Pokemonu piedzīvojumi turpinās tepat mums blakus. Šoreiz pirmais Eduarda solis ārpus pilsētas kā trenerim.
Eduards tikko šķērsoja pilsētas robežu, nokļūstot klajā, tikko nopļautā, pļavā. Kur vien sniedzās skats bija zaļa zālīte, sapresēti siena ruļļi un vasarīgā siena smarža. Saule piemalē pamazām uzņēma savu vasaras rīta uzvaras gājienu, lai priecētu vidzemniekus ar kārtējo karsto dienu. Jau iepriekšējā vakarā, laiku ziņu tante televīzijā ziņoja par kārtējo jauno karstuma rekordu, kas tiks sasniegts dienas vidū.
Tērpies auduma biksēs ar ielāpu uz labā ceļa, ķiršu sarkanā sporta kreklā, virs kura uzvilkta zaļa jaka bez piedurknēm, bet no šim apģērba gabalam, ļoti iespējams, nāksies pirmajam ielocīties armijas kamuflāžas krāsas mugursomā. Pokebumba ar Kjubonu bija piestiprināt pie siksnas ar lielu sprādzi, kuras centrā gozējās pilsētas ģerbonis.
-Palīgā, lūdzu palīdzies- no mājas nākošā pakalna virsotnē, atskanēja sievietes kliedzieni, tālumā varēja redzēt, kā viņa mejāja abas rokas, cenzdamies piesaistīt uzmanību -šeit, lūdzu palīdziet-
Pēc pāris lēnīgākiem pirmajiem soļiem uz vientuļās mājas pusi, Eduarda temps krasi palielinājās, līdz mugursoma kļuva par traucēkli. Tai nācās pusceļā nokrist uz zemes un tur palikt līdz Eduards vēlāk atgriezās pēc tās. Jaunietis šādi skrējis nebija kopš vidusskolas sporta stundām, kurās ne vienmēr bija tas čaklākais un noteikti ne labākais.
-Kas noticis?- aizelsies Eduards iedrāzās viensētā. Vienstāva dzīvojamā māja atgādināja skaistu sēni, tai pretim atradās ar malku pārbāzts šķūnis. Nedaudz tālāk veda zālē iemīdīts celiņš uz mazāku ēku ar skursteni, kas atgādināja pirtiņu. Pagalma vidū atradās dzeltens Citroen 2CV ar izteiksmīgiem rūsas pleķiem uz virsbūves.
-Šeit tikko bija viens no tiem briesmoņiem- sieviete histērijā plaušās rāva gaisa malkus -nezinu kā jūs viņus dēvējat, rozā dinozaurs, augumā man līdz ceļiem, dusmīgs staigāja šeit apkārt un salauza dārza krēslu- rādītājpirksts rādīja uz apgāztu koka galdu, salauztu krēslu trim kājām, kamēr pārējie apgāzti rotāja perfekti nopļauto mauriņu.
-Kur viņš ir tagad?- Edurads saķēra dāmas rokas ciešā tvērienā, neļaujot aktīvi žestikulēt un mēģinot nomierināt. Par spīti visiem apkārtējiem postījumiem, puisis priecājās dzirdēt sievietes stāstu, cerot sastapt vēl vienu savvaļas pokemonu.
-Aizbēga tajā virzienā- pār viņas vaigiem tecēja asaru lāses, kuras lejup pa vaigu pilēja ātrāk, kad viņa norādīja pokemonu aiziešanas virzienu, pametot galvu uz priekšu. Tur atradās iebraukāts zemes ceļš, kas stiepās līdz pat lielceļam apmēram puskilometra attālumā. Stāvot viensētas pagalma vidū varēja redzēt kā pa asfaltēto ceļu nerimstoši šurpu turpu brauc neskaitāmas automašīnas.
