Pirms nedēļas Adrians cieta sakāvi cīņā ar Cēsu pilsētas zāles vadītāju Džiovanni. Pirms ar nokārtu galvu puisis paspēja pamest cīņas laukumu, melnajā uzvalkā tērptais vīrs viņam uzsauca, lai Adrians uzklausītu pāris vārdus.
-Es savā labsirdībā došu tev vēl vienu iespēju- Adriana ausis saklausīja neticami negaidītus vārdus, kas apgrieza prom ejošo gaitu vienā acu mirklī -ja uzvarēsi, iegūsi žetonu-
-Vēl viena cīņa?- Adrians jau saķēris Hitmončena pokebumbu, par kuru viņš sevi šaustīja, ka neizmantoja agrāk -dod iespēju un to izmantošu-
-Šī nebūs klasiska cīņa- Džiovanni tīksminājās -atļauju tev izmantot visus savus pokemonu- draugi aiz muguras ievilka elpu tik skaļi, ka to noteikti dzirdēja pat šīs zāles īpašnieks -atļauju aicināt talkā mani uzvarējušo draugu- vīra skatiens pavērsās pret Laimi, puiša acīm izplešoties tik milzīgām kā vēl nekad agrāk.
-Šis ir kāds joks- ar katru nākamo pretinieka vārdu, ticība otrajai iespējai kļuva aizvien mazāka -es šo cīņu uztveru nopietni-
-Es arī- Džiovanni nocirta -nemēdzu jokot par pokemonu cīņām, vai piekrīti otrajai iespējai ?- šoreiz viņš izklausījās uzstājīgāks.
-Hitmončen un Umbreon, es izvēlos jūs- Adrians cīņā meta abus vēl neizmantotos pokemonus, pēc tam ar zīmīgu skatienu aicināja Laimi sev pievienoties.
Draugs cīņā meta Džoltiku, Sindekvīlu un Dodo, visus trīs pokemonus kaujinieciski noskaņojot pret sagaidāmo pretinieku. Neviens no četrotnes nespēja iedomāties kurš no visiem pokemoniem pēc Džiovanni domām ir pietiekami spēcīgs, lai pievārētu viņu un Adrianu. Pieci pokemoni stāvēja pret Džiovanni, gaidot pretinieka iznākšanu.
Tas notika neparastā veidā, tā vietā, lai Džiovanni cīņas laukumā izmestu pokebumbu, viņam aiz muguras atvērās sienas panelis. Sākumā bija tikai tumsa, tad izgaismojās metāla bruņās ieskauts divkājains pokemons. No tāluma nevarēja saprast, bet viņš varētu būt gaišā un tumšā rozā krāsā ar garu asti. Galvā uzvilktā ķivere bija savienota ar dažādām mērierīcēm.
-Kas viņš ir?- Eduards no kabatas izrāva pokedeksu un pavērsa pret Džiovanni pokemonu, bet tas nespēja atpazīt savādo pokemonu.
Visi draugi bez tēlošanas šausmās iesaucās, nespēdami ticēt savām acīm. Viņu acu priekšā stāvēja vēl citiem nezināms un neatklāts pokemons. Lai arī viņš visiem bija mīkla, piecu pokemonu pievārēšana būtu vēl neredzēta brīnums.
-Šis ir Mjūtū, ja viņš kritīs, iegūsi žetonu- Džiovanni uz sava pokemona uzklāja sarkano lupatu, labi apzinādamies savu pārākumu.
-Sindekvīl, uguns lielgabalu, Dodo spārnu uzbrukumu, Džoltik elektrisko uzbrukumu- visi trīs pokemonu uzbrukumi apvienojās izveidojot neapturamu triecienu.
-Hitmončen dubultsitienus un Umbreon ēnu uzbrukumu- otram pokemonam Adrianam nevajadzēja pavēlēt, lācis pats jau devās uzbrukt varenākajai būtnei telpā.
Visi pieci pokemoni bija raidījuši savus uzbrukumus pretinieka virzienā, visiem četriem draugiem radot pārliecību, ka uzvara jau sasniedzama ar roku. Mirkli pirms mērķa, uzbrukumi apstājās, tie dejoja riņķa danci pēc katra Mjūtū trīs pirkstu rokas mājiena. Džiovanni šo jau bija gaidījis un redzējis iepriekš, bet mūsu varoņiem šāds skats acu priekšā pavērās pirmo reizi.
-Tu joko- Laimis iesaucās, redzot, ka arī viņa pokemoni pārsteiguma sastindzināti skatījās ar izplestām acīm -kā tas ir iespējams?-
-Mjūtū šo dara ar mazāko iespējamo piepūli- Džiovanni augstprātība tikko uzkāpa Burj Khalifā -paskatīsimies kā viņš uzbruks, Mjūtū- zāles īpašnieks paskatījās uz savu lolojumu.
Sasitot knipi, Mjūtū spēja izgaisināt visus Adriana un Laimja pokemonu radītos uzbrukumus, it kā tie nekad nebūtu bijuši. Pat to saceltie putekļi bija atgriezušies uz zemes.
Pēkšņi visi pieci pokemoni pacēlās gaisā un sāka planēt, it kā atrastos kosmosa bezsvara stāvoklī. Hitmončens izskatījās tik bezspēcīgs un nevarīgs, līdzīgas sajūtas raidīja arī Umbreons. Pavisam pretēji uzvedās Džoltiks, kurš šo uzskatīja par rotaļu, savas kājiņas mejājot gaisā kā staigājot gaisā. Neviena no izbolītajām acīm nepaglāba no sekojošā, spēcīga trieciena pa pretējo sienu. Visi pokemoni nokrita turpat aiz Eduarda un Mias, satikšanās ar betonu bija tik specīga, ka neviens no pokemoniem nespēja vairs turpināt cīņu.
-Šis laikam nozīmē, ka es uzvarēju- Džiovanni tīksminājās -bet taisnības labad, tu tomēr esi pelnījis šo- vīrieša rokā atradās Sakaki koka formas žetons, kuru pasniedza Laimim par uzvaru cīņā, bet Adrianam veltīja sarkastisku izsmejošu teicienu un aicināja pamest Cēsu pokemonu cīņas zāli.
Jau izejot no zāles, Mia atzīmēja nākamo mērķi kartē, jeb Vidzemes pilsētu Gulbeni. Bet tas jau ir nākamais stāsts, kas šonedēļ paliks neizstāstīts.
