Rakstu sērijas "Pokemoni Latvijā" pirmā daļa. Stāsts par četrotni, kura uzsāk savu ceļojumu neticamajā pokemonu pasaulē. Laimis ir astoņpadsmit gadus jauns puika, kuram ir savs redzējums par nākamo soli pēc vidusskolas.
Tiekšanās pēc sapņa ir viena no cilvēciskākajām lietām, kas mūs atšķir no pārējām dzīvajām radībām. Satraucošākais šajā ceļojumā ir nevis brīdis, kad rokās sagūsti sapni, bet, kad tas atrodas nieka tiesu no tevis, elpa trako, pa muguru skrien skudriņu karavāna un viss pārējais kļūst otršķirīgs. Mēs visi to esam piedzīvojuši vairākkārt un šajā vasarīgajā dienā sapņa pildītu satraukumu piedzīvo arī Laimis Aizupiņš.
Gada sākumā Laimis svinēja astoņpadsmito dzimšanas dienu, tā oficiāli kļūstot tiesīgs kļūt par pokemonu treneri Latvijā. Tieši tajā dienā viņš aizpildīja anketu, lai piedalītos izlozē, kurā trim laimīgajiem pilsēta piešķirs pirmo pokemonu. Pēc trim stresa pilniem mēnešiem, Laimis kļuvis par vienu no trim alūksniešiem, kuru vārdi tika nosaukti īpašās loterijas lielajā finālā.
Šodien, Jūnija pirmajā sestdienā, desmitos no rīta, trijiem laimīgajiem jāierodas Pilsalā jeb Marijas salā, Alūksnes brīvdabas estrādē. Vēl vidusskolas eksāmenu miega trūkuma gūstā, Laimis pamodās pēdējā brīdī, lai skriešus paspētu nokļūt uz salas. Viņa kājas skrēja cik vien jaudāja asfaltētajām ieliņām līdz nonāca simt metru attālumā no tiltiņa uz Pilssalu. Šajos metros viņš pat nepievērsa uzmanību mazajam dīķītim ar strūklaku kreisajā pusē, otrā pusē sarkana idilliska koka būdiņa ar jauku restorānu. Sperot kāju uz koka tiltiņa Laimis saprata, ka vairs palicis nedaudz un estrādē paspēs nokļūt laikus.
Vairs nevajadzēja lieki piepūlēties kārtējā karstajā vasaras dienā, kaut sviedru slūžas jau bija atvērtas un negrasījās tik viegli aizvērties. Baltais krekls padusēs jau bija kļuvis tumšāks, tāds pats arī uz muguras. Nokļūstot uz koka tiltiņa Laimis pat mirkli apstājās, lai ezera vēsums apņemtu sasvīdušo augumu. Nebija lemts ilgi atvēsināties, smagā elpa atgādināja nesenā skrējiena iemeslu. Mīkstās tenisa kurpju zoles pašas maigi atspērās uz nākamo soli nesot puisi tālāk pa celiņu.
Uzreiz aiz tiltiņa nogriežoties uz bruģētā celiņa, tālāk caur mazu alejiņu mierīgi jānokļūst salas estrādē. Laimim ierodoties estrādē, tajā jau bija sanācis prāvs ļaužu pūlis, kuri gaidīja neparastās loterijas uzvarētāju apbalvošanu.
Šīs loterijas uzvarētājiem saulainajā Latvijas rītā bija paredzēts pasniegt vienu pokemonu. Pirmajam izlozētajam tiks uzdots jautājums, kuru no trim pokemoniem, Čārmanderu, Skirtlu vai Bulbazauru vēlas kā savu pirmo kompanjonu, iespējams, lielākajam ceļojumam cilvēces vēsturē. Otram izlozētajam būs jāizvēlas no atlikušajiem pokemoniem, bet trešajam ceļojums būs jāuzsāk ar pēdējo palikušo kabatas briesmonīti.
Uz koka skatuves bija novietots balta metāliska kaste ar stikla kupolu augšpusē. Ap to stāvēja vairāki cilvēki, viens no tiem bija blonds piecdesmit četrus gadus jauns vīrietis baltā virsvalkā, kas pazīstams kā profesors Osis. Ar viņu runājās Rets Lapsiņš, divdesmit divus gadus jauns Laimja paziņa. Viņu pazīst arī kā Glika lapsu, pateicoties Reta neveiksmīgam kritienam ziemā pie slavenajiem Glika ozoliem pirms daudziem gadiem.
Nedaudz tālāk stāvēja meitene, augumā nedaudz mazāka kā Rets, bet mati tikpat blondi kā profesoram. Viņa smaidīja un piekrītoši māja ar galvu abiem kungiem, cenzdamies savaldīt vējā plīvojošo rozā kleitu. Retajām vēja brāzmām uzgavilēja arī sanākušie cilvēki, jo saules karstums jau pašā rīta agrumā bija smacējošs.
-Esmu Laimis Aizupiņš- puisis ar saulē iedegušu un tumši brūnu ādu, vēl tumšākiem īsiem matiem lūdza liela auguma apsardzes darbinieku pie kāpnītēm uzlaist uz skatuves.
