Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
18

8. daļa

Kad es atvēru durvis, es tur ieraudzīju Patrīciju. Viņa mani apskāva un apvaicājās kā man ir. Es atbildēju, ka man ir normāli, kaut arī no vienas puses es jutos tik slikti kā vēl nekad. Kad mēs dzērām tēju viņa paziņoja jaunumus:

"Tad, kad tu aizbēgi, skolā ieradās Daiņa tēvs. Viņš jau bija runājis ar direktoru. Cik es sapratu, viņš visā nopietnībā vēlas, lai tevi izslēdz no skolas, un pa taisno, lai tevi arestē."

"Bļāviens! Par Daini nekādu jaunumu nav?"

"Viņam ir lauzts deguns un divi izsisti zobi. Tu viņu pamatīgi apstrādāji."

"Njā. Labi, es mēģināšu aprunāties ar saviem senčiem. "

"Labi, mans mīļais! Turies!"

Viņa mani noskūpstīja un aizgāja. Es sapratu, ka mani senči par to īpaši priecīgi nebūs. Tagad galvenais bija jāizdomā, kā to labāk pateikt.

Ap desmitiem vakarā, vecāki pārbrauca mājās. Kad es viņiem taisījos pastāstīt, kas šodien notika, viņi tikai atteica "Rainer, lūdzu ne tagad."

Tas mani nedaudz izbrīnīja, bet, ja tā kārtīgi padomā viņi par mani nekādu baigo interesi nav izrādījuši.

Es sapratu, ka man skolā atgriezties diez vai ka būs lemts, bet kā, lai es paskaidroju vecākiem, ka es vairs neiešu uz skolu? Viņi noteikti nepiekritīs pat tādam variantam, ka es mainu skolu, jo īpaši, kad līdz pamatskolas beigšanai ir atlicis tikai pusotrs gads.

Nedomādams pārāk gari, es vēl pēdējo reizi devos uzpīpēt un pēc tam bija jāiet gulēt.

Nākamajā rītā man tētis pateica, ka šodien viņš mani aizvedīs uz skolu, jo viņam vajag kaut kādus papīrus no skolas. Es ne pa jokam nobijos, jo sapratu, ka ja tētis ar mani aizbrauks uz skolu, tad man dzīve arī beigsies.

Tas viss notika tik zibenīgā ātrumā, ka es pat nesapratu pa kuru laiku es jau sēdēju automašīnā. Lielāko daļu no brauciena mēs klusējām. Tikai vienu reizi tētis apvaicājās kā man iet pa skolu. Neko citu es nevarēju pateikt, kā „labi”.

Jo tuvāk tuvojāmies skolai, jo lielāks stress man sāka rasties. Bija tāda sajūta, ka drīz sirds caur muti izlēks laukā. Kad piebraucām pie skola, es ieraudzīju jau Daiņa tēva automašīnu stāvam stāvlaukumā. Viņa automašīnu bija viegli atpazīt. Tumšs džipvedīgs Mersedess ar pasūtītu numura zīmi „Kārtīgais”. Īsti nesapratu ko tas nozīmē, bet katram cilvēkam ir sava īpatnējā fantāzija.

Ieejot skolā, tur jau mani gaidīja Dainis ar savu tēvu, direktors Tēcinieks, klases skolotāja Late un divi policisti.

0
18
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [0]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes