Dzelzs lēdija reiz teikusi "Es nezinu nevienu, kurš būtu nokļuvis virsotnē bez smaga darba. Tā ir recepte. Tā ne vienmēr uznesīs virsotnē, bet noteikti vismaz tuvu tam". Šos vārdus Eduards pirmo reizi dzirdēja vidusskolā un nezināmu iemeslu dēļ tie viņa apziņu nav atstājusi.
No debesīm krītošās ūdens piles smagi atsitās pret Eduarda plānajiem matiem, kuri jau cieši piegūlās galvas ādai. Dažādās mākoņu formas atstarojās ezera ūdeņos, bet ne tas, ne rudenīgi vēsais vasras gaiss šajā brīdī nospieda Eduarda prātu.
Cīņas laukums gaidīja, kad viņš izsauks pirmo pokemonu. Pretinieks, kam ID kartē ierakstīts Andra Bērziņa vārds, jau turēja rokās pokebumbu un gaidīja to brīdi, kad arī Eduards izdarīs to pašu, lai abi reizē varētu izmest sarkanbalto ripuli un izsaukt pirmo „kabatas briesmonīti”.
-Tu iesi pirmais- Eduards bez spēka rokās no jostas norāva pirmo pokebumbu, to palielināja un meta cīņas laukā. Šim piemēram strauji sekoja arī pretinieks, vien ar lielāku pārliecību un ticību savām prasmēm un veiksmei.
No pokebumbas izšņācās balta gaisma, kas acumirklī ieņēma akmens tipa Džeududa formu. Nebija jābūt doktoram Osim, lai pamanītu, ka krītošās lietus piles viņam nepatika vēl vairāk kā Eduardam. Par spīti visam Džeududs izskatījās apņēmības pilns, uzacis sarautas dusmu grimasē, pirksti dūrē savilkti ciešāk kā jebkad, slapjums pelēkbrūno akmeņaino ādu pamazām nokrāsoja tumši brūnu.
Viņam pretim nostājās ievērojami lielākais, smagākais un šajos laika apstākļos ievērojami lielāku priekšrocību iegūstošais Blastois. Vismaz divus metrus garais pokemons izskatījās ievērojami lielāks par savu sugas brāļiem. Simt kilogramu smagais ķermenis gremdināja ūdeni pārbagātajā zālienā, Eduardu biedēja pat viņa balss, kad vairākas reizes lēnām izburtoja „B-l-a-s-t-o-i-s”.
-Uzbrūc ar dūrēm- Eduards kliedza Džeududam, kurš nekavējoties ņupri uzsāka kustību Blastoisa virzienā.
Sanākušo ļaužu čukstos bija saklausāma milzīga neticība akmens dūru spēkam un par nožēlu Eduardam viņiem bija taisnība. Lai arī Džeududs spēcīgi trāpīja pa Blastoisa vēderu, caur biezajām bruņām Blastois nejuta neko vairāk kā vieglu kņudoņu.
-Saņemies mans draugs- Andris kliedza no otras puses –nav pasaulē Džeududa, kas pārsistu Blastoisa bruņas- pēc šiem vārdiem Blastois saķēra Džeududu aiz rokām.
Tik izmisīgi nelaimīgu pokemonu neviens no klātesoājiem nebiju redzējis, Džeududā vairs nebija palicis ne miņas no no apņēmības, vien cerība, lai pārāk nesāpētu. Par lielu atvieglojumu viņam un Eduardam, Andris piedāvāja atsaukt Džeududu pirms viņš tiek ietrieks zemē ar pārcilvēcīgu spēku, lai nākamos mēnešus atveseļotos pokemonu centrā.
