Uzvaras saldums slēpjas izgāsto sviedru daudzumā, bet šoreiz bija citādāk, uzvara gūta, taču tā bija salda kā kūka . .
Eduards nokrita uz ceļiem, nespēdams noticēt nupat notikušajam, Kjūbons turpat blakus pieglaudies, priecājās viņam līdzās. Abi noklāti ar biezu smilšu kārtu, izbaudīja mirkli, aplausus no skatītājiem un Dīdžeja apsveikuma runu.
-Jūs esat labākie- Eduards čukstēja Kjūbona ausī, paslavējot arī pārējos pokemonus, īpaši Džeududu, kurš parādīja īpašu cīņas prasmi.
Eduards iesauca Kjūbonu atpakaļ pokebumbā un vispirms mazā riksīti izaudzināja par skrējienu, tā aizdrāžoties garām Dīdžejam. Pa ceļam novelkot zaļo vesti, sarkano kreklu, bikses un nodriskātas kurpes turpat ezera smiltīs. Tālāk kājas darbojās automātiski, ar mērķi iekļūt ezera ūdenī. Pāris minūtes pelde palīdzēja atkopties no cīņas, ūdens tik bija perfekts, ka puisis labprāt tajā pavadītu visu atlikušo dienu.
-Tu lieliski cīnījies- no krast Eduardu uzrunāja nedaudz raustīta balss ar savdabīgu pieskaņu -man patika Džeududs, viņš ir apbrīnojami spēcīgs-
Eduards pagriezās pret krastu un redzēja vidēja auguma puisi spilgti zaļā basketbola kreklā, spoži dzeltenos džinsu šortos, bet paliekošu iespaidu atstāja zilie mati un kurpju trūkums. Pie viņa somu lences pret visām trijām pokebumbu virsmām atstarojās saules stari.
-Šodien man paveicās, jācer, ka tā mani nepametīs nākamajā raundā- ar lielu neveiklības sajūtu, Eduards izkāpa no ezera ūdeņiem un sāka apģērbties. Apģērba audums noslēpa vien kailo puiša auguma, bet bija bezspēcīgs ūdens priekšā, iesūcot sevi visas uz auguma palikušās ūdens piles -Jūs arī piedalāties?-
-Gribēšana bija tik liela, ka nokavēju pieteikšanos- nu jau ar mazu smīkņāšanu un ironiju, Adrians spēja atskatīties uz notikušo bez sevis šaustīšanas -skatoties cik dziļas vilšanās brūces atstāj zaudējums, varbūt labi, ka mans pirmais turnīrs nav tik liela kā šis. Izskatās, ka par šo zinu tik maz kaut likās, ka zina tik cik vajadzīgs.
Vārds pa vārdam un abi jau atradās netālajā basketbola laukumā mētādami oranžo ripuli cauri groza stīpai. Draudzīga patērzēšana pie bumbas mētāšanas nejauši kā laika pavadīšana patika abiem puišiem.
-Tu varētu uzvarēt?- pēc kārtējās Eduarda neveiksmes, Adrians izcīnīja atlēkušo bumbu un bija laiks ašam jautājumam.
-Ne mazākās cerības- Eduards vaļsirdīgi atzinās -tu nokavēju davu pirmo turnīru, es tagad to piedzīvoju. Dzirdēju, ka centrālajā arēnā cīnās divi no iepriekšējā gada Latvijas pusfinālistiem-
-Izmetot pirmo pokebumbu, Jums abiem izredzes ir vienādas- Adrians noteica -mans brālis arī ir treneris, skatoties viņa cīņas, esmu daudz iemācījies, ceru kādreiz pret viņu cīnīties kā līdzīgs ar līdzīgu, nedomājot, ka tas var izdoties, šim ceļojumam nebūtu nekādas jēgas-
-Šīs muļķības var nostrādāt bērnudārzā, bet ne pieaugušo laukumā-Eduardam padevās lieliska piecu precīzu tālmetienu sērija, pēc katra no tiem priekā paliecoties tik augstu, ka zem viņa varētu gandrīz paslidināt papīra lapu -mēs pieaugot pietiekamo daudz strādājām, lai būtu labākie kādā sfērā, ieguldītais darbs ir proporcionāls "veiksmei", kā to bieži mēdz dēvēt citi, kuri visticamāk nav redzējuši sviedrus uz tavas pieres, tai pašai veiksmei, kuri mēs paši tik bieži piesaucam, lai tā piedur pirkstu pie tā, ko darām- Eduards runāja bez mitas, neieraujot ne malka gaisa, to kompensējot ar vairākiem lieliem, mēlei nostājoties miera stājā.
-Tu esi traks- Adrians nosprauslojās -Sportā veiksme ir puse no uzvaras, ja pret tavu Kjūbonu lietuvietis nebūtu izmetis Graimeri, tu varētu arī neuzvarēt-
-Neaizmirsīsim, ka sākumā mans Džeududs uzvarēja cīņu, kuru visticamāk arī tu norakstīji- Adrians atcerējās to momentu un ar piesarkušiem vaigiem piekrītoši pamāja galvu, ļaujot Eduardam turpināt -uzvarēju, jo trenējos ar viņu, kamēr citi guļ, kamēr citi bārā dzer, kamēr citi spēlē spēlītes. Manas vienīgās veiksmes uzsmaidīja, kad satiku manus biedrus, šos trīs brīnumus- Eduards pameta skatienu uz somu pie laukuma malas, kur glabājās viņa dārgumi.
-Esi viņiem pieķēries- Adrians novīpsnāja -man tīk domāt, lai arī viņi ir mūsu labākie draugi, viņi ir palīglīdzekļi, lai gūtu panākumus-
-Viņi ir tādi paši kā mēs, ēd, dzer, elpo, tikai evolūcijai varam pateikties, ka pokebumbās ir viņi ne mēs- Eduards mazliet nicinoši, bet ar zināmu bijību, lai nepārkāptu sarkano cieņā līniju, bet klusēt pie viņaprāt nepareizajiem Adriana uzskatiem, viņš neatļāvās -par uzvaras prieku varu pateikties tikai viņiem, bez maniem pokemoniem es būtu tāds pats skatītājs kā citi sanākušie- izmetis pēdējo metienu.
