Vidzemes mazākajā pilsētā atradās Kaskādes žetons, jeb žetons, kura iegūšanai nepieciešamas divas uzvaras pār ūdens pokemoniem. Bukletā aprakstīts, ka zāli vada četras māsas, kuras mīl ūdens tipa pokemonus un ir sava aroda lietpratējas. Nereti cīņās piedalās variākas māsas, aizstāvot savas dzimtās puses godu.
-Var censties meklēt vasaras skaistākās pilsētas, taču nekas nepārspēs Ainažus- Mia iemīlējās vasarīgajā piejūras pilsētiņā jau pirms vairākiem gadiem, kad šeit pavadīja laiku nometnes ietvaros –kaut pilsētas ar jūru reti var dēvēt citādāk kā burvīga- meitenes acis no tiesas staroja, apjšumojot katru pilsētas stūri, koku un akmentiņu.
-Atceries, ka šeit neesam, lai baudītu skaistos skatu- Adrians, iespējams, mazliet neiecietīgāk kā vajadzētu, apcirpa Mias prieku, bet viņa vārdi palika kā fona troksnis ūdens šalkoņai, kas no tāluma atnāca līdz ausīm.
-Ļaujamies mirklim- Laimis pasmaidīja par Adriana nopietno raksturu –šis ir ceļojums, ja neizbaudīsi procesu, zaudēsi visu vasaru- visi trīs puiši apsēdās koku soliņiem līdzās Ainažu kultūras namam. Pāris koki atdalīja to no ceļa, ļaujot attālināties no ikdienas steigas mudinātiem ļaudīm. Viņi paņēma karti, lai atrastu Kaskādes zāles precīzu atrašanās vietu, kas bija pludmalē, vien pāris desmitus metru no jūras ūdeņiem.
Lai arī ceļš nebija tāls, Mia ierosināja papusdienot, kā galveno argumentu minot, ka ar tukšu vēderu uzvaras neredzēt kā savas ausis. Laimīgā loze apkalpot četrotni krita vienam no daudzajiem āra restorāniem. Kā galdi kalpoja uz pusēm pāršķelti baļķi, krēsli iztelti no milzīga bluķa. Lai arī krēslu izskats bija ievērojami labāks par tā praktiskumu, neviens nenožēloja viesošanos šajā restorānā.
Sev raksturīgi vislielāko porciju priekšā cēla Adrians, kurš pavisam noteikti apēda divu cilvēku porciju. Pēc šādām maltītēm viņš jutās vislabāk, vismierīgāk un spēja koncentrēties uz galveno mērķi, šajā gadījumā Kaskādes žetona iegūšana.
-Jūs esat treneri?- atnesot ēdienu, viesmīle satricināja valdošo klusumu. Viņa bija tērpusies baltā krekliņā, pār kuru pārvilkta dzeltena veste un zilos svārkos, kas stiepās nedaudz pāri ceļgaliem. Blondie mati bija sasieti zirgastē, lai tie netraucētu apkalpot klientus.
-Kāpēc Jūs tā domājas?- Mia aplaizīja lūpas, skatoties uz milzīgo izaicinošo karbonādi.
-Šeit parasti ierodas divi veidu caurbraucēji, tūristi un treneri. Tūristiem parasti nav pie jostas piekabinātas pokebumbas un sejā nav ierakstīts vairāku dienu pārgājienu nogurums- viņas balss guvusi teātra skatuves izveicību, protot sakāmo pārvērst interesantā vēstījumā.
-Esam ieradušies izaicināt māsas, lai iegūtu Kaskādes žetonu- Adrians noskaldīja, vienlaikus savā priekšā pedantiski sakārtojot galda piederumus.
-Man jau ir Varavīksnes un dvēseles žetons- Laimis viesmīlei parādīja abus savus guvumus no pēdējām trim zālē.
-Bet nav Pērkona zāles žetona- viesmīle viltīgi pasmaidīja –to vadot spēcīgākais treneris- nevies nenojauta, ka Mazsalacas zāli vada šīs meitenes tēvs un viņa Raiču attīstībā arī viņa ielikusi nopietnu darbu.
Eduards klusēja par savu panākumu, visu savu uzmanību veltot frī kartupeļiem un trim mednieku cīsiņiem, kuri sagriezti tieši puisim pa prātam. Viņš nekad nav bijis liels runātājs, bet skaistas svešinieces klātbūtnē mulsums bija atņēmis visas runas spējas.
-Pērkona žetons ir tikai viņam- norādot uz Eduardu, Mia lepni noteica, it kā pati būtu ieguvusi tik svarīgo piespraudi –Raiču cīnījās visiem spēkiem, bet viņa Džeududam nespēja izrādīt pietiekamu pretestību- viesmīles valoda atbildei aptrūkās, novēlot vien labu apetīti un devās apkalpot nākamos galdiņus.
Ēdiens bija tik sātīgs, ka pēc tā notiesāšanas visiem nācās krēslā atlaisties, lai apjaustu tā gardumu. Caur koku biezokni, Adrianam pavērās skats uz jūru un pludmales smiltīm. Ūdens ar baltām putām pakļāvās vēja iegribām tikt uzpūstam krāstā, lai pēc tam atkāptos un atkal atkārtotu iepriekšējo darbību. Visas viņa šūnas brēca skriet uz pludmali un apgulties saules sasildītajās smiltiņās, padodoties laiskumam.
Pēc īsas sarunas pārējie piekrita Adriana priekšlikumam, nelielai atpūtas pauzei no milzīgā pārgājiena, kas palicis aiz muguras. Ļoti svarīgi turpināt ceļu uz mērķi, bet nedrīkst aizmirst, ka ceļš ir dzīve, ko dzīvojam un tā bez patīkamām atmiņām ir vien pelēcīgs bilžu albums.
-Džeududs māsām būs ātrs pretinieks- viesmīle izkārtoja savu gājienu tā, lai būtu tuvumā četrotnes aiziešanas brīdī –viņas ir labākās ūdens pokemonu treneres, kādas esmu redzējusi, Mistija reiz gandrīz uzvarēja Sērdžu-
-Paldies par padomu- Adrians pārtrauca Miu, viņai tikai iesākot sakāmo –mēs to novērtējam un noteikti uzmanīsimies no Mistijas-
-Jauku dienu, paldies par garšīgo maltīti- Laimis piemetināja, neļaujot Miai izteikt uz mēles saskrējušos vārdus, kas pēc puišu domām nebija komplimenti.
Arī Eduards pielika savu artavu, stumjo Miu tālāk pa ielu prom, izvairoties no meiteņu vārdu pārmaiņas, kas šajā brīdī varēja sasniegt kulmināciju. Vēlāk šo notikumu puiši bieži cēla gaismā, kad bija jāapspriež muļķīgas ķildas, bet Mia vēl kādu laiku pukojās.
Līdz pludmailei jau viss bija aizmirsts. Zvilnēšana uz izklātām sedziņām lika aizmirsties par problēmām un uz nākotni skatīties sapņainām, ciešainām acīm. Tieši tādām ar kādām pašreiz ļāva skatīties spilgtā 1,496×1011 metrus attālumā zvaigzne.