-Paldies- Eduards nosmilkstēja, raidot sarkano pokebumbas staru Džeududa virzienā, vienlaikus tiesnesim paziņojot, ka Blastois guvis panākumu pirmajā cīņā –piedod man- pieliekot sarkanbalto ripuli pie mutes, viņš tam nočukstēja –tava kārta-
Eduards izmeta otru pokebumbu, kura izstaroja spožu gaismu un no tās izleca Kjūbons. Tik skaļus smieklus par sevi Edurads nebija dzirdējis nekad, vismaz cik vien tālu stiepās viņa atmiņa. Viņš saprata smieklu iemeslu, mazs zemes pokemons nav dižs cīnītājs pret milzīgu Blastoisu pat sausā laikā, vēl ļaunāk lietū.
-Padodies, nevēlos nodarīt sāpes arī šim pokemonam- Andra balss tonis pamazām kļuva kaitinoši augstprātīga, tam piebalsojot arī vairākiem asprāšiem no apkārt stāvošajiem ļaudīm. Tikai vēlāk Eduards saprata, ka Andri kaitinošu padarīja paša bezspēcība.
-Ja vien tev nav bruvju nūjiņa, padodies- Eduards nesaktījās, kas viņam no aizmugures sniedz saprātīgu bet nepieņemamu padomu.
Īsajā laikā, Kjūbons jau bija pamanījies aar mazajām kājelēm nokļūt pie sava trenera un neticami spēcīgi raustīja bikšu staru. Viņa acīs nebija Džeududa cīņaspars, drīzāk lūgums ļaut atgriezties pokebumbā. Mazais pokemons bija pmetis cīņas laukumu, ļaujot tiesnesim pacelt karodziņu, nododot otro no trim nepieciešamajām uzvarām Andra labā.
-Piedod- Eduards noglāstīja slapjo Kjūbona kažoku uz muguras un atsauca pokebumbā –tava kārta, vēl pietupies, viņš cīņā raidīja savu pēdējo pokemonu.
No baltās gaismas iznāca Nidorino, lillā indes pokemons ar saniknotu skatienu un vienīgajam, kuras lietus nesagādā papildus raizes. Beidzot pūlis uzgavilēja arī Eduarda virzienā, uz brīdi noticot iespējamam brīnumam.
-Nidorino, triecienu ar ragu- Eduards kliedza –mērķē pa kāju- piemetinot, pārsteidzot Andri, kurš lika Blastoisam atkāpties, taču pokemons bija istidzis nu jau izmirkušajā zemē.
Nidorino spēja ietriekt savu ragu Blastoisa kājā tik sāpīgi, ka bruņurupucis izdvesa zemu sāpju saucienu, kas noteikti bija dzirdams kilometriem tālu. Blastois nokrita zemē sēdus, neveiksmīgi cenšoties at roku aizsniegt sadurto vietu.
-Ūdens lielgabalu- Andris sadusmots norūca. Vēl sēdus stāvoklī, Blastois pavērsa savus metāla lielgabalus pret Nidorino un izdvesa tik spēcīgāko strūklu, kādu varējis. Nidorino izvairījās no pirmās un otrās strūklas, kustoties tik viegli kā pūciņa pa dubļaino cīņas lauku –tēmē mans draugs, nevis, kur viņš atrodas, bet, kur atradīsies- Andra tonis jūtami mainījās.
Jau nākamajā mirklī Nidorino ķermenis saņēma sāpīgu strūklu, kas izsvieda no cīņas laukuma, tiesnesim paziņojot par Andra kārtējo uzvaru. Nidorino centās piecelties kājās, taču trieciens bija tik spēcīgs, ka spēki uz laiku pameta mazo četrkājaino radību.
-Paldies tev- Eduards nočukstēja un saņēma aplausus, vispirms no Andra, kurš kopā ar Blastoisu uzsāka vētrainu ovāciju vētru Eduarda virzienā.
-Sākumā tevi nenovērtēju, bet kad uzbruki Blastoisa iestigušajām kājām, manas domas mainījās, reiz tevi bīšos- Andris paspieda roku un devās prom. Zaudējums smeldza un pēdējais, ko vēlējās Eduards un saruna ar uzvarējušu pretinieku, bet pūļa aplausi apdzēsa mutuļojošo zaudējuma radīto uguni.
