēja ne sviedra pilītei nenotekot gar vaigu, smaidot it kā stāvētu Spānijas pludmalē, stiepjoties pret vēju.
-Vulkāna žetonu neiegūst, to izsvīst- Bleins novīpsnāja -manas acis redz, ka neesi karstuma cilvēks-
Adrians mīlēja vasaru un karstumu, taču nekad nebija piedzīvojis trīsdesmit grādu siltumu telpā ar pazeminātu mitruma līmeni. Mias iedotā minerālūdens tukšojās neticamā ātrumā, lūpām pamazām iemīloties pudeles pieskārieniem. Viņš nevarēja pat iedomāties, ko piedzīvo Eduards, kura garās bikses noteikti nepalīdzēja izturēt svelmi.
-Es izvēlēs Nainteilu- Bleins izsvieda pokebumbu, tai atsitoties pret smilšaino cīņas laukumu, izlaižot deviņastaino pokemonu un atgriezās vīrieša rokās.
Nedaudz vairāk kā metru augsto pokemonu apspīdēja saule, kura telpā iekļuva caur stikloto sienas daļu tieši pirms griestiem. Tuvākajai zvaigznei palīgā steidza dienasgaismas lampas pie griestiem, kuru spožums un daudzums neļāva skatienu pavērst uz augšu. Pēc Adriana domām, tās sniedza atbalstu sildītājiem, lai telpu uzkarsētu līdz tai temperatūrai, kura pašreiz nedod ne mirkli mieru.
Karstums vairs nebija lielākā Adriana problēma, viņam pretim stāvēja nedaudz vairāk par metru augsts pokemons, ko viņa pokedeks dēvēja par Nainteilu. Viņš ir četrkājains suņa līdzinieks, kas pārklāts ar biezu, greznu zeltaini baltu kažokādu un tādas pašas krāsas krēpes ap kaklu un pūkains cekuls uz galvas. Melnam trīsstūrveida degunam abās pusēs atradās sarkanas, kuras cieši lūkojās uz puisi.
-Es izvēlos Umbreonu- Adrians izmeta cīņā savu pokebumbu, no kuras izleca melna radībiņa ar dzeltenām svītrām uz astes un ausīm.
-Uguns metēju- no Bleinas rūkoņas, Nainteils tomēr spēja izlobīt pavēli un uzsāka cīņu, no mutes izlaižot neticami karstu uguns virpuli, kas triecās Umbreona virzienā.
Tumsas pokemons prasmīgi izvairījās no tieša trieciena un noleca maliņā, cīņas laukuma stūrī. Mazliet aizelsies no karstuma un uztraukumiem cīņas sākumā, Umbreons apņēmīgi turpināja cīņu ar ēnu uzbrukumu. Tas līdzinājās pa gaisu lidojošam melnam plankumam, planējoši dodoties Nainteila virzienā. Ēna nesagādāja Bleina pokemonam nekādas grūtības palekt maliņā, ļaujot Umbreona uzbrukumam doties savās gaitās.
-Nožēlojami- Bleins nocirta un pamāja Nainteilam doties uz priekšu, triecienā ar galvu.
Nainteils nokāris galvu, skrēja uz priekšu, neredzot, ka Umbreons sagatavojis tumšās pulsācijas uzbrukumu. Nabaga suņuks ieskrēja tieši tumsas uzbrukumā, sāpīgi uzņemot triecienu. Tas atsvieda pokemonu atpakaļ, sirdi plosošas kauciena pavadībā.
-Atgriezies Nainteil- Bleins atzina, ka viņa pokemons šajā cīņā piedzīvojis sakāvi, nevēloties viņu mocīt vēl vairāk. Uzņemt tumsas tipu uzbrukumus vienmēr bijis nepatīkami, taču to izdarīt nesagatavojies un bez jebkādas aizsardzības neieteiktu pat saviem ienaidniekiem.
-Raidorn, dari mani lepnu- Bleins veikli samainīja pokebumbas un raidīja cīņā vienu no absolūti fiziski spēcīgākajiem pokemoniem. Teju divus metrus garais un simt divdesmit kilogramus smagais pelēkais zemes un klints pokemons Raidorns stāvēja uz divām kājām. Viņā mājo gan degunradža, gan dinozaura iezīmes, apvienojot labāko no šiem diviem radījumiem.
-Uzbrukumu ar ragu- līdzīgi kā Nainteils, arī Raidorns nokāra galvu pēc Bleina pavēles un devās Umbreona virzienā.
Viņa soļi bija smagnēji un atstāja nospiedumus uz cietās cīņu laukuma zemes. Umbreona tumšā pulsācija tika sašķaidīta ar šī pokemona spēcīgo ragu kā karsts nazis caur sviestu. Varens izskatījās ne tikai šī pokemona gaita, bet arī rēciens, triecienam sasniedzot Umbreonu.
Tumsas pokemons aizlidoja līdz pat pretējai sienai, spēcīgi atsitoties pret cieto betonu un nekustīgam nokrītot uz zemes. Viņam nepalīdzēja Adriana spalgais kliedziens vai vēlēšanās, kaut viss būtu labi. Puisis nespēja sajust tās sāpes, ko tobrīd izjuta nabaga Umbreons, atsaucot viņu pokebumbā, apsolīja pēc cīņas nekavējoties doties uz pokecentru.
-Tu viņu salauzi- Adrians nikni noteica, kārtējo reizi noslaukot sviedrus no pieres un acīm, slapjās rokas noslaukot, jau sviedriem piesūcinātajās biksēs -tu to nožēlosi- puisis cīņas laukumā meta savu otro izvēli, kas visiem draugiem aiz muguras likās tikpat loģiska kā varavīksne pēc lietus.
-Nevajag bērnu sūtīt kaujā- Bleins čarkstošā balsī noteica, ar skatienu pasakoties Raidornam par perfekti paveikto darbiņu -Raidorns reti pametis cīņu kā zaudētājs-
-Šī būs viena no šīm reizēm- Adriana priekšā parādījās Hitmončens.
Nav jābūt speciālistam, lai saprastu, ka cīņas tipa pokemons ir ievērojami pārāks par klints tipa zvēru un tas pierādījās šajā cīņā. Lai arī kā Bleins un Raidorns centās pievārēt un piemānīt Hitmončenu, Adrians neļāvās provokācijām un nokārtoja cīņu sev par labu.
Raidorns nespēja paciest daudzos cīņas uzbrukumus, ciešot milzīgas sāpes ikreiz, kad saņēma dubultsitienus. Bleins nespēja to ilgi vērot un meta laukumā balto dvieli, tā paziņojot par savu zaudējumu. Vecais vīrs bieži tā nemēdza darīt, taču sava pokemona labsajūta bija svarīgāka par niecīgajām izredzēm uzvarēt.
Atšķirībā no citām reizēm, Adrians ātri atsauca savu uzvarētāju - Hitmončenu, piesteidzās pie Bleina, lai savā īpašumā iegūtu Vulkāna žetonu. Atvainojoties draugiem par savu steigu, viņš skrēja uz Gulbenes pokemonu centru, kur māsiņai nācās parūpēties par Umbreonu, bet par to jau nākamajā nedēļā.
