Nomaksāt brāļa nodevas vienā stāstā būtu iespējams vien leģendām Čakam Norisam, Semīram Gerkānam vai Dveinam Džonsonam. Mums parastajiem cilvēkiem, pie kuriem pieskaitāms arī Adrians, nepieciešami divi. Pēc viena no mūsu lasītāja lūgumiem, šajā cīņā ievērojama loma pieder vienam no ikoniskākajiem pokemoniem -Snorlaksam, kurš centīsies dot savu artavu pret vienu no mūsu galvenajiem varoņiem. Lai uzzinātu kā risināsies cīņas notikumi, nāksies veltīt tuvākās pāris minūtes lasīšanai . . .
Tur viņi stāvēja viens otram pretim, aptuveni metru garš un trīsdesmit kilogramus smaga bite pret pusotru metru augstu, septiņdesmit kilogramus smagu briedi. Sīkoņa no Bīdrila ātrās spārnu kustināšanas bija kā smalks muzikāla instrumenta darbs, pavisam savādāka kā ierastā vasaras knišļu tracinošā sīkšana.
-Indes uzbrukumu- nedaudz aizsmakušā balsī, Mārcis lika Bīdrilam cīņu uzsākt pirmajam.
Bīdrils pacēlās nedaudz augstāk gaisā un uzsāka lidojumu Stantlera virzienā, pietuvojoties aptuveni divu metru attālumā, viņš izšļāva trīs indes pikučus, kas mērķtiecīgi lidoja Stantlera virzienā. Mārča pārliecība pār Bīdrila spēkiem nevar aprakstīt vārdos, viņam patika vērot, kā Adrians lika savam pokemonam atkāpties un lēkāt pa cīņas lauku, izvairoties no indes pikučiem.
Mārcis centās turēt savu pokemonu iespējami tālāk no Stantlera, apzinoties, ka tuvcīņā ar briežveidīgo pokemonu, bitei nav pa spēkam pievārēt. Tas liedza izmantot spēcīgāko ieroci, indes dzeloni, taču izmantojot šo stratēģiju, Mārcis cerēja, ka Stantlers drīz nogurs.
-Vēl mirklīti- Adrians lūdza savam draugam turpināt izvairīties.
Adrians nekad neatzīs un nevienam citam vairāk par minējumu izteikšanu nebūs lemts uzzināt, vai Stantlera piedzīvotais klupiens, kurā viņš cieši pieglaudās bija tīšs vai nejaušs. Tas apmānīja Mārci, kurš manot brieža neveiklo kustību, lika Bīdrilam uzbrukt ar indes dzeloni. Acu mirklī Stantlers jau stāvēja kājās un gaidīja Bīdrilu, lai ar ragiem viņu noķertu un triektu pret zemi. Par mata tiesu dzelonis neiedūrās Stantlera pierē, vien noglāstot mīksto spalvu, iespējams, viegli pakutinot pieri.
Stantleram padevās spēcīgs trieciens, ka bija jāgaida vairākas minūtes, lai izklīstu putekļu mākonis. Bīdrils bezspēkā gulēja paša izveidotā bedrē, vairs nereaģējot uz Mārča pavēlēm, liekot viņam atsaukt savu pokemonu. Adrians jutās lepns par sava pokemona spēku, pirmo reizi izjūtot uzvarētāja sajūtu.
Mārcis dusmās manāmi nosarka, viņš ātri paķēra nākamo pokebumbu un izsauca Hanteru. Spoka tipa pokemons lidinājās pa gaisu rādot dažādas dīvainas sejas grimases. Viņš aplidoja visu cīņas laukumu, mēdoties gan Adrianam, gan skatītājiem, kuru rinas bija pavisam švakas ar Eduardu, Miu un Laimi un visbeidzot Stantleru.
-Laizīšanas uzbrukumu- Mārcis pavēlēja savam pokemonam doties uz priekšu, bet par pārsteigumu visiem, Stantlers pagriezās, tā Hanters netīšām uzbruka brieža mugurpusei.
Smieklu aizsegā Adrians lika savam pokemonam izmantot hipnotizēšanas uzbrukumu, cerot, ka spoka/indes pokemons pakļausies negaidītajam pavērsienam. Par laimi, Hanters kļuva pavisam slābans un nokrita nekustīgs zemē, viņu bija skāris hipnozes stars un tuvākās minūtes viņš nespēs pakustināt nevienu no saviem sešiem pirkstiem un nešpetno mēli.
-Tu par mani ņirgājies?- tik īsu cīņu nebija gaidījis neviens, Mārcim bija atlicis viens pokemons, ko nekavējoties meta cīņā, vēl īsti neatsaucis Hanteru –Snorlak, parādi, kurš ir boss-
Visu priekšā parādījās divarpus metrus garš un pustonnu smags pokemons, krēmkrāsas un tumši zils/melns īss apmatojums klāja smaidīgā pokemona ķermeni. Īsās apaļās kājeles visiem spēkiem centās noturēt milzīgo svaru, cenšoties neiestigt mīkstajā zemē.
Pirmo reizi Adrianam nācās skatīties uz augšu, lai ieraudzītu pokemona seju, tā acis likās aizvērtas, it kā vēl arvien gulētu saldā miegā, taču smagnējais solis uz priekšu ļāva sākt domāt citādāk. Ja vien brālis nebūtu iedevis Hitmončenu, Adrians noteikti domās būtu cīņu jau zaudējis.