Sargam pasperot soli sāņus, Laimis spēra pirmo soli uz estrādes skatuves. Šī nebija pirmā reize uz šiem dēļiem, bet pirmā reize, kad uz viņu lūkosies apmēram simt sanākušu pilsētnieku. Puisim nedrošiem soļiem uzlienot uz estrādes, sanākušie ļaudis viņam skaļi uzgavilēja. Tādu, ovāciju radītu satraukumu, Laimis vēl nebija piedzīvojis, sirds sitās kā negudra, plaukstas mitrākas kā Alūksnes ezers.
Laimis bikli nostājās soļa attālumā no profesora Oša, pa vidu abiem pārējiem laimīgajiem izlozes dalībniekiem. Tuvumā profesors Osis izskatījās ievērojami vecāks par saviem piecdesmit četriem gadiem, saulē iedegušo seju rotāja daudz grumbu rievas, tās mazliet nomaskēja daudzos vasarraibumus. Toties viņa platais smaids lika viņam izskatīties draudzīgākam, jau pēc pirmajiem vārdiem izpaudās profesora harizmātisms un patīkamais raksturs.
-Labrīt- profesors sarokojās ar Laimi un aicināja tuvāk. Īpaši draudzīga bija meitene, kura metās apskaut un apsveikt ar nozīmīgo dienu, kamēr Rets izturējās daudz atturīgāk un vēsāk -esmu profesors Osis, Latvijas Pokemonu Federācijas vadītājs, jeb pats galvenais, ja jautājums skar pokemonu dzīvi mūsu valstī- profesora balss bija zema un čarkstoša.
Laimis noklausījās profesora sakāmo un pavērsās pret sanākušajiem skatītājiem, šaudot visapkārt skatienu. Cilvēku čalošana sajaucās ar putnu dziedāšanu kokos un ezera ūdens skaņām, kas vasarīgo rītu padarīja vēl saulaināku un tīkamāku.
-Kungi un dāmas, puiši un meitenes- visos mikrofonos atskanēja draiska balss, pēc tam uz skatuves, ar mikrofonu rokā uzskrēja, uzskrēja vīrietis. Viņa galva bija apsaitēta ar melnu lakatu, krāsains T-krekls apģērba augumu, bet kājās melni šorti -svētdienas rīts nav radīts, lai tajā gulētu, kāds labs draugs reiz teica, ka gulēt ir garlaicīgi- viņš spēja sasmīdināt visus sanākušos arī tos četrus, kuri stāvēja viņam aiz muguras -turpmāk šo dienu gan jūs, gan īpaši šie trīs jaunieši, atcerēsies kā pirmo brīnišķīga ceļojuma dienu- Dīdžejs, kā viņu jau pāris gadus sauc skatītāji, turpināja runāt un skraidīt no vienas skatuves malas līdz otrai, līdz, sakāmajam beidzoties, mikrofons tika atdots profesoram.
Oša kungs izrāva mikrofonu no Dīdžeja rokām, jau runas vidū bija redzams, ka tā viņu garlaiko. Pasākuma vadītājs to ignorēja, viņš uzsita profesoram pa plecu, sasveicinājās ar katru no puišiem un apskāvās ar vienīgo meiteni uz skatuves. Atdevis galvenā personāža statusu profesoram, Dīdžejs atkāpās uz skatuves aizmuguri un rotājies ar milzīgu smaidu uz sejas, gaidīja galvenā notikuma beigas, kad atkal atgūs savu iemīļotāko darba instrumentu.
-Ret Lapsiņ- pēc iepazīstināšanas ar sevi, profesors Osis pagriezās pret jauniešiem un uzrunāja tuvāko -papīriņu ar tavu vārdu izvilku vispirms, tu drīksti izvēlēties pirmais- profesors no baltā halāta iekškabatas izņēma viedtelefonu un ar pirkstu vēzienu palīdzību attālināti lika stikla kupolam pacelties -tavā priekšā ir trīs pokebumbas, tev tuvākajā atrodas Čārmanders, kurš pārstāv uguns tipu, pa labi atrodas pokebumba ar Bulbazauru, kurš ir zāles tips, bet pa kreisi Skirtls, ūdens tipa pokemons-
Rets minstinājās pacelt roku, tikai šķobīja degunu un ar skatienu lēkāja no vienas pokebumbas pie otras. Laimim šis brīdis vilkās, katra sekunde likās kā minūte un šī pat nebija viņa izvēle. Pēc lielas ieelpas, Rets plaukstā saķēra tuvāko pokebumbu, kurā atradās maza sarkana divkājaina radībiņa.
-Apsveicu Ret, esi ieguvis draugu uz mūžu- profesors Osis žestikulējot ar abām rokām, lika uzgavilēt publikai -Maija Bērziņa, lūdzu tava izvēle-
-Es zinu, ko gribu, šonakt es sapņoju par Bulbazauru- Maija iespiedzās, pēc viņas uzvedības varēja spriest, ka viņa bija radusi atrasties uz skatuves.