-Tas nešķīstenis manu māju pēdējās nedēļas laikā apciemo teju katru dienu, apēd visu pārtiku, ko atstāju mazajiem Pidžijiem- lielais ozols līdzās mājai bija kā nosēts ar mazajiem putnēniem, tie izdvesa nesaprotamas skaņas, bet bija jūtams satraukums par nelūgtā viesa nedarbiem -esmu lūgusies vairākiem treneriem, lai aizbiedē vai noķer viņu, bet visi slēpjas aiz laika trūkuma un atstāj mani likteņa varā- stāsts nebija tik žēlīgs kā sievietes balss, tā skanēja lūdzoša un izmisuma pilna -lūdzu, došu tev nakts mājas, tikai palīdzi man tikt no viņa vaļā-
Eduardam bija daudzi trūkumi, viens no tiem nespēja atteikt izmisīgam lūgumam. Viņš pastiepa viņas virzienā roku un apsolīja, ka darīs visu, kas viņa spēkos, lai tiktu galā ar nebēdnīgo pokemonu. Viņš piesita pie jostas, kur atradās piestiprināta pokebumba ar Kjūbonu tajā. Pirmo reizi viņam varēja nākties stāties cīņas laukā pret reālu pretinieku.
Nākošās dienas pusdienlaikā, Eds gulēja uz virtuves mūrīša un lasīja līdzi paņemto grāmatu. Vairāk kā septiņsimt lappušu biezo Džordža Martina fantastikas stāstu sērijas pirmo grāmatu. Namamāte drudžaini sēdēja pie lielā galda, kas novietots tieši pie loga, pa kuru varēja redzēt visu pagalmā notiekošo. Galvenokārt skatiens bija vērsts uz krūmu pusi, kuru ogas bija iemīļojis nelūgtais viesis.
Kaut saule tuvojās savam dienas karstākajam darbam, bet šī telpa bija patīkami vēsa, atšķirībā no pārējās mājas, kur karstumam iekļūt izdevās bez problēmām. Neveiklo, bez sarunu klusumu, kliedēja vecs putekļiem apklāts radio, par kura senumu atgādināja auduma apklātās skandas un milzīgie cipari aiz manuālās radioviļņu meklēšanas stikliņa.
-Tur viņš lavās- pieklusinātā balsī pēkšņu iesaucās sieviete, viņa ātri uzmeta aicinošu acu skatienu uz Eduardu un tad kā hipnotizēta skatījās uz kādu rozīgi lillā krāsas četrkājainu radībiņu. Viņš nestiepās augumā lielāks kā vienu metru, ausis lielākas par cilvēka galvu, tās kustējās, nepārtraukti ausoties apkārt notiekošajā. Uz rozā auguma bija izbārstīti lillā pleķi, pēc pokedeksa teiktā, to inde palīdzēja aizsargāties no uzbrucējiem.
-Tas ir Nidorino- Eduarda seja atplauka smaidā, prātā viņš izmeta tukšu pokebumbu pokemona virzienā, lai viņš kļūtu par otro ceļabiedru garam pokemonu ceļojumam -Kjūbon?- Edvards no pokebumbas izsauca savu vienīgo pokemonu, brūno zvēriņu ar kaulu rokā. Viņa acīs bija apņēmība darīt savu treneri lepnu, kaut bija pārāk īss, lai pa logu redzētu savu daudz lielāko pretinieku.
Ar veiksmes vēlējumiem nobērts, puisis izskrēja no virtuves, mazajam Kjūbonam visiem spēkiem cenšoties tikt līdzi. Tikai pie āra durvīm Edvards piebremzēja, lai pokemons viņu panāktu un būtu pirmais, kurš iznāktu mājas. Koka durvju eņģes radīja griezīgu čīkstošu skaņu, kurai pat nevajadzēja milzīgas ausis, lai to sadzirdētu. Durvju sprauga, kas palika aizvien lielāka, tām atveroties, pavēra tiešu skatu uz ogu krūmiem, pie kuriem Nidorino remdēja izsalkumu.
Nelūgtais viesis plūca vienu ogu pēc otras, ar skatienu uzmanot mājas durvis, pa kurām vispirms iznāca Edvards, tam uz soļa sekojot Kjūbonam. Ieraugot brūno pokemonu pie cilvēka kājām, Nidorino mute sāka kustēties lēnāk, uzacis saraucās dusmīgā grimasē un pagrieza savu vienīgo ragu uz pieres, to nostādot tieši pret abiem pārējiem šīs mājas viesiem.
-Uzmanīgi draudziņ- Edvards čukstēja Kjūbonam, arī šis pokemons uzmanīgi vēroja neganto miera traucētāju, gaidot to brīdi, kad Nidorino skriešus metīsies viņam virsū -nedrīkstam aizbaidīt, citādi rīsus ēdīsi vēl vienu vakaru- namamāte vakariņās cienāja ar rīsu putru. Ēdiens nebija negaršīgs, bet noteikti nav starp Eduarda un Kjūbona iemīļotākajām maltītēm.
