Adriana pēdējā pieturvieta pirms pirmā turnīra ir Blome. Šajā vietā viņu gaida pārsteigums, kas izmainīs viņa tālāko ceļojumu.
Gājienā uz Smiltenes pilsētu bija palikuši aptuveni desmit kilometru, bet vēl vajadzēja piestāt Blomes ciematā papildināt pārtikas krājumus neparedzētām aizķeršanās reizēm. Ejot pa šauro asfaltētā braucamā ceļa malu, vienā mālā slejās egļu biezoknis aiz kurām slēpās uzarti lauki, kamēr otrā pusē patikāmu aromātu iedvesa tikko pļauta zālāja smarža. No zaļumiem izcēlās šķūņi un mājas, atgādinot par nesen pamestajām mājām.
Šādi ceļa turpinajāas vismaz kilometru, līdz viņu vispirms sveicināja Blomes pamatskola, no ceļa izskatījās jauna ēka, kas tikko palaidusi skolēnu ilgi gaidītajā bīvlaikā, lai pēc pāris mēnešiem ar jaunu sparu atkal dotu zināšanas. Pa ceļu tālāk uz soliņa sēdēja kāds vecs vīrs, kurš atstutējies pret spieķi uzkrāja spēkus tālākam gājienam. Aiz viņa zālājs bija nosēts ar bērniem dzenājot futbolbumbu, kā vārtus izmanotojot zemē nomestus kreklus.
Vēl pārsimt metrus tālāk, zem sarūsējuša zaļa metāla jumta patvērās vietējais veikals, balta nodrupusi ēka ar savādu ieeju stūrī. Arī tā radīja savādu nostaļģisku sajūtu krūtīs, apzinoties par laika ritējumu un nenovēršamo novecošanu. Ar depresīvu sevis šaustīšanu, Adrians spēra solu uz piecu pakāpienu trepīšu zemākā līmeņa. Pateicoties neveiklam līdzsvara zudumam, kas atmeta atmeta viņu atpakaļ uz zemes, Adrians ievēroja kādu noskumušu zēnu tupam pie ēkas otrā pusē. Viņš sēdēja uz žales strēķīša, kas atdalīja veikaliņu no placīša mašīnu novietošanai.
-Kāpēc tik noskumusi seja?- Adrians uzrunāja zēnu, mizlīdo mugursomu uzmanīgi nolicis līdzās kāpnēm, atstutējot pret veikaliņa ēku –jaukākas dienas nav iespējams, rīt var būt tikai sliktāk- Adrians aizsedza spožo sauli ar plaukstu, paskatoties debesīs neredzot nevienu mākonīša, kas var atnest kaut lietus pilīti.
Zēns no otriem sāniem izcēla netīru kartona plāksni, kas aprakstīta ar melnu marķieri. Tā pavirzīšana uz otru pusi sagādāja astoņgadīgajam bērnam tik lielu piepūli, ka pār vaigu nopilēja asaru lāse. Uz kartona drebelīgiem drukātiem burtiem bija uzrakstīts „Pārdodu mīļu pokemonu, kas man tik dārgs”.
-Māsai alerģija pret Īvija spalvām, viņš nedrīkst palikt dzīvoklī- puisis izplūda asarās –vecāki lika to atdot kādam, bet neviens man pazīstams par viņu neparūpēsies kā es to būtu darījis-
-Kādam jābūt cilvēkam, kuram tu vēlētos pārdot mazo radībiņu?- Adrians nometās viņam pretim, turpat uz asfalta stāvlaukuma, nebaidoties, ka kuru katru brīdi aiz veikaliņa stūra varētu parādīties automašīna, kuru tās vadītājs vēlētos novietot vietā, kuru aizņem Adriana sēžamvieta.
-Gribu redzēt viņu uzvaram cīņas, lai pēc tam viņš skrietu pie sava trenera ar miglainām acīm, lepns par paveikto- zēns līdz pēdējam sīkumam izstāstīja savu perfekto Īvija saimnieku –sēžu šeit trešo dienu, bet nav neviena perfektā-
-Kā tu zināsi,ka esi saticis Īvija sapņu treneri?- Adrians turpināja uzturēt sarunu, galvā uzplaukstot domai, kas viņaprāt tikusi zvaigznēs ierakstīta.
-Viņam jau būtu pāris pokemoniem, kurus redzot saprastu, ka cilvēks ir labs- šo dzirdot, Adrians atplauka nepiedienīgā smaidā, it kā tikk būtu ieguvis loterijas lielo laimestu. Pacilāto noskaņojumu piezemēja vien puikas sērīgā balss un to pavisam noteikti saprata arī Adrians. Šo pāris dienu laikā viņš saviem abiem pokemoniem ir pieķēries vairāk kā būtu domājis agrāk ir iespējams.
