Katra iespēja, kā negaidīts saldums, jāpaņem un gardi jānotiesā, cerot, ka viss nebeigsies zobārsta kabinetā. Tomēr jāatceras, ka negaidīti gūtais gardums var būt garšīgākais, kāds pabijis tavā mutē, tieši šī iemesla dēļ labāk tādu nepalaist garām . . .
Adrians palecās tik augstu cik vien spēja, prieks par Laimja uzvaru bija neizmērojams. Viņš bija vērojis dažas no brāļa cīņām, tajās gan piedalījās iespaidīgāki pokemoni, kādi nākotnē droši vien būs arī Laimim, taču vērot klātienē, izjust cīņas garšu ir kas īpašs.
Pēc cīņas Laimis izskatījās tik noguris, it kā pats būtu atradies cīņas laukumā. Nebija pleķītis uz krekla, kas nebūtu mērcēts sviedros, Skvirtlam tas netraucēja atskriet un dot ciešu apskāvienu. Mirkli vēlāk viņš augstu debesīs izšļāca aukstu ūdens šalkti, kas mirkli deva patīkamu vēsu lietutiņu.
-Apsveicu, draugs- pēc tam, kad tiesnesis oficiāli paziņoja par cīņas uzvarētāju, Adrians, Eduards un Mia devā pie Laimja, lai sveiktu ar iekļūšanu starp labākajiem turnīra sešpadsmit dalībniekiem. Visi trīs sastājās ap Laimi, kurš ciešā tvērienā vēl arvien turēja cīņas galveno varoni, Skvirtlu, un lēkāja apkārt it kā paši būtu izcīnījuši uzvaru.
-Paldies draugi- Laimis piecēlās kājās, ar pūlēm rokās turot mazo deviņus kilogramus vieglo bruņurupuci -neticami- viņš mēģināja aptvert uzvaru, tam palīdzēja apkārt mītošās smaidīgās sejas.
Pretinieks jau klusām bija nozudis, neapsveicot Laimi un neatsveicinoties no tiesneša, kas bija nerakstīts etiķetes pienākums. Visiem bija skaidrs, ka Ārim zaudējumu grūti sagremot, jau pirms tiesneša pēdējiem vārdiem viņa sašļukušajos sejas vaibstos vairs nebija muskuļu, kas tiektos cienīgi zaudēt.
-Šodien pusdienas uz mana rēķina- Adrians pacēla roku augstu gaisā, piesaistot pārējo nedalītu uzmanību. Šobrīd Laimis spētu apēst ziloņu izmēra porciju, Mia nav izslavēta ar milzīgām porcijām, taču neviens nenojauš Eduarda apetīti īpaši, ja ēdiens tiek pasniegts par brīvu.
Nedaudz ārā no Smiltenes īpaši uz turnīra laiku tika atvērta ātrā ēdināšanas vieta. Klajā laukā, norobežotās platībās, draugu grupiņas varēja mieloties piknika atmosfērā, uz sedziņas un ēdiena groziņu pa vidu. Šo vietu iemīļojuši vientuļie pokemonu treneri, kuri ieturēja maltīti ar saviem kabatas briesmoņiem.
Ēdienu pasūtīja pie letes, kura sakrauta no kartupeļu kastēm un siena pakām, radot idillisku lauku sajūtu. Pāri tam pārklāta rūtaina sarkanbalta sega, uz tās izklāts viss plašais ēdiena piedāvājums. Visi četri draugi pasūtīja mednieka cīsiņus, kartupeļus, bet Eduards papildus pielika klāt karbonādi, salātu kaudzi un pupiņas. Salīdzinot porcijas, ļoti iespējams, ka pārējiem trim kopā bija tikpat lielas kā vienam pašam Valmierietim.
Visi trīs atrada vietiņu tālākajā malā, projām no skaļruņiem un cilvēku biezokņa. Paejot garām tuvākajam aizņemtajam placītim, Adrianam likās redzēts treneris, kurš sēdēja starp Bīdrilu, Hanteru un Snorlaksu. Visi četri jau bija piebeiguši milzīgus pusdienu šķīvju piedāvātās porcijas. Snorlakss dusēja kā liels lāču paps, no lūpu kaktiņa noslīdot lielai šļūnai.
Tas bija Mārcis, treneris, kurš zaudēja Bērziņa Blastoisam tikpat iespaidīgā veidā, kā to izdarīja Eduards. Bez iespējām uzvarēt, taču noteikti izskatījās meistarīgāks par Eduardu.
-Tu esi Daiņa brālis- Mārcis pieleca kājā, balsī neslēpjot sajūsmu, gandrīz apbrīnu -esmu milzīgs viņa talanta cienītājs- gandrīz divdesmit trīs gadus jauns puisis, ar nolaizītiem rudiem matiem, vasarraibumiem uz sejas, brīnišķīgu dikciju, kas liecina, ka teātra skatuves māksla nav sveša -pirms diviem gadiem tikāmies cīņā, viņa Hitmončens manu Snorlaksu nolika pie vietas, bet Mamosvains Gastliju un Vīdlu-
-Esi audzis- Adrians izturēja puiša spēcīgo rokas spiedienu un apbrīnoja, ka divu gadu laikā divi pokemoni izgājuši caur trim evolūcijām.
-Tu arī esi treneris?- Mārča ziņkāre kļuva nedaudz uzbāzīga, viņa sajūsma par brāli no pagodinošas pārvērtās kaitinošā, bet Adrianam patika tas, uz ko virzījās saruna -vai nevēlies vienu paraugmaču?- viņš ievilka elpu, lai tikpat aizrautīgi turpinātu -man turnīrs beidzies, šodien dodos prom, mani pokemoni labprāt izvicinātu dūres- aiz Mārča Bīdrils un Hanters piekrītoši māja galvu, bet Snorlakss pēc ievilktas elpas, skaļi nokrācās.
Adrianam šis nebija jālūdz divreiz, sen bija nocieties pēc cīņas un tikai viņš zināja, ka puiša pieminētais Hitmončens sēž pie jostas piestiprinātajā pokebumbā. Abi sarokojās un devās tālāk no ātrās ēdnīcas norobežotajiem ēdamlaukumiem, klajā, ar siena pakām piebārstītā, pļavā.
Eduards, Mia un Laimis apsēdās iedomātā laukuma stūrī, tuvāk Adrianam, reizēm izbļaujot kādu uzmundrinošu frāzi. Izklājuši sedziņu, kur atgulties un izbaudīt potenciāli aizraujošo cīņu, uzsākot pusdienot. Adriana porcija iesākumā tika nolikta malā, taču vēlāk godīgi sadalīta, īpašniekam atstājot vien mērces nosmērētu šķīvi.
-Bīdril, tu pirmais- Mārcis palūdza milzīgajai bitei doties cīņas laukumā pirmajai.
-Es izvēlos tevi- Adrians no pokebumbas izsauca Stantleru.
