Ieejot Cēsu pilsētā, Miu pārņēma savāda nostalģiska sajūta, vairāku gadu garumā šī pilsēta sniedza viņai mājas. Tās burvība slēpās sakoptajā vidē, cilvēku ikdienas steigā, kuru mērķis ir pilsētu padarīt skaistāku un savu ikdienu labāku. Šeit apmierināts būs pēc mūsdienīguma skrienošais Laimis, gan vēsturi mīlošais Eduards, ainaviski apvienojot šos divus, citkārt pretstatus nostādītos brāļus.
-Pēdējo reizi biju Cēsīs pirms brauciena uz Valmieru, kad satiku tevi- Mia izstaroja līksmību, paejot garām zīmei, kas iezīmē meitenes dzimtās pilsētas robežu –nepopulārs viedoklis, vai Cēsīm patiesībā nevajadzēja saukties par Vidzemes galvaspilsētu-
-Ha ha ha- nosmēja Eduards, viņš soli iepalika no pārējiem trim, aizklīstot savos domu lidojumos, bet šoreiz nevarēja palikt malā –pat esot džentlmenim un nevēloties norādīt uz dāmas kļūdām, bet šī ir tik milzīga, ka būtu traki klusēt-
-Varam kulstīt mēles, cik vien mums patīk, bet galu galā nekas no tā nemainīsies- jūtot Eduarda sacītajā sarkasma aizdedzinātus bultu uzgaļus uz tikko Mias pacelto tematu, Adrians nedrīkstēja stāvēt malā un mierīgi noskatīties –lai arī cik traks nebūtu sacītais- puisis zīmīgi paskatījās uz vienīgo grupas meiteni, pēc tam tikpat uzkrītoši skatienu pārceļot Eduarda virzienā –katram ir tiesības uz savu viedokli, neizsaucot uz sevi neko vairāk kā pretargumentus- viņa viedums citus mazliet dzina izmisumā, taču kaut kur zemapziņā visi zināja, ka Adrianam vienmēr izrādās taisnība.
-Man liekas, ka Vidzemes galvaspilsētai jāatrodas nedaudz vairāk uz austrumiem, piemēram Alūksne- Laimis piedāvāja vēl vienu variantu –kura no pilsētām vēl ir apveltīta ar tik daudz leģendām un nostāstiem?-
Šī diskusija turpinājās vēl ilgi, līdz visi nonāca pie atziņas, ka katram jāpaliek pie savām domām un jāsalīgst draudzīgs miers. Miera izlīgums šajā jautājumā tika panākts pie pusdienu galda pilsētas centrā, skaistā āra kafejnīcā. Puķes nošķīra jauniešus no ielas, ļaujot ieturēt zināmu distanci no steidzīgajiem pilsētas ļaudīm.
Pusdienas visiem nāca par labu, spēkam ātri iejūtoties kaulos un sniedzot cīņassparu, lai dotos cīnīties par zemes žetonu. Fotoattēlos Mias brošūrā tas atgādināja Sakaki koku, par labu šai hipotēzei kalpoja fakts, ka Džiovanni Japāņu mēlē apzīmē šo koku.
Pati Cēsu pilsētas zāle atradās netālu no leģendārās pils, tai stiepjoties trīsstāvu celtnes augstumā. Uz to veda divas balta akmens kāpnes, starp kurām atradās baseins ar mazu dekoratīvu strūklaku tās vidū.
Uzkāpjot sešus pakāpienus, jaunieši nonāca uz marmora plāksnēm, no kurām izauga seši akmenī kalti stabi. To abas rindas norādīja uz ieeju smilšu brūnajā ēkā ar tādu pašu balta akmens izcēlumiem kāds tika iepazīts kāpienā pa kāpnēm.
Ozolkoka durvis bija tik smagas, ka visi trīs puiši ar lielām pūlēm spēja tās atspiest vaļā. Aiz muguras viņus uzmundrināja Mia, sakot, ka viņai labāk padodas motivēšana kā smagu darbu darīšana.
Durvīm iekustoties, tās pašas sāka vērties vaļā, vienlaicīgi augstajos griestos iedegoties spilgtam apgaismojumam. Tas perfekti izgaismoja pokemonu cīņas lauka centru, mazliet skopojoties ar gaismu sienām. Telpas stūros mājoja noslēpumaina, pat nedaudz biedējoša tumsa.
-Kas šī ir par vietu?- Mia iečukstēja Adriana ausī, uz ko puisis paraustīja plecus –tik sabiedētu sevi atceros mirkli pirms man nācās piedzīvot draudzenes kulinārijas prasmes-
Skaļu, dauzoņai līdzīgu, trokšņa pavadībā visu acu priekšā parādījās sēdošs vīrs. Krēsls iznāca aiz izbīdāmām durvīm telpas pretējā pusē. Gluži kā no balta akmens izkalts tronis, tumši sarkanu polsterējums uz roku balstiem un krēsla iekšpusē. Krēslam nostājoties savā vietā, vīrs piecēlās no savas vietas.
Viņiem pretim nostājās glītā koši sarkanā uzvalkā tērpies kungs ar akmenī kaltu ģīmetni. Skatiens tika vērsts caur biezajām uzacīm, lūpas kustējās tikai tik daudz, lai izteiktu vārdus. Vienīgās papildus kustības tika pieļautas, lai paglaudītu līdzās stāvošo Persieti, kura acis raidīja tikpat lielu neuzticību un pārākuma sajūtu kā treneris.
Persietis ir liels, četrkājains, kaķim līdzīgs pokemons ar gaiši dzeltenbrūnu kažoku. Viņam ir īss purniņš ar mazu, melnu degunu, sarkanas acis ar izgrieztām zīlītēm, noapaļotas ausis, smails zobu pāris augšējā žoklī un trīs ūsas abās deguna pusēs. Persieša pieres centrā atrodas sarkans dārgakmens. Tās garās astes galā ir izteikta kroka.
Šīs ēkas nopietnais raksturs, noslēpumainais interjers un smalkums pilnībā atbilda šī cilvēka pirmajam iespaidam. Pat Sabrina nelika tik ļoti strauji pukstēt sirdij kā Džiovanni zemā balss, sasveicināšanās brīdī.
-Paskatīsimies kā šodien spēsim izklaidēties- Džiovanni nostājās uz pokemona treneriem paredzētās vietas un aicināja pirmo izaicinātāju uz cīņu. Viņš lakoniski noskaldīja noteikumus divu pokemonu cīņai un gaidīja pirmo pretinieku.