-Stantler, uzbrūc ar ragiem- Adrians lika Stantleram ieskrieties un dot tikpat spēcīgu triecienu pretiniekam kā pirms brīža Bīdrilam.
Tas bija ātrākās un labākais ieksrējiens, kāds Stantleram padevies, neviens solis neizslēdēja, katrs nākamais tempu paātrināja, galva nodurta tik zemu cik nepieciešams, lai ragi iedurtos Snorlaksa vēderā. Viss notika kā pēc labākā scenārija, izņemot beigu iznākums, kurā Stantlers atleca kā bumba pret sienu, vien pakutinot Snorlaksa milzīgo vēderu.
Gluži kā labsirdīgs tētis, Snorlaks ievaidējās, pakasīja vēderu un jau pēc brīža viņa spicās ausis saklausīja trenera norādījumu. Tajā bija norādīts, ka jāizmanto superspēks, dūri triecot pret apmulsušo Stantleru, viņu aizmetot tālu prom aiz Adriana muguras. Sitiens bija pietiekami spēcīgs, lai briedis paliktu guļam uz zemes un nebūtu vairs spējīgs turpināt cīnīties.
-Paldies Stantler, tu labi cīnījies- Adrians nočukstēja savam pokemonam, kurš pastrādāja daudz labāk kā varēja gaidīt –es izvēlos tevi, Tediursa- viņš izmeta pokebumbu ar ievērojami mazāku radību.
Nieka pusmetrus garais lāčuka sejā acis izpletās kā pogas, redzot pāraugušu Snorlaksu, kas tikko ar vienu sitienu spēja pievārēt Stantleru. Tediursa paskatījās uz savu treneri un tad atkal uz Snorlaksu, tā dodot mājienu, ka no viņas nevar gaidīt lielas lietas un cīņa ar Snorlaksu ierakstītos kā milzīgs lūgums. Tediursa paliecās sāņus un uzlūkoja pretinieka treneri, kuru mocīja nekontrolēti smiekli. Tiem beidzoties Tediursa pagriezās un cik vien mazās kājiņas jaudāja skrēja atpakaļ pie Adriana.
-Tu nevēlies cīnīties?- Adrians jautāja, Tediursa atbildēja ar viennozīmīgu galvas purināšanu un tiekšanos atgriezties pokebumbā –labi, atgriezies- viņš nopūtās un atgrieza savu pokemonu apaļajā sarkanbaltajā pokebumbā.
Saprotams, ka Snorlaks ir pārāk ciets rieksts Tediursai, taču Adrians cerēja, ka vismaz kaut nedaudz spēs novājināt milzīgo pokemonu, bet nesanāca nekas vairāk kā tikai sasmīdināt. Pēdējā izvēle bija Adriana trumpis, ko viņš glabāja tieši pret Snorlaksu.
-Es izvēlos tevi- Adrians izmeta pokebumbu augstu gaisā, no tās izlecot Hitmončenam. Šī bija pirmā cīņa, kurā Adrians vadīs brāļa pokemonu, sev uzliekot par pienākumu uzvarēt par katru cenu –sitienu ar dūrēm- cīņas uzbrukumi pret normālā tipa pokemonu izlikās vispiemērotākie un tos Adrians izmantoja vēl pirms Mārcis attapās, ka šis Hitmončens ir tas pats, kuram viņš reiz zaudējis.
-Brālis atteicās no sava iemīļotākā pokemona- Mārcis ar mazu nicinājuma pieskaņu, gluži kā Bīdrils, izšļāca indi no savas mutes –šoreiz Snorlaks būs gatavs, izvairies draudziņ, atkāpies, laukums ir lielāks, ja pretinieks ir maziņš-
Hitmončens ar lielu sparu metās virsū Snorlaksam, trāpot vairākus sitienus, kas sāpēja pat tādam milzim kāds ir pretinieks. Neveiklāka atkāpšanās nebija pieredzēta, Snorlaks to darīja lēnām un neprasmīgi, it kā tā būtu viņa pirmā reize, bet tik pieredzējušam trenerim kā Mārcis būtu vajadzējis Snorlaksu iemācīties izvairīties no cīņu pokemonu triecieniem.
-Ledus dunku- Adrians pamainīja stratēģiju, dažādājot uzbrukumu, lai Snorlaks nespētu atrast ritmu kā efektīvāk paciest Hitmončena nemitīgos uzbrukumus.
-Amnēzijas uzbrukumu- pēc Mārča pavēles, Snorlaksa acis kļuva sārtas un pavērā pret Hitmončenu, kurš sāka uzvesties dīvaini, it kā aizmirstu Adriana dotās pavēles –nedrīkst uzbrukuma laikā aizmirst par aizsardzību, to tev brālis neiemācija- Mārcis Hantera stilā parādīja mēli savam pretiniekam –gribēji mani piesmiet kā brālis, bet iemācīju Snorlaksam uzbrukumu, kas viņa vājību padara par spēku, cīņas pokemoni ir bezspēcīgi pret psihiskajiem uzbrukumiem un to tikko lieliski nodemontrēja Snorlaks-
Hitmončens nolaida boksa cimdus gara sāniem un sāka skatīties visapkārt, uz Adrianu it kā viņu pirmo reizi redzētu, debesīm, it kā nekad tās nebūtu manījis virs galvas un zāli, it kā nekad zem pēdām nebūtu jutis saliecamies zaļos stiebiņus.
