Vienam uzturēšanās Smiltenē dāvājusi jaunu ceļa biedru, otram netīši pielipusi fanu dota slava kamēr trešā jūt līdzi draugam. Neliels atpūtas brīdis nakamajām cīņām, kas noder jaunu paziņu iepazīšanai . . .
Pēc lietainās uzvaras, daudzi Laimi jau nodēvējuši par ūdens pavelnieku. Šai iesaukai lāča pakalpojumu noteikti izdarīja mazais bruņurupucītis puiša pokebumbā. Cīņas atkārtojums ir pieejams tikai tiesnesim pie krūtīm piestiprinātajā kamerā, kura objektīvam viena pēc otras pārslīd lietus pienestās ūdens piles. Tikpat kvalitatīvu materiālu piedāvā arī Mia, kura noķēra pāris cīņas momentus ar sava viedtelefona kameru.
-Vēl divas uzvaras un būšu starp labākajiem sešpadsmit- Laimis atgūlās turpat uz autoostas soliņa, lai atpūtinātu kājas no garā ceļa, ko mēroja no cīņas norises vietas.
Lai arī soliņu klāja vēl nesen no debesīm krītošā ūdens piļu māsas un brāļi, Laimis nejutās pietiekami sauss, lai nebūtu vēl slapjāks, nebija apģērbā neviena sausa kvadrātmilimetra. Papildus lietum piedāvātā slapjuma, pēc cīņas Skvirtls prieka pārņemts gaisā uzpūta ūdens lielgabala šalkti, kas pārklāja abus ar partneri.
Līdzās stāvošā Mia patvērās zem dzeltena lietussarga un apbēra Laimi te ar apsveikumiem, te ar dzēlībām par sausu apģērbu. Autoostas skapītī viņu gaidīja lielā sporta soma ar sausu nomaiņas drēbēm, taču visapkārt spietoja cilvēki kā skudras. Visi steidza izdarīt plānoto, jo gan debesis, gan laikapstākļu aplikācija solīja Smiltenei vēl vienu ūdens piegādi no debesīm.
Viņiem abiem garām pagāja kāds dīvaina paskata puisis, mazti nokrāsoti tumši zili, tikpat ekscentriski kliedzoša bija arī koši zaļā maika, taču tas nelikās ne uz pusi tik neparasti kā kailās pēdas. Pie krūtīm piestiprinātas četras pokebumbas, nebija jābūt Šerlokam, lai saprastu, ka viņš ir treneris.
Pasteidzies garām Miai un Laimim, puisis asi apgriezās, pieliekot pirkstus pie zoda, nokunkstot un jautājot, vai tik sagurušais nav slavenais ūdens pavelnieks, par ko visi runā. Šāda nejauša slava ir tikpat gaistoša kā rasa vasaras rītā, tācu nevar noliegt, ka patīkama puisim, kurš tādu nav baudījis.
-Es pats- Laimis lepni pieleca kājās, izmirkušajām kurpēm tiekot iemērktām seklā plančelē –mans Sindekvīls bija laimīgs neizejot cīņas laukumā, bet Skvirtls jutās kā zivs ūdenī-
-Tava trešā izvēle būtu bijusi Sindekvīls?- Adrians nosmīkņāja, nezinot, ka vienlaicīgi tā arī ir vienīgā izvēle –par čempionu bez veiksmes nekļūsi-
Jaunieši pārmija pāris vārdus, līdz virs galvas atkal savilkās tumši mākoņi, tikpat draudīgi, cik Laimja cīņā. Par spīti briestošajam negaisam, Adrians aicināja Miu un Laimi pievienoties viņam ceļā uz Vidusezera krastu, kur viens no titulētākajiem turnīra dalībniekiem tiksies ar kādu jauniņo.
-Cīņa nebūs gara, zaļknābim nav nekas vairāk kā Džeududs, Nidorino un Kjūbons, bet tas varenais Blastois, kas viņus sakapās miltos ir varens pokemons- Adrians sajūsminājās –tu varētu apjautāties kā pareizi trenēt Skvirtlu, lai viņš kļūtu tikpat varens kā viņa Blastois-
Pēkšņi ieinteresēts kļuva arī Laimis, slapjās drēbes vairs nelikās nekas vairāk kā maza neērtība. Viņš neklausījās Mias aicinājumam tās nomainīt, vien skubināja ātrāk doties uz ezera pusi, lai ieņemtu labākās vietas.
Tas bija pareizais lēmums, jo šoreiz cilvēki ignorēja laikapstākļus, brīvas pieejas cīņas laukumam atlikušas gaužām maz. Trijotnei nācās doties uz tālāko malu, kur paredzēts stāvēt zaļknābim, necilākā vieta, jo pavisam noteikti šeit bija potenciāls saņemt spēcīgu šalkti stindzinoša ūdens no Blastoisa ņiprā ūdens lielgabala.
Neviens no dalībniekiem vēl nebija ieradies, taču uztraukties būtu vēl pāragri. Tiesnesis cīņas laukuma centrā vēstīja, ka atlikušas vēl piecpadsmit minūtes, kuras lielākā daļa īsināja degunu bakstot viedtelefona ekrānus. Tā Mia ironizēja par cilvēkiem, kuri pie katras izdevības no kabatas izceļ plaukstas lieluma ierīci un aizmirst par apkārt notiekošo. Atlika vien par to padomāt, lai atskarstu, ka abi līdzās stāvošie puiši jau paspējuši doties intereneta dzīlēs.
Ar lielu gandarījumu Mia sagaidīja lietu, kas jau ar pirmajām pilēm lika par sevi gausties. Tās gluži kā taures sauca cīņā abus pokemonu trenerus. Tālajā malā Andris Bērziņš, kaulains jauns puika ar blondi krāsotiem matiem, krīta bāluma stilbiem, ko izrādīja zem pusgarajiem svītrainajiem šortiem un tievajām rociņām. Apskaužama bija viņa pārliecība, rokas mājieni un stāja, bet biedējošākais bija skatiens, kas noteikti ietvēra pusi no viņa spēka.
Otrā malā nostājās Adriana un Laimja auguma puisis ar nodurtu, gandrīz nolemtu skatienu, kas reti pacēlās augstāk par zemi. Atšķirībā no bildes treneru viedtelefonu aplikācijā, šeit pietrūka to dusmu un apņēmības, bildē tik sakārtotā frizūra nu pilnībā sakņupusi mitruma priekšā, gluži kā viņa ticība cīņai.
-Treneri, vai gatavi?- tiesnesis abiem uzkliedza, pretim saņemot piekrītošu galvas mājienu –izvēlieties pirmo pokemonu- viņš pārcirta gaisu ar abiem rokā turētajiem karodziņiem, kopā ar sanākušajiem skatītāju ovācijām, dodot starta signālu kārtējai cīņa.
