Varētu domāt, ka katrs klupiens ir neveiksme un nevēlama, bet tā ne vienmēr ir patiesība !
Rīta agrumā izlienot no telts, debesīs klīstošie mākoņi draudēja piedāvāt vasarīgu lietutiņu. Tagad, kad puisis bija iznācis no pēdējā meža pudura, kad līdz Smiltenei bija atlicis vairs tikai šķērsot pļavu, uz rokas sajuta augstumu. Tā bija maza mākoņa radīta pilīte, pirmā no daudzajām, tā liekot viņam pielikt soli. Šajā brīdī Eds nolādēja sevi, pārmetot vakardienas sūkstīšanos par grūti izturamo karstumu. Divdesmit astoņus gadus jaunais vīrietis bieži rājās, kad viņa velmes tika izpildītas ne iecerētajā laikā, ne iecerētajā vietā.
-Mana lielā mute- Eduards nopurināja galvu, kad manīja vēl divas ūdens lāses uz sniegbaltā krekla. Ātro iešanas tempu pamazām nomainot pret riksīti, kas drīz solījās pārvērsties skriešanā, viņš nepētīja vietas, kur piezemēsies pēc kārtējā lēciena pāri zemnieku sapresētajai sienas pakai. Nevēlēšanās samirkt dalīja pārgalvības kripatas vairāk kā puisis spēja paņemt, sīkām bedrēm piebārstītais lauks gaidīja brīdi, kad skrienošais pieglaudīsies zemei pavisam tuvu.
Eduarda ceļā atradās kārtējā siena paka, ne lielāka par iepriekšējo un daudz mazāka par nākošo, šis solījās būt vienkāršs lēciens. Lēcienam vajadzēja puisim paaugstināt pašapziņu nākamajiem, bet pēkšņi šis mazais siena kvadrāts sāka celties aizvien augstāk. To Eduards apjauta tikai brīdī, kad tikko bija atrāvies no zemes, atsperoties lēcienam, kaut ko darīt, lai izvairītos no kritiena bija jau par vēlu.
-Velns- Eduards norājās, degunam apstājoties no sprīdi no nesen pļautā zāliena. Stiebri bija un daži sadūra plāno puiša ādu, labā plauksta pat asiņoja. Par pulsējošajām sāpēm nebija laika domāt, tāpat arī nosmērētais ceļgals un uz vienu pusi pakritusī mugursoma bija otršķirīga. Tam par iemeslu bija milzīgs akmens, kuram piestiprinātas divas rokas. Divas milzīgas dusmu grimasē savilktas acis lūkojās uz Eduardu, kurš apvēlās uz muguras un centās iespējami ātrāk novērtēt situāciju.
Necerēti neveiksmīgi no kabatas viņš izvilka sarkano pokedeksu, tas neveikli nokrita zemē, tomēr trīcošiem pirkstiem satvēra ierīci un pavērsa pret saniknoto pokemonu. Ierīce ātri spēja noskenēt dusmīgo radību un vīrieša balsī deva primitīvu informāciju par Eduardam vēl nezināmu zvēru “Džeududs, akmens un zemes tipa pokemons, ja sastopoties gadās uzkāpt, tas var viņu saniknot”. Savā prātā Eduards sevi apsveica, ka spējis izpildīt galveno pokedeksa brīdinājumu.
Krekla labajā pusē Eduards bija izveidojis īpašu jostu, kur piestiprināja pokebumbas, pašlaik tika aizņemtas divas no sešām vietām. Augšējā gulēja Kjubons, kamēr apakšējā snauduļoja Nidorans. Pret Džeodudu, klints un zemes pārstāvi, efektīvāks visticamāk būtu Kjūbons, kurš pārstāv zemes tipu. Nidorans kā indes tipa pārstāvis cīnīties varētu tikai ar dzelžainu cīņasgribu, bet visticamāk nāktos atzīt pretinieka pārākumu. Šīs domas puisim izskrēja cauri galvai dažās sekundēs, pretim gaisā planējošajam pokemonam pieņemoties niknumā.
-Es izvēlos tevi- Eduards norāva no jostas augšējo pokebumbu un izmeta uz priekšu. Tai atveroties, izsprāga spoža gaisma, kura pārvērtās brūnā divkājainā radībiņā ar kaulu rokā. Tikko atbrīvojies no pokebumbas gūsta, Kjūbons skaļi izkliedza savu vārdu un paleca nostāk no vietas, kur tikko stāvēja, jo tur Džeududs uzbruka ar savām spēcīgajām akmens rokām.
-Dubļu pikas- Eduards pavēlēja Kjūbonam, kamēr Džeududs atradās ar pakausi pret pretinieku. Tās tieši trāpīja akmens pokmonam, to aizsviežot pāris metrus tālāk. Džeududs nepalika atbildi parādā, pretim sviežot akmeņus, kurus Kjubons spēka atvairīt ar kaulu. Viens no atvairītajiem akmeņiem teju trāpīja savam trenerim, kurš paspēja palekt malā -vēlreiz met dubļus- Eduards visiem spēkiem kliedza, pēdējā zilbe iznāca aizsmakusi,
Kjūbons nevilcinoties svieda dubļus pretinieka virzienā, šoreiz Džeududs to visu lieliski redzēja. Viņš katrai dubļu pikai pretim centās mest akmeņus, tām pikām, kuras neskartas izkļuva caur akmens lietum, akmens pokemons izvairījās, izņemot no vienas. Tā trāpīja tieši starp acīm un apdullināja saniknoto savvaļas pokemonu.
Eduards nekavējoties metās pie mugursomas sānu kabatas, kur glabājās neizmantotās pokebumbas. Paķēris divas no tām, jau pēc sekundes tā lidoja Džeududa virzienā. Trāpījis pokemonam, tā atvērās un ar sarkanas gaismas pavadībā iesūca apdullināto pokemonu sevī.
Sarkanbaltā bumba trijas reizes noraustījās zaļajā zālienā, kura bija tik zemi nopļauta, ka nebija augstāka par pokebumbu. Pēc trešās noraustīšanās, plastmasas poga kļuva sniegbalta, kas nozīmēja Džeududa padošanos.
-Tu esi mans- Eduards asiem soļiem piesoļoja pie zemē guļošās pokebumbas un apgūlās tai līdzās. Pie viņa pietipināja arī Kjūbons, viņš aizelsies apskāva savu treneri un, kaulu novietojot viņam uz krūtīm. Tikai ar tiem, kuriem Kjūbons pilnībā uzticas, izlaiž kaulu no rokām.