Maija paņēma sarkanbalto pokebumbu un netīši nospieda balto pogu tās sānos. Jau nākamajā mirklī bumba atvērās un izstarojās balta gaisma, kura sakopojās meitenei pie kājām. Gaismai beidzoties, bumba aizvērās un pie Marijas kājām parādījās četrkājaina radībiņa, zilganzaļu ādu, kuru klāja tumši plankumi. Laimim pirmajā brīdī uzmanību piesaistīja bailīgās acis, tās bija sarkanas ar baltām zīlītēm. Spicās ausis ausījās skatītāju gaviles, tās bija tikpat spicas kā zobu pāris, kas izspraucās no platās mutes zem neasā deguntiņa. Bulbazauram uz muguras atradās zaļš auga sīpols, kas pamazām aug no viņa dzimšanas brīža. Zem sīpola, paslēpti no acīm, atrodas divas vīnogulāju vīnstīgas, tas arī nodrošina fotosintēzes procesu, kas palīdz enerģijas apmaiņai.
Šī bija pirmā reize, kad Laimis atrodas tik tuvu pokemonam. Līdz šim tos viņš bija redzējis tikai televizora ekrānos vai no liela attāluma, bet tagad Bulbazaurs atrodas rokas stiepiena attālumā, bet vēl viens pokebumbā gaida, kad puisis viņu izlaidīs. Satraukums par zaļo radību līdzās, Laimim uz brīdi lika aizmirst, ka nākamā izvēle ir viņam. Divi pirmie profesora aicinājumi palika nesadzirdēti, taču sajūtot Reta elkoni ribās, atgrieza Laimja uzmanību.
-Lielajās dienās arī vareni vīri zaudē pamatu zem kājām- profesora Oša mierinājums nelīdzēja, Laimim sirds sitās, prātam neapverot, ka viņam jāpaņem pēdējā pokebumba -lūdzu, paņem Skirtlu un kļūsti par viņa labāko draugu-
Laimis paņēma vienīgo atlikušo pokebumbu, to satverot plaukstā. Tik lielu prieku viņš nebija jutis, vismaz šajā brīdī neatcerējās, ka tāds būtu bijis. Viņš pielika bumbu pie lūpām, un to noskūpstīja, nočukstot “tu esi labākais”. Pokebumba bija vēsa, kā no metāliska apvalka varētu gaidīt, vienīgā plastmasas detaļa bija pogu tās sānos.
Profesors pateicās sanākušajiem skatītājiem un atdeva mikrofonu Dīdžejam, kurš, to atguvis, izskatījās dzīvāks kā pirms brīža skatuves aizmugurē. Viņš enerģiski pateicās visiem sanākušajiem un apsveica visus trīs jaunos trenerus ar sava ceļa sākumu. Visilgāk uzkavējās pie Maijas, bužinot Bulbazaura pakausi. Mazajam pokemonam tas ļoti patika, viņš vairākas reizes labsajūtā izdvesa savu vārdu un stiepās Dīdžejam tuvāk.
Maija ierosināja kopīgu fotogrāfiju, aicinot Retu un Laimi izlaist no pokebumbām arī savus zvēriņus. Sākumā profesors bija pesimistiski noskaņots par šo ideju, bet pēc tam pievienojās Marijas un arī Dīdžeja aicinājumam.
Rets pirmais paspēja nospiest plastmasas pogu bumbas sānos un izlaist Čārmanderu. Viņš bija mazs, oranžs, dinozauram līdzīgs pokemons ar gaiši dzeltenu vēdera apakšdaļu. Tikko parādoties viņš pakasīja vaigu ar vienu no četriem roku nagiem, savukārt kājas viņam rotāja trīs asi nagi. Raksturīgākā pokemona iezīme bija liesma astes galā, tā liecināja par viņa veselīgumu, tai nodziestot, apsīkst arī viņa dzīvība. Tik laimīgu Retu neviens vēl nebija redzējis, parasti skarbā āriene, nu bija kā mazam puišelim.
-Es izvēlos tevi- Laimis pateica to, ko bija vēlējies jau gadiem ilgi un izlaida no pokebumbas Skirtlu. Tas bija gaiši zilas krāsas divkājains bruņurupucis, ar neticami mīlīgām purpurkrāsas actiņām, kuras zaigoja vērdamās uz Laimi. Viņa muguru klāja brūnas bruņas, vēderpusē tās bija gaiši dzeltenā krāsā. Augumā viņš nestiepās augstāk pa pusmetru, vien līdz ceļgalam.
Ar skaļu saucienu Dīdžejs uzaicināja uz skatuves apsargu, kurš Laimi uzlaida uz skatuves. Pasniedzis savu mobilo telefonu, viņš palūdza uzņemt kopīgu fotogrāfiju. Visi klātesošie sastājās trijās rindās, aizmugurē stāvēja profesors Osis un Dīdžejs, vidējā Rets, Maija un Laimis, bet pie katra trenera kājām laimīgi stāvēja Čarmanders, Bulbazaurs un Skirtls.