Priecāties par citu nelaimi ir ļaunākais no pasīvajiem grēkiem, pat tad, ja gūsti labumu. Jau mazotnē vecāki mācīja, ka otra cilvēka bēdas ir lāsts pašam, jo tajā brīdī nekāda laime nevar tikt gūta. Pielecis kājās, Adrians pameta gaisā savas abas pokebumbas, lai atbrīvotu Hitmončenu un Tediursu. Mazais lācēns pieļepatoja pie puikas un apskāva, kamēr Hitmončens sien stāvēja līdzās Adrianam un atkārtoja savu vārdu.
-Viņš ir tik mīlīgs- puika beidzot atmaiga, un ļāvās tik nogāztam uz muguras, paturot Tediursu uz vēdera. Sēdēšana ar galvu starp ceļiem nonākusi līdz smiekliem, ko Adrians tik ļoti vēlējās redzēt no visiem pretimnācējiem.
-Viņš man piebiedrojas tikai nesen- Adrians piebalsoja puikam –viņš mežā meklēja ēdienu, man tā bija pietiekami un pēc mazas cīkstēšanās Tediursa ir laimīgs kopā ar mums-
Puika piecēlās kājās, turot Tediursas ķepiņu savā mazajā plaukstā un pieuvojās Hitmončenam, kas bija teju tikpat garš kā Adrians, galvas tiesu garāks par puiku. Tik tuvu cīņas tipa pokemonu viņš redzot pirmo reizi, Hitmončena cīņas cimdā varētu salikt četras puikas plaukstas.
-Mani sauc Adrians, dodos uz Smilteni, turnīru, kur cīnīsies apvidus labākie treneri. Pēc tam vēlos kļūt par labāko treneri pasaulē, būšu pateicīgs, ja ļausi īvijam doties kopā ar mums. Redzi, ka mani pokemoni ir apmierināti ceļojot kopā ar mani, dod iespēju arī viņam- Adrians ļoti vēlējās papildināt savu pokemonu ksaitu, jo turnīrā bija nepieciešami vismaz trīs zvēri, bet viņa somā ir vien Hitmončens un Tediursa.
-Vai tu parēpēsies par manu Īviju?- puika ūdeņainām actiņām lūkojās augšup uz Adrianu.
-Ja tu uzticēši man Īviju, viņš būs labākajās rokās, kādas iespējamas pokemonam- Adriana solījums bija kā akmenī kalts, tas viņu pavadīs visu mūžu, kad vien būs grūtāks brīdis ar Īviju.
-Īvij, es izvēlos tevi- iekliedzās zēns un pameta sarkanbalto pokebumbu gaisā, no tās izstarojās balta gaisma, tai piezemējoties turpat līdzās. Baltais stars pamazām izkristalizējās par četrkājainu pokemonu ar galvenokārt brūnu kažokādu vien kuplās astes gals un lielā pūkaina apkakle ir krēmkrāsas. Tam bija īsas, slaidas kājas ar trim maziem pirkstiem un rozā ķepas spilventiņu uz katras pēdas. Īviju mīļāku padarīja tā brūnās acis, starp tām svaigo gaisu ievilka mazs melns deguntiņš.
Zēns uzreiz metās apskaut nieka trīsdesmit centimetrus augsto radībiņu, seju iegrūžot pūkainajā kažokā. Viņam sekoja arī Tediursa, kurš bija kā traks uz apskaušanos. Vispirms puika jautāja Īvijam, vai viņš vēlētos doties līdzi Adrianam pokemonu ceļojumā, pēc saskatīšanās ar Tediursu un Hitmončenu, viņš piekrītoši pakratīja galvu. Iespējams arī Īvijs saprata, ka viņam nav citas izejas kā pamest dārgo draugu, un doties līdzi citiem pokemoniem ar kuriem atklāt jaunus apvāršņus.
Ar šņukstiem uz puikas vaigiem un Īvija kažoka, visi atvadījās, zēnam paliekot savās mājās Blomē, kamēr Adrians devās pabeigt pēdējo divu stundu gājienu uz Smilteni. Adrians aicināja puiku viesoties turnīrā, lai redzētu kā viņa Īvijam klājas cīņas laukumā un solīja pēc kāda laika atgriezties ciematā, lai Īvijs var’tu atkal satikt savu pirmo saimnieku.
