Lovo [Jogo]3

Vecais Lovo atkal bija aizdomājies, sēžot pie ugunskura. Pati mazākā no indiāņu meitenītēm, neizturēja un sāka viņu raustīt aiz rokas. Par ko tu domā Lovo, vai tu atkal savās domās klejo pa pagātni? Lovo domīgi paskatijās uz mazo meitenīti un pasmaidīja. Izstāsti mums vēl kādu stāstu!
No visiem indiāņiem pats veiklākais un izmanīgākais indiānis bija Jogo. Viņš mācēja visātrāk skriet, visaugstāk lēkt un visilgāk varēja noturēties uz vienas kājas. Kad pārējie indiāņi dejoja apkārt ugunskuram, lai tā labāk aprastu viens ar otra kustībām. Jogo tik atgūlās vigvama tālākajā stūrī, guļot un kasot vēderu, tas bezrūpīgi raudzījās, kā pārējie indiāņi gorās apkārt ugunskuram. Kad pienāca rīts, Jogo pamodināja piekūna spalgā balss debesīs, kura vienā mirklī tam lika pierausties kājās, uzlēkt uz sava zirga un sekot piekūna lidojumam. Piekūns laidās pāri klintīm un mežiem, tas šķērsoja strautus un līdzenumus, bet Jogo sekojot piekūna lidojumam, iztēlojās sevi kā viņa līdzgaitnieku. Kad piekūns ieķērcās, lai darītu zināmu pārējiem, ka draud briesmas, Jogo viņu atdarināja, lai piekūns zinātu, ka viņš nav viens debesīs. Tā Jogo ar piekūnu ceļoja septiņas dienas un septiņas naktis. Kad viņi bija nonākuši okeāna krastā, tad peikūns nosēdās uz augstākās klints smailes un ar galvu norādija Jogo virzienu, kur viņam jāturpina savs ceļš. Jogo ātri vien nonāca līdz citai indiāņu apmetnei, kur uz viņu visi skatijās, kā uz neredzētu zvēru. Kapēc Jogo nācās pēc kārtas ar visiem tās apmetnes indiāņiem sazināties dzīvnieku valodā. Labi, ka viņš vēl maziņš būdams, bija kārtīgi sekojis vecāko indiāņu izdarībām, kapēc viņš, jo īpaši labi mācēja atdarināt visus zināmos dzīvniekus. Kad viņš katram tās apmentens indiānim bija atrādijis viņa dzīvnieka deju, tad viņu visi draudzīgi uzņēma savā apmetnē. Bet viņam gan bija jāaprec apmentes virsaiša meita, lai viņš turpmāk neskrietu pakaļ piekūnam. Tā Jogo bija nokļuvis pie okeāna, kur tam nācās apgūt daudz ko jaunu un pierādīt sevi kā labu un veiklu virsaiša palīgu.

lasi, vērtē, komentē