1

 36  0

7. daļa

Es kā vienmēr pamodos neizgulējies. Kaut arī ārā spīdēja saule, bija skaidrs, ka nekas spožs šodien nebūs. Atkal viss sāksies no jauna. Kā es ieradīšos skolā mani sagaidīs Dainis ar saviem drauģeļiem, ievilks mani tualetē un tad būs divi varianti. Vai nu mani viņi piekaus un atņems manu kabatsnaudu, vai arī vienkārši iebāzīs manu galvu tualetes podā. Kaut arī, es klusībā cerēju, ka Dainis nedaudz pierims ar savām stulbībām.

Drīz vien es noskrēju lejā uz virtuvi, apēdu pāris sviestmaizi un izskrēju ārā no mājas. Pa ceļam es vēl uzpīpēju un turpināju savu ceļu. Pie skolas es satiku Dagniju. Viņa kā vienmēr izskatījās apburoša. Viņas kastaņbrūnie mati spīdēja saulē, kas viņu padarīja par visskaistāko meiteni pasaulē. Mana ap sirdi kļuva silti, kad es viņu ieraudzīju. Vienu brīdi man pat likās, ka tulīt, es viņai pateikšu visu, ko es pret viņu jūtu. Bet te pēkšņi, kā murgs parādījās Dainis. Viņš apskāva Dagniju, un es sajutos kā trešais liekais. Es netaisījos turpināt skatīties, kā tas ķēms apskauj meiteni kuru es mīlu. Tāpēc es pagāju viņiem garām tā kā tukšai vietai.

Man pirmā stunda bija vēsture. Atzīšos, ka vēsture ir viena no manām mīļākajām stundām. Varētu pat teikt viena no retajā, kas man patīk. Klasē es meklēju kādu brīvu vietu, kad pēkšņi mani aiz rokas paņēma Patrīcija un aizvilka mani līdzi sev. Viņa noteica:

"Tagad tu sēdēsi visur man blakus."

Es sapratu, ka man izejas nav. Līdz ar zvanu klasē ienāca arī Dainis. Viņš vienkārši atvainojās par stundas kavēšanu un apsēdās klases stūrī. Pēc kādām desmit minūtēm Dainis sāka spļaudīties ar papīra bumbiņām, kas noveda mani līdz baltkvēlei. Es piecēlos un iešāvu Dainim pa muti. Man prāts aptumšojās līdz skolotājs Siksna mani norāva nost no Daiņa un uzbļāva uz manis:

"Kas tu galīgi traks esi kļuvis? Tu tak viņu varēji nosist. A nu, ka ātri pie direktora."

Es jutos netīrs. Es nekad mūžā nebiju kāvies. Es nesapratu, kas ar mani notika. Man kļuva bail. Man bija bail, ka par šādu notikumu mani varētu izmest no skolas. Es zināju, ka Daiņa tēvs ir lielākais uzņēmējs mūsu pilsētā, līdz ar to arī viens no ietekmīgākajiem. Tāpēc es paķēru savu somu, un tā vietā, lai aizietu pie direktora aizskrēju prom no skolas. Es atskrēju mājās un iekritu gultā un raudaju, kā mazs skuķis. Man likās, ka vienīga izeja ir pašnāvība. Es aizgāju uz vecāku istabu, paņēmu miega zāles un gatavojos jau tās izdzert. Pa laimi tajā brīdī manā istabā ienāca mans uzticamais draugs Duksis. Viņš tajā brīdī iespējams mani paglāba no nelabojamas kļūdas. Es vēlreiz izraudājos. Duksis nolaizija no manas sejas asaras, un es sapratu, ka man ir jācīnās. Drīz vien, pie manām durvīm kāds klauvēja.

Komentāri 1

0/2000

"Es kā vienmēr pamodos neizgulējies. Kaut arī ārā spīdēja saule, bija skaidrs, ka nekas spožs šodien nebūs. Atkal viss sāksies no jauna. Kā es ieradīšos skolā mani sagaidīs Dainis ar saviem drauģeļiem, ievilks mani tualetē un tad būs divi varianti. Vai nu mani viņi piekaus un atņems manu kabatsnaudu, vai arī vienkārši iebāzīs manu galvu tualetes podā. Kaut arī, es klusībā cerēju, ka Dainis nedaudz pierims ar savām stulbībām."

Klišeja. 

Un vispār viss stāsts tāds bērnišķīgs, trūkst nopietnas notis, izlasīju pirmo un nedaudz šo daļu. Liekas, ka viss, ko galvenais varonis prot - ņaudēt par dzīvi. Saņemies, rakstniek, Tu vari labāk. Jebkurš var, ja pacenšas.

 3  0 atbildēt