Ho-Oh skaistuma apburti mūsu varoņi turpina ceļu tālāk uz Vidzemes reģionālā turnīra izšķirošajām cīņām. Kāds šķērslis sagaida viņus šonedēļ?
Baumaņu Kārļa dzimtajā pilsētā Adrians pabijis pirms daudziem gadiem, kad brālis tikai uzsāka savu veiksmīgo pokemona trenera karjeru. Toreiz Limbažos norisinājās kāds mazs turnīrs, kurā viņam bija tas gods redzēt kā brālis visus apspēlē kā gudrībā tā spēkā.
Arī šoreiz viesošanās senajā Hanzas savienības pilsētā bija saistīta ar pokemonu cīņā. Šeit atradās Dižžetona zāle ar tās īpašnieci Sabrinu tajā. Psihisko pokemonu spēks izslavēts gan tuvās, gan tālās zemēs, šo minot kā vienu no spēcīgākajiem pokemonu tipiem.
Leģendas mēļo, ka reiz satrakojusies zāles īpašniece visus savus zaudējušos pretiniekus ieslodzīja vudu lellēs. Vienam no treneriem, izmantojot spoka tipa pokemonu, viņu sakaujot, viss atgriezās ierastajās sliedēs.
Lai arī stāstu notikumi vairāk līdzinājās pasakai, tie klausītājos iedvesa zināmu bijības devu. Tā netieši tika atzīts, ka tic cilvēku psihiskajām spējām un okultisma pastāvēšanai.
Mia bukletā nebija nekā daudz par Dižžetona zāles īpašnieci, tā kļūstot par noslēpumaināko žetona sargātāju, bet Laimi tas nebiedēja. Viņš skaļi iesaucās, ka grasās ātri sakaut psihisko pokemonu treneri un nekas viņu nebiedē.
Pārējie trīs draugi par viņu pasmējās, kamēr cilvēki no pretējās ielas mirkli pavērojuši puisi ar savādu skatienu, devās tālāk savās gaitās. Laimis sajutās neveikli, nākamās pārdesmit minūtes uzvedoties klusāk un sev neraksturīgi kautrīgāk. Viņa bravurība atkal pieņēmās spēkā līdz visi sasniedza Limbažu pilsētas pokemonu zāli, vienīgo vietu Latvijā, kur iespējams iegūt Dižžetonu.
Trīsstāvu ēkas augstumā balta būve ar stilizētu jumtu un neierastu arhitektūras stilu, ar ko atšķiras no visām pārējām zālēm. Tā vilināja izzināt sevi, kā pasaules interesantākā mīkla, kuras atrisinājumam neva ne gala, malas.
-Satriecoši- Eduardam atkārās mute –pat zaudējums nespēs sabojāt sajūsmu, šī skata radīto sajūsmu-
Pārējie tikai piebalsoja, vienlaikus vēloties patverties no vēja, kas ieskrējies klajajā laukā un purina kā Mias kleitu tā Laimja kreklu un Adriana basās pēdas. Uz zāles ieeju veda vairāku metru plata bruģēta taka, abās pusēs dārznieka lieliski padarīts darbs uz perfekti nopļauta zāliena.
Pie ieejas viņus sagaidīja maza meitenīte, tumši zaļiem matiem. Viņas seja slēpās zem platmales ēnas, saskatīt varēja vien muti, kura izteica aicinājumu doties viņai līdzi. Baltā kleita nosedza visu meitenītes augumu, tās apakšdaļai pieskaroties pat zemei.
Meitenītes rokās atradās liela pokebumba, kuru viņa neatlaida un neizlaida no acīm. Ceļā pa gaiteni, kas ieveda dziļāk zālē un pēc tam milzīgā senatnīgā zālē, netika izpausts ne vārds. Pat mūsu varoņi klusēja, lai neaizbaidītu apkārt valdošo spocīgo klusumu.
Cīņas zālē galvenokārt toni noteica brūnganā krāsa, smilšainais cīņas laukums, līdz galam neapstrādātā siena un astoņi obeliski, gar basketbola izmēra laukumu. Draugiem aiz muguras aizcirtās gigantiskas akmens durvis ar pokebumbas simboliku vidū.
Zāles otrā pusē dega divas lāpas, tām vāji spējot palīdzēt izgaismot tumsu, kas tur iemitinājusies. Kā uz bruvju mājiena talkā nāca papildus apgaismojums, parādoties krēslam, uz kura sēdēja sieviete sarkanā kostīmā, ar svārkiem līdz ceļiem. Viņas galvu sedza tieši tāda paša krāsas mati kā mazajai meitenītei, kura viņus atveda šurp. Melni ādas zābaki sniedzās nedaudz pāri ceļgliem, papēdis ievērojami palīdzot sievietei izskatīties garākai kā patiesībā.
-Mani sauc Sabrina- sieviete piecēlās no sava troņa un savādā gaitā nokļuva uz cīņas laukuma treneriem paredzētajā vietā –diviem no jums būs iespēja mani izaicināt uz cīņu- šie vārdi nedaudz satrauca četrotni, jo visi cerēja, ka beidzot zāles īpašnieku varēs izaicināt visi trīs Vidzemes reģiona pokemona turnīra topošie dalībnieki.
-Kāpēc nevaram cīnīties trīs?- Laimis iesaucās –Jums ir daudz pokemonu-
-Trešajam būs iespēja- Sabrina tikpat monotonā balsī atteica puisim –rīt atkal būšu pieejama izaicinātājiem, bet šodien cīnīšos vēl ar diviem treneriem- pēc atbildes vairs nevienam nenesās prāts iebilst pret sievietes stingrajiem noteikumiem.
Laimis soli atkāpās, dodot mājienu, ka šodien viņš būs tas, kurš paliks malā un noskatīsies kā draugi cīnīsies. Pusis slikti slēpa savu vilšanos, taču komandas labā darīja to, ko uzskatīja par pareizu. Kopā ar Miu devās pie akmens durvīm, lai netraucētu Adrianu un Eduardu, kuri skaidrojās, kurš dosies cīņā pirmais.
-Šī būs savādāka veida cīņa- Sabrina uz sevis izsauca abu potenciālo pretinieku uzmanību –nevienam no Jums nav izredžu uzvarēt mani godīgā cīņā- viņas augstprātīgā runas maniere sasprindzināja Adriana dūri, tā savaldot vārdus, kuri kā satrakojušos buļļu bars vēlējās izlauzties –lai iegūtu Dižžetonu, jums nebūs mani jāuzvar, bet jānoturas desmit minūšu cīņā-
Izklausījās tik vienkārši, ka Eduards soli atkāpās un ļāva draugam pirmajam uzkāpt uz treneriem paredzētā laukumu. Pēc šāda noteikuma ieviešanas, iespējams, zāles īpašniecei nerūpēja žetona liktenis un to daļās visiem pēc kārtas.
-Adrian, vai esi gatavs?- Sabrina ar pārrākuma smaidu uz lūpām centās iebiedēt pretinieku.
Kāda izvērtīsies Adriana cīņa ar vienu no spēcīgākajiem zāles īpašniekiem, uzzināsim jau pēc nedēļas.
