Pirmajā sezonā tikai viens no mūsu varoņiem spēja iekļūt starp Smiltenes turnīra labākajiem sešpadsmit dalībniekiem. Piedzīvojumi turpinās, sāksim vietā, kur palikām, Smiltenes atklāta pokemonu turnīrā, kur šobrīd norisinās svarīgākā cīņa, finālā tiekoties Eduarda pāri darītājam Andrim Bērziņam pret Laimi uzvarējušo Elmāru Gaismiņu.
-Onikss satriec Gengaru- komentētāja kliedzienu pavadībā milzīgā akmens čūska trieca galvu pret aizsardzībai negatavo Gengaru, spoka pokemonam aizlidojot tālu aiz sava trenera muguras.
Komentētāja sajūsmināto balsi varēja saklausīt kilometriem tālu, viņa aizrautība un līdzi jušana Smiltenes pokemona turnīra finālistiem bija fenomenāla. Viņa seja saviebās pie jebkuras neveiksmes un abus trenerus uzmundrināja veiksmīgos brīžos.
Elmārs Gaismiņš, tas pats, kurš uzvarēja Laimi labāko sešpadsmitnieka raundā, uzvarēja arī visā turnīrā. Viņš satrieca Eduarda pāri darītāju, Andri Bērziņu, aizraujošā cīņā, kas Latvijas pokemonu cīņu vēsturē ieies ar negaidīti sīvu spēkošanos starp Blastoisu un Venuzauru.
-Zaudēt tikai finālistiem nav nemaz tik slikti- Adrians saviem draugiem parādīja mākonīša sudraba maliņu. Laimim to uzņemot ar smaidu, kamēr Eduards klusējot aplaudēja uzvarētājam, no visas tiesas izbaudot sava līdz šim pēdējā pretinieka sakāvi. Tas bija pašam savs stūrītis uz tumšā mākonīša.
Taču realitātē tie bija pārāk slinki, lai parādītos virs pilsētas debesīm. Pat neskatoties uz abiem nogurušajiem finālistiem, varēja saredzēt saules doto siltumu. Eduarda tumši sarkanais krekls tika izrotāts ar sviedru pleķiem, Adriana aktīvā līdzi jušana vainagojās ar izslāpušu muti.
Puisim par nelaimi pēdējo dzeramā pili tika Miai, kura, slēpjoties zem dzeltenīga saules sarga, sēdēja nedaudz atstatus, lai netraucētu citu skatītāju redzamībai. Vien Laimis neizrādīja nekādas grūtības sēdēt zem svelmes, dažreiz ar plaukstu noraušot sviedru uzbrūkošo armiju.
Beidzoties finālcīņai, lēnā kustībā piecu tūkstošu cilvēku liels pūlis centās atrast ātrāko izeju no stadiona, lai nokļūtu mājās, savā automašīnā vai dotos prom no pilsētas.
Mūsu četriem varoņiem vēl nebija tālāka plāna, bez muļķībām, neviens konkrētu atbildi nespēja sniegt. Skaidrība bija vien par tālāku pokemonu ceļojumu, lai kur tas aizvestu, mērķis bija tikai kļūt par labāko pokemonu treneri pasaulē.
Visapkārt virmoja tik milzīgs troksnis, ka pat savas domas grūti bija saklausīt, atņemot jebkādas cerības dzirdēt blakus esošos cilvēku. Lēnā mīņāšanās uz priekšu pieprasīja vien pāris noteiktumu ievērošana, neuzmīdīt citiem uz kājām, pieskatīt savus tuvos un atvainoties par jebkuru netīšu darbību, kurā izdarīts pieskāriens līdzās stāvošajam cilvēkam.
Cilvēku straumēm aizplūstot, visi četri draugi, lēnā solī devās uz pilsētas pusi. Kā izrauts maziņš gabaliņš no sirds bija šī turnīra beigas, tukšuma sajūta, ko steidzami jāaizpilda ar nākamo mērķi.
-Draugi, varbūt vēl vienu ceļojumu?- Miai acis nejauši atrada četru strādnieku grupiņu, kas uz milzīga metāla apvidus reklāmas izkārtnes, pie Smiltenes robežas, izkāra tikpat gigantisku reklāmas plakātu. Tajā bija vēstīts par jaunu Vidzemes reģiona turnīru.
-Vēl viens mēģinājums- Laima acīs iezibējās aizrautības uguntiņa, kas ieraugot uzaicinājumu uz Smiltenes turnīru -nav spēka, kas liegs man tur piedalīties- tikai viņš zināja, ka acs kaktiņš noslīdēja pietiekami zemu, lai paskatītos uz kabatā izspiedušos mobilo telefonu. Prātā varēja iztēloties vecāku satraukuma pilnās lieguma balsis.
-Šeit noteikti piedalīsies arī brālis- Adrians sev klusām nočukstēja, sakāmo neskaidri izdzirdot vien Miai -nezinu kā jūs, bet es savus spēkus izmēģināšu, pietiek skatīties no malas kā nejēgas mēģina uzvarēt-
-Un tu Eduard?- Mia pievērsās draugam, kurš turējās soli nostāk, klusēja un domīgi lūkojās milzīgajā plakātā.
-Neesmu drošs- Eduards nedroši noteica -mana apņēmība nav ne uz pusi tik liela kā jūsu- puisis saņēma spēcīgu Adriana plaukstas uzsitienu pa plecu.
-Viņš grib būt labākais- Adrians norādīja uz Laimi, pēc tam tikko sitienam izmantoto plaukstu pieliekot sev pie krūtīm -es vēlos izlīst no brāļa ēnas un pat pārspēt viņu, un tas nozīmē būt kā minimums labākais valstī- puisis asi pierāva Miu sev klāt -viņas mērķis ir savākt skaistākos pasaules pokemonus, bet saki man, kāds ir tavs mērķis? Mēs jau nedēļu esam pavadījuši kopā, bet neesmu dzirdējis, ko tu vēlies sasniegt-
Sešas ziņkārīgas acis lūkojās uz Eduardu, viņam nezinot, ko atbildēt. Pirmais pokemons viņam negaidīti iekrita klēpī, otro un trešo pievienoja vēl divas nejaušības. Smiltenes turnīrs sākumā bija vien garāmgājēja pietura, bet nu tas prasījis pārdzīvojuma kalngalu. Pavisam viegli būtu padoties, atmest ar roku un mest plinti krūmos, lai vairs nekad nenāktos ciest zaudējuma nesto rūgtumu.
-Es vēlos vieglu ceļu uz virsotni- Eduards noburkšķēja, pārējiem jau pēc brīža sākot smieties par viņu.
-Viegla šajā pasaulē nav nekā- Mia atteica -bez piepūles klēpī dosies vien padošanās, plintes mešana krūmos un solījumu došana sev "rīt sākšu"-
-Man nav mērķa- Eduards atskārta -man tas nav vajadzīgs, pagaidām plūdīšu pa straumei un darīšu labāko, ko spēšu visā, kas nāks pretim- viņš piekrītoši pakratīja galvu Laimim, kurš jautāja, vai tas nozīmē, ka viņš piedalīsies Vidzemes turnīrā.
-Viss skaidrs, mūs gaida vēl viens un garāks piedzīvojums- Mia iekliedzās, ko noteikti sadzirdēja ne tikai Smiltene.
Kur piedzīvojumi tālāk aizvedīs mūsu varoņus, redzēsiet jau pēc nedēļas !
