Mūsu stāsts turpinās uz pirmo lielo kulmināciju, vēl tikai pāris stāsti un mūsu varoņi piedalīsies pirmajā pokemonu cīņas turnīrā. Šoreiz mazliet no pokemonu trenera ikdienas !
Atgriežoties no malkas vākšanas, tikko manāmās krēsliņas aizsegā kāds bija piezadzies pie Edvarda somas. Viņš redzēja, ka rāvējslēdzējs atvērts cik vien plaši iespējams, un somā rakņājas kāda maza radībiņa. Pēc skaņas varēja noteikt, ka viņš ticis pie cepumu krājumiem, to košļāšanas skaņa nelīdzinājās nekam citam. Papildus puisi nepameta sajūta, ka kāds viņu novēro. Turpat tuvākājā krūmā kāds centās noslēpties, bet lillā aste, savelta gredzenā rēgojās caur zaļajām lapām.
-Kas tur ir?- Eduards skaļi iesaucās, balss bija tik zema un raupja, ka atgādināja tēva reti neapmierināto lamājienu.
Pēkšņi no somas kā bulta izlidoja lillā radībiņa. Viņš bija tik ātrs, ka tik tikko varēja saskatīt, ka mazais ēdienu zaglis ir Ratatā. Šos pokemonus viņš redzēja ceļojuma bukletos sadaļā par pokemoniem, kuri nereti ielavās apmetnēs un izzog ēdienu krājumus.
-Nidoran- Eduards no pokebumbas izsauca savu niknāko pokemonu -raga uzbrukumi- viņš kliedz lillā četrkājainajam draugam.
Nidoranam nebija nepieciešama tik skaļa pavēle, ar savām milzīgajām ausīm, viņš dzirsētu pat, ja puisis čukstētu. Indes tipa pokemons metās virsū mazajai pelei, kura skrēja cik vien varēja tuvāko krūmu virzienā, ar siera gabalu mutē. Redzēdams, ka nepaspēs noķert zaglīgo Ratatā, Nidorino tik tikko nobremzēja pirms sazaļojušā auga. Viņš kā īsts medenieks gaidīja, bakstīja krūmus, lai medījums iznāktu no krūmiem. Pekšņi Ratatā ar galvu deva triecienu pa Nidorino ķermeni, ka viņš skaļi iekunkstējās, atsviežoties pāris soļus atpakaļ. Eduards vēlreiz lika uzbrukt, šoreiz niknāk un uzstājīgāk. Arī šoreiz Nidorino bez ierunām uzbruka mazajam zaglēnam.
-Pagaidi- pēkšņi nošluka Eduarda balss, krūmu otrā pusē vēl viens Ratatā ar trim mazākiem ātriem soļiem centās aizbēgt -viņš tikai aizsargā savu ģimeni- tik apjucis Eduards nebija kopš pirmā pokecentra apmeklējuma ar Kjūbonu. Tik šoreiz sajūtas nebija pacilājošas, viss notika pretēji. Sirds sažņaudzās, kad apjauta, ka uzbrūk Ratatā ģimenes apgādniekam. Sastingušais skatiens apstādināja arī Nidorino, pokemons zināja, ka viņam jagaida trenera pavēle, kaut visas viņa šūnas tiecās atkal uzbrukt mazajai pelītei.
-Atpakaļ Nidorino- nedaudz atjēdzies, puisis atsauca savu pokemonu iekš pokebumbas un novietoja to atpakaļ uz pleca jostas -mēs darījām sliktas lietas, bet tā ir tikai mana vaina- viņš pēdējais nočukstēja Nidorino un atkal pievērsās Ratatā -tu tikai apgādā savu ģimeni-
Puisis notupās uz zemes un pieliecās pie savas somas, no tās izņemot Ratatā iesākto cepumu paku. Tā bija sarkana, apaļas formas un ietīts sarkanā plastmasas iepakojumā. Tie bija viņa iemīļotāko cepumu pēdējā paka, Eduards mīlēja to brīdi, kad cepums izkusa mutē un apvienojās ar tā starpā iespiesto šokolādi. Bieži šī sajūta mudināja pēc apēstā cepuma ņemt nākošo. Tajā brīdī viņš nedomāja, cik ļoti pietrūks pārgājienā pietrūks šo kārumu.
-Ja nevari palīdzēt, vismaz netraucē- Eduards atcerējās senu gudrību, kas nelūgta atausa atmiņā.
Nolicis pāris cepumu gabaliņus uz zemes, viņš lēnām atkāpās. Abas rokas nesatricināmi pacēlis augšup, parādot savus patiesos nodomu, Eduarda bija nokļuvis tik tālu no cepumiem, ka Ratatā nedroši tiem pietuvojās. Nedrošie soļi bija pavisam pretējs tam, ko pirms brīža Eduards redzēja cīņā ar Nidorino. Ejot pēc ēdiena Ratatā uzmanījās no visa, kas kustējās tā tuvumā tā tālumā.
Sēžot uz mitrajām sūnām, jūtot kā bikses pamazām kļūst mitrākas, bet tam nebija nozīmes. No tālākā krūma apakšas vēl bailīgāk, vēl uzmanīgāk iznāca pārējā Ratatā ģimene un piečāpoja pie cepumiem. Tie visi tika sadalīti mazākos un aiznesti prom, vairāk nekārdinot nabaga Eduarda vēderu. Arī kārdinājums pamazām izzuda, to nomāca lepnuma sajūta un doms par karmas punktu uzkrāšanu. -Varbūt vēlāk tie noderēs- nodomāja Eduards, paķēra somu un devās teltī gaidīt nākamo dienu.
