"Mērķis ierobežo, taču ierobežojumi ir skolotājs", līdzīgi ir ar mūsu ceturto varoni, kurai tipiskās pokemona cīņas neinteresē, taču tas nenozīmē, ka viņa nevēlas būt daļa no pokemonu pasaules.
-Apsveicu- Mia no aizmugures piesoļoja pie Laimja. Viņa bija tērpusies debeszilos svārkos, sniegbaltā blūzē, ap plecu apmetusi rozā krāsas somiņu, kur viņa turēja meiteņu pirmās nepieciešamības preces -nelietis saņēmis to, ko pelnījis- meitene novīpsnāja par tikko zaudējumu guvušo Laimja pretinieku, kurš jau bija pazudis cilvēku pūlī.
-Viņš man ir vienaldzīgs- Laimis noteica, skatienu atgriežot pie Dodou, kuram abas galvas pieglaudās pie puiša un smaidīja no puiša maigās bužināšanas -uzvaru man deva mani draugi, ne pretinieks-
Pēc neilga brīža, Laimis jau bija gatavs doties prom no cīņas laukuma, ļaujot to ieņemt nākamajiem. Satraukums darīja savu, bet puisis varēja apzvērēt, ka pavīdēja Rets Lapsiņš, alūksnietis, kurš izvēlējās Čārmanderu kā savu pirmo pokemonu. Liekas, ka viņam gaidāma nākamā cīņa, taču Mia nevēlējās to vērot, aicinot sev līdzi brokastot.
Jaunieši izvēlējās baudīt tuvējās kafejnīcas pakalpojumus, kura galvenokārt sastāvēja no āra galdiņiem un ir iecienīta starp iebraucējiem. Nonākot pie kafejnīcas, nācās secināt, ka brīvs atlicis tikai viens galdiņš, kuru Mia aizņēma, izmantojot ātrus soļus un izmanīgu manevrētspēju starp citiem galdiņiem. Viņa apsēdās uz metāla stiepļu savīta krēsla, kas sniedza daudz lielākas ērtības kā varēja gaidīt, tam viegli padodoties.
Laimis ieņēma vietu pretim meitenei, abiem sākot gaidīt kafejnīcas darbinieku, kurš pieņem pasūtījumu. Tuvākā bija kāda meitene, blondiem matiem, melni baltā formā, svārkiem stiepjoties nedaudz zem ceļgaliem, blūzes piedurknes beidzās pirms elkoņiem. Viņa bija laipna, prasmīga valodā, balss tembram esot draiskam, pat klausoties dienas piedāvājumu, klausītājiem ne mirkli nekļuva garlaicīgi.
-Par mani tu zini vairāk kā piedienētos- Laimis pasūtījis vienkāršākās brokastu pārslas, pievērsās sarunai ar Miu -redzēju, ka tev arī pieder pāris pokebumbas- kafejnīcas darbiniece pameta jauniešus un solīja atgriezties tik drīz, cik tas būs iespējam.
-Kopumā man ir trīs pokemonu- Mia pasmaidīja -pirmo no tiem, Mjau, ieguvu pirms desmit gadiem, vecāki uzdāvināja uz trīspadsmito dzimšanas dienu- šis ir mazs, kaķveidīgs pokemons ar krēmkrāsas kažoku, kas tumšāks ir astes galā uz pēdām. Ovālveida galva izceļas ar lielām acīm, četrām ūsām un caur augšlūpu izspraucas divi dzeloņi -mīlu viņa kobānu, mazo monētu uz pieres- meitene paskaidroja, redzot Laimja neizpratnē saviebto seju -vecāki Mjau ieguva ceļojumā Kanāriju salās, viņš ir dievīgs, iemīlēju mīksto spalviņu no pirmā pieskāriena, žēlīgo actiņu priekšā man lūzt sirds-
-Desmit gadi?- pārsteigumā iesaucās Laimis -kāpēc neesmu par tevi dzirdējis iepriekš?-
-Es neesmu trenere- Mia iesmējās -neviens no maniem pokemoniem nekad nav stājies uz cīņas takas un nedomāju, ka to darīs- ievilkusi elpu, viņa manīja, ka Laimis uzmanīgi klausās, vēl nekad viņš nebija dzirdējis, ka cilvēks ar pokemoniem nepiedalās cīņās -es piedalos skaistumfestivālos, dodu pasaulei daili bez nejēdzīgas vardarbības- kļūstot aizvien aizrautīgāka, viņa turpināja -kad viesojāmies Amerikas Savienotajās Valstīs, nokļuvām audzētavā, kur ieraudzīju Ponitu. Liesmas uz krēmkrāsas pokemona mani vienlaikus pārsteidza un lika viņā iemīlēties. Tobrīd ticēju, ka neko skaistāku neesmu mūžā redzējis- liesmiņas viņas acīs kļuva aizvien lielākas, it kā vēlreiz piedzīvotu tikko stāstīto-
Līdz ar pēdējiem vārdiem jauniešiem atnesa pasūtītās brokastis, divas bļodiņas ar brokastu pārslām. Piepildītie māla trauki nošķindēja, kafejnīcas darbiniecei ar mazu kripatiņas rūpību noliekot to uz metāla galdiņa.
-Mana vecmāmiņa mīlēja ceļot pa visu pasauli, vienā no tiem viņa devās uz Alola reģionu. Zvilnēšana pludmalē iztraucēja kliedziens no tuvējām klintīm, kur kāds puisītis nokritis un pēdējiem spēkiem turējās, lai neiekristu okeānā. Stāsta saīsinātajā versijā, mana vecmāmiņa izglāba puisi un kā pateicību, pilsēta viņa dāvināja pilsētas simbolu, sava reģiona Nainteilu. Diemžēl viņa pirms pāris gadiem aizgāja un šo skaisto lapsiņu atstāja man- vēl nesen ugunīgās acis nu kļuva ūdeņaina, mazai asariņai noslīdot pār vaigu-
-Žēl, bet katram no mums reiz jāzaudē cīņā ar dzīvi- Laimis nekad nav juties spēcīgs atbalsts bēdīgā brīdī, vienmēr samežģoties vārdos katru nākamo reizi sliktāk kā iepriekšējo -bieži piedalies pokemonu skaistumkonkursos?-
-Retāk kā pati vēlētos- Mia atteica -diemžēl šādi cīņas turnīri ir krietni populārāki-
-Ja tev tik ļoti derdz cīņas turnīri, kāpēc esi šeit, kāpēc Valmierā vēroji manu cīņu?-
-Gribu pārliecināties, ka visas mazās radībiņas beigu beigās ir sveikas un veselas, lai viņas būtu tikpat mīlētas kā to dari tu- meitene ievilka dziļu elpu garam monologam -pokemoni nav tikai lietas, kuras prasmīgi lietotas palīdz uzvarēt, tiem jākļūst par ģimenes locekļiem, vienlīdzīgām dzīvībām mums visiem. Būtu utopiski vēlēties parūpēties par visiem pasaules pokemoniem, taču varu to izdarīt ar tiem, kurus redzu, tā varu palīdzēt pasaulei kļūt kaut pa kripatu labākai. Ja man līdzinātos vēl kāds, tad tās jau būtu divas kripatas, iedvesmojot vēl vienu, trīs un tā tālāk, arī viens cilvēks ir spējīgs mainīt pasauli-