Nidorino, beidzot beidza kustināt muti un savas ugunssarkanās acis, nenovērsa no mazās Kjūbona. Pacēlis labo priekšējo kāju, viņš pāris reizes nobraucīja nesen pļautā nevainīgā zāliena virsmu. Pēkšņi viņš smagiem soļiem skrēja Eduarda un Kjūbona virzienā, rags pieres vidū bija tieši nomērķēts pret brūno pokemonu pie trenera kājām.
-Izvairies- pēdējā brīdī Eduards paleca malā un to pašu pavēlēja darīt arī savam aizbilstamajam -dubļu pikas- viņš turpināja dot pavēles Kjūbonam, lai viņš dotu triecienu no aizmugures. Mazā brūnā radība izmeta četrus dubļu pikučus Nidorino virzienā, no kuriem divi trāpīja un paklupināja četrkājaino pokemonu -perfekti- iekliedzās Edvards -met kaulu- Kjūbonam atvēzējās no visa spēka, liekot kaulam trāpīt pa Nidorino pieri un kā bumerangam atgriezties viņa trīspirkstu plaukstā.
Gan Kjūbons, gan Edvards nepamirkšķinot acis vēroja zemē guļošo Nidorino, kurš apdulis gulēja zemē, cilājot augumu pēc katras ievilktās elpas. Pēc Kjūbona dusmīga uzsauciena, Edvards satrūkās un attapās, ka no kabatas jāizvelk tukša pokebumba un jāsviež Nidorino virzienā. Iecerēto viņš paveica perfekti, Nidorino ķermenis pazuda pokebumbā, tālāko notikumu gaitu nododot veiksmei. Pokebumba četras reizes paraustījās uz zaļā zāliena, līdz sarkanā poga tās vidū pārtrauca mirgot un kļuva balta.
Skaļākais sauciens kāds nācis no Edvarda mutes liecināja par Nidorino noķeršanu. To no mājas dzirdēja arī lauku sētas īpašniece. Viņa skaļi dziedot uzvaras dziesmu, izskrēja no mājas, metoties apskaut Edvardu. Vēl tikai nesen viņas rokas neizskatījās tik spēcīgas, ka tajās varēja būt tāds spēks, kāds saspieda nabaga puisi. Viņš vaimanāja un bez elpas lūdza atlaist, bet čuksti nespēja izlauzties caur spēcīgo dziedājumu.
-Tu esi kā eņģelis, kuru nekad neesmu lūdzis- viņa piepildīja vienu no kvēlākajām Edvarda velmēm, viņa ļāva puiša pludmales čībām atkal pieskarties zemei -ja katrs no mums būtu kaut uz pusi tik izpalīdzīgi kā tu, mēs dzīvotu daudz labākā pasaulē- sārtums puiša vaigos atklāja mulsumu.
-Nevar teikt, ka neko neieguvu no savas labās sirds- biklo Eduarda atteikumu sieviete pat neuzklausīja, tikai līksmoja par zaglīgā pokemona atrašanos sarkanbaltā pokebumbā -man tagad jādodas ceļā-
-Uzgaidi- sieviete ne tikai vārdos, bet arī ar zīmīgu skatienu pavēlēja sagaidīt viņu.
Mirklis pārvērtās vairāk kā desmit minūšu cienāšanās pie ogu krūma, no kura tikai nesen tika izdzīts Nidorino. Sieviete iznākot no mājas, rokās turēja ne tikai Edvarda mugursomu, bet arī, vietējā lielveikala maisiņā ievietotu, mājās gatavotu ēdienu. Sūrojoties, ka lielāku samaksu nevar atļauties, viņa teju asarām acīs spieda maisiņa rokturus puiša rokās. Tik daudz veiksmes vēlējumus Edvards nebija dzirdējis kopš lielajiem vidusskolas eksāmeniem.
-Paldies- Edvards lēnām atkāpās uz ceļa pusi, lai atkal dotos ceļā, kura mērķi viņš vēl nebija uzstādījis. Grūtākais darbs tika uzticēts viņa abām kājām, kurām jaunais censonis jānes uz priekšu pie jauniem piedzīvojumiem un draugiem.
