Nokārtu galvu staigāt apkārt ar domām par neveiksmēm var tikai neveiksminieki bez nākotnes cerībām. Edvards veica šo rituālu, bet par spīti visām nebūšanām neaizmirsa būt cilvēkam.
Ceturtā diena Smiltenē, skatoties kā cīņu pēc cīņas aizvada treneri, kuri paspēja pieteikties laikus, bet Adrians klīda apkārt kā vienkāršs skatītājs, smeļoties zināšanas, meklējot veiksmes atslēgas un kļūdas redzētajās cīņās.
Pēc iepriekšējās dienas pieredzētajām lietavām pilsēta smaržoja svaigāka vienlaikus izliekoties bēdīgāka, kā pēc sāpīgas asaru izliešanas. Vējš plucināja kokiem lapas, kuras visām varītēm turējās pie to zariem, lai neradītu maldīgu iespaidu par rudens tuvošanos. Īpaši sīksta cīņa bija pie ezera, kur vējam bija vieta, kur ieskrieties un sagatavoties kārtējam uzbrukumam stalti stāvošajiem zaļajiem kokiem.
Rokas salicis aiz muguras, Adrians lēnām spēra soli pa solim uz priekšu, klausoties zem pēdām lūstošo mazo zariņu skaņās. Pēdējā soļa skaņa atšķīrās no citiem, tā it kā vienas skaņas vietā dzirdētu divas. Paskatījies visapkārt, neviens netika manīts, pat pēc uzsauciena, vai šeit kāds ir, nekas savāds netika manīts.
Nākošais solis jau tika sperts ar zināmu interesi un ausīšanos, kas vainagojās panākumiem. Pa labi, krūmājos viņš redzēja kustamies brūnus zarus, kas locījās nedabiski sinhroni. Sirdij nodrebot bailīga satraukuma notīs, viņš lēnām virzījās krūmāju virzienā, kad pēkšņi no tiem izleca briedim līdzīgs pokemons, nogāžot puisi zemē.
Nobrāzis abus elkoņus, tikko nesasitis galvu, Adrians izrāva no kabatas pokedeksu, lai tas izstāsta par negaidīti satikto draugu. Tas sieviešu balsī viņam pavēstīja „Stantlers, lielragu pokemons. Stantlera lielie ragi tika tirgoti par augstām cenām kā mākslas darbi, kā rezultātā šos pokemonus medīja un nu tie ir tuvu izmiršanai tie”.
Stentlers ir četrkājains, briežu dzimtas pokemons, aptuvenu pusotru metru augsts un septiņdesmit kilogramus smags. Viņam ir brūns apmatojums ar krēmkrāsas vēderu un dažiem plankumiem uz muguras, aste ir liela, īsa un apaļa. Stantleram ir liels, brūns deguns un pāris gaiši krēmkrāsas ragi, katrs ar melnu lodēm centrā. Ragu un melno lodīšu formas dēļ tie atgādina acis.
-Tu izskaties nobijies- Adrians izstiepa roku un lēnām stuvojās jaunajam briedim. Viņa acis bija miegainas, puspievērtas it kā būtu veicis garu skrējienu.
-Rokas nost, viņa ragi ir mūsu- no tāluma zema, baismīga vīrieša balss kliedza uz Adrianu. Tās īpašnieks atradās vēl tik tālu, ka nevarēja redzēt viņa seju, vien lielo augumu, oranžo vesti. Viņa tuvošanās Stantleru manāmi biedēja, bet viņš turpināja stāvēt kā sāls stabs, jo acīmredzami bija pārāk noguris, lai turpinātu bēgt.
-Tu vēlies no viņa aizbēgt?- Adrians pieskārās īsajai un maigajai Stantlera spalvai, noglāstot viņa purniņu. Briedis piekrītoši pamāja galvu ar mēli nolaizīja puiša vaigu, tā signalizējot pēc palīdzības.
Adrians no bikšu aizmugures kabatas izķeksēja vienu pokebumbu, to pielielinājis ar pogas palīdzību, lūdza Stantleru kāpt tājā. Viņš apsolīja, ka šādi abi spēšot ātrāk paskriet un būs lielākas izredzes aizbēgt. Briedītis paklausīgi izpildīja Adriana lūgumu un nepretojās pokebumbas gūstam, vispirms izgaismojoties sarkans, pēc tam pazūdot pokebumbā, tā pilnībā paļaujoties uz Adriana kāju ātrumu.
-Puis, nedari muļķības, viņa ragi pieder man- nu balss īpašnieks bija pavisam tuvu, ka varēja redzēt viņa seju aizsedzošo bārdu, spēcīgo un lielo augumu, un sajust nežēlības smaku, kas vilkās viņam līdzi –atdod ar labu, vai paņemšu ar ļaunu-
-Viņa ragi pieder tikai viņam- Adrians vairījās nokļūt vīra rokas stiepiena attālumā, jo sajūtās ievērojami vājāks par mednieku, bet cerēja, ka kājas viņam palīdzēs aizbēgt.
Pirmie soļi sanāca neveiklāki kā pašam būtu vēlējies, vispirms paslīdēja uz smilšainās zemes, pēc tam gandrīz aiķērās aiz zara. Nebija tālu, ka viņa kāju saķertu vīrieša milzīgā plauksta un tad Stantleram dotais solījums būtu līdzās citiem neizpildītajiem vārdiem. Tālākais skrējiens bija tāds, kādu Adrians atceras no skolas krosa laikiem, kad bija viens no ātrākajiem skrējējiem skolā.
Puisis spēja skriet daudz ātrāk par mednieku, un nokļūt pilsētā, kur viņu vairs nevajāja ļaunais onkuls. Pēc laiciņa, otrā pilsētas malā Adrians atbrīboja Stantleru, mudinot viņu atgriezties mežā, bet briedim no tā bija tādas bailes, ka viņš neatkāpās no puiša ne soli. Tikai pokemoniem zināmā valodā viņš solījās būt Adriana labākais draugs uz mūžu un sekot pokemonu ceļojumā, lai kur tas arī aizvestu.
