Sveiki, kādu laiku nebiju te. Šis nav tas veiksmīgākais stāsts, bet pa šiem četriem gadiem esmu ierūsējis. Novēlu patīkamu lasīšanu.
Trauku lauskas uz grīdas. Džinkstošā skaņa, kura turpina traumēt manas ausis. Es paķeru savu ģitāru un eju ielās meklēt kādu svešu smaidu. Durvis, stipri aizcērtu, bet pat tad tavu seju rotā vienaldzība. Cik ilgi es gribēju noliegt šīs dziesmas beigas? Katru dienu es gaidīju tevi pārnākam “mājās”, bet cita ligzda bija mīļāka. Tagad ir vakars, ielas sāk krāsoties oranžas no laternām. Man jau vienalga, kur palikt šonakt. Skaņoju ģitāru, mēģinu spēlēt, vai stīgas vienmēr tik asi cērtās pirkstos. Es jau mirsu, sajūtas no ģitāras. Man sāp, man ir skumjas uz sirds un tomēr es jūtos brīva, kā debesīs putni. Skaņas ir neveiklas, bet es gribu turpināt spēlēt savu dziesmu, tā būs pēdējā manā albumā. Tu vari mani sabradāt, noniecināt, aizmirts, tomēr šīs dziesmas trūdošie vārdi būs par mūsu pēdējo kopā pavadīto nakti. Asaras negribīgi tek pār vaigu, savu dziesmu es beidzu. Lūdzu, kāds pievēršat uzmanību man, es baidos no aukstās tumsas. Kāds, lūdzu, nepaejiet garām. Ielas paliek tukšas, laiks turpināt savu ceļu pa pilsētu. Šonakt es pabeidzu savu pēdējo dziesmu, ko veltīju tev, kur tagad man smelties dvesmu mūzikai. Tik daudz jautājumu grozas manās domās, ka nemanu kā pienāk rīts, bet es esmu pie Daugavas krasta. Es apsēžos un vēroju jaunu sākumu...
