Skvirtla nelaimīgā seja mocīja Laimi gan nomodā, gan miegā. Drošs viņš vairs nespēj justies pat savās mājās, supercietajās bruņās, kurām būtu jāpassargā no visām iespējamajām likstām. Diemžēl Venomots parādīja, ka ieraušanās bruņās nepasargā no visa un bija jācieš pazemojošs zaudējums.
Kaut kādā ziņā pie šī zaudējuma Laimis vainoja sevi, viņš deva pavēles, kuras atnesa sāpes un zaudējumu.
Puisis pārdomāja notikušo un izlēma mainīt savu attieksmi pret treniņiem. Kārtējā apmetnes vietā Adrians devās nostāk no grupas, lai pilnveidotu Hitmončena, Stantlera, Īvija un Tediursas prasmes. Eduards ņēma piemēru un pretējā nometnes pusē lēma trenēt Džeududu, Kjūbonu un Nidorino. Mia aicināja pasēdēt pie ugunskura, taču Laimis atteica, sakot, ka pienācis laiks arī viņam trenēties kopā ar pokemoniem.
Laimis nolika desmit tukšas skārda bundžas uz nogāztā koka, aptuveni piecdesmit metru attālumā no Skvirtla. Tās visas bija ar buktēm un nobražātām etiķetēm no Kjūbona mestā kaula. Šos skārda traukus mēdza izmantot Eduards saviem treniņiem Kjūbona kaula mešanas precizitātes uzlabošanai, bet Džeududam kalpoja kā dubļu piku mērķis.
-Skvirtl, gatavojies, tēmē un ūdens strūklu- bruņurupucis no mutes izšāva desmit sīkas ūdens strūklas no kurām sešas trāpīja mērķī.
Laimis priecājās un aplaudēja par Skvirtla veiksmi, taču pats pokemons nelikās apmierināts ar rezultātu.
Pēc vēl desmit mēģinājumiem, rezultāti būtiski neuzlabojās. Ar katru nākamo reizi Skvirtla pleciem nolaižoties aizvien zemāk un zemāk.
-Mēs šo darīsim cik vien bieži varēsim- Laimis pieliecās pie mazā bruņurupucīša -nav svarīgi, cik bundžas nogāžam pirmajā treniņā, svarīgi cik daudz to stāv paliekam pēc desmit, divdesmit vai simt treniņiem-
Skvirtls kļuva spoži balts, izstarojot tādu gaismu, ka Laimim nācās uz mirkli novērsties. Aca kaktiņš manīja kā bruņurupucis paaugās lielāks, parādās lielāka aste un ausis. Visbeidzot spožums pazuda un Laimis varēja sevi apsveikt ar piedzīvotu pirmo pokemona evolūciju savā mūžā.
Laimis izņēma sarkano pokedeksu no savas kabatas un pavērsa to pret tikko evolvāciju piedzīvojušo pokemonu. Jauno pokemonu sauca Vortoitls, viņš ir divkājains rāpuļu pokémons, kas līdzīgs bruņurupucim. Laimja pokemonam nu ir brūnas acis, tumši zila svītra uz katra vaiga un divi asi zobi, kas izvirzīti no augšžokļa. Tam ir trīs spīļoti pirksti un smaili pirksti. Katrā galvas pusē ir spalvām līdzīgas ausis, kas pārklātas ar gaiši zilu kažokādu. Vortoitla ķermeni apņem brūnas bruņas ar gaiši dzeltenu apakšpusi. Bieza, balta maliņa atdala apvalka augšējo un apakšējo pusi. No čaumalas apakšpuses izbāzta bieza, viļņota aste, kurai ir arī gaiši zila kažokāda un to nevar pilnībā ievilkt bruņās. Viņa astes kažoks ar vecumu kļūs tumšāks.
-Apsveicu- no krūmiem aiz muguras iznira Adrians -tas bija skaisti, vienmēr patīkami skatīties kā pokemoni attīstās, kļūst prasmīgāki un evolvācija ir kā ķirsītis uz šīs saldās tortes-
Dzirdējuši Adriana sajūsmināto balsi, arī pārējie draugi steidza skatīt Laimja jauno pokemonu.
Mia ucināja un knaibīja Vortoitla vaigus, pokemonam knapo paciešot izrādīto uzmanību. Eduards apsveica Laimi ar iedotu"pieci" un novēlēja kopā daudzas uzvaras.
