Nolēmuši doties kopīgā ceļojumā pa Vidzemes pilsētām, mūsu varoņi izvēlējušies savu pirmo mērķi. Pārgājiens no kājām prasa daudz spēka, kuras tiek atpūtinātas visjaukākajā iespējamā veidā, kāds iespējams vasarā, pie ugunskura.
Cīsiņi virs ugunskura kļuva aizvien smaržīgāki un gatavāki, liesmai zem tiem pamazām kļūstot par vienīgo gaismas devēju tuvākajā apkārtnē. Ugunskurs kvēloja īpašā tūristiem paredzētā vietā netālu no ieejas mežā. Nākošais jauniešu mērķis ir Valka, kur atrodas jaunā turnīra zāle. Tur būs iespēja savā īpašumā iegūt Varavīksnes žetonu no Pokemonu federācijas izvēlēta spēcīga trenera. Vienīgā aizķeršanās iespējama neuzvarot šo treneri, tad jācer, ka no nākamajiem septiņiem, četri būs uzvarami.
-Mēr ar tēvu bieži devāmies pārgājienos, tādēļ līdz šim ar šo nodarbi saistās tikai patīkamas atmiņas- Laimis apsēdās pie pārējiem. Aiz viņa muguras atradās biezs
Viņa acu priekšā uguns sprakšķēja, dažām sarkanīgiem punktiņiem paceļoties debesīs. Tiem sekojot fonā varēja saredzēt bez mākoņiem, skaidras debesis, spožu pieaugošu mēnesi un miljoniem miljardu zvaigznes. Kaut kur tālumā kāds Hoohs dziedāja savu spokaino dziesmu, radot prātam neaptveramu simfoniju, mijiedarbojoties dabai un pokemoniem.
Tīksmināšanos par Latvijas dabas skaistumu, Laimis iztraucēja vairāki Adriana uzsaucieni, uzmodinot no dziļā pārdomu miega. Viņa virzienā tika pasniegts šķīvis ar vairākām salātlapām, cīsiņiem un dažiem maziem melniem kartupelīšiem.
-Paldies- Laimis neveikli atbildēja, balsij vairāk čukstot kā izdvešot cilvēkiem dzirdamām skaņām, pēc izteiksmīga krekšķa atkārtoja cilvēkiem dzirdamā skaļumā.
Plastmasas šķīvis starp ceļiem centās salocīties un visu uz tā guļošo ēdienu izvārtīt zaļajā zālienā. No malas neizskatījās tik neveikli kā jutās pats Laimis, cīsiņus un salātus trenkājot pa ēdiena trauku kā multiplikācijas filmā Toms Džeriju.
Ticis galā ar pusi maltītes, Laimis sajuta kaut ko piebikstām pie muguras. Sākumā likās zars no aizmugurē slejošā krūma, taču tas atkārtojās līdz pie elkoņa pieskārās siltums. Izbailes nogrūda Laimi zemē, kaut kādā veidā iekšējais žonglieris panāca ēdiena saglābšanu no nokrišanas zemē, par ko vēlāk pats priecājās.
-Tas ir Turtvigs- Adrians iesaucās kamēr pārējie vēl skatījās Laimja brīnumainajās kustībās -viņu pievilinājis ēdiena smarža-
-Cīsiņu vai salātu?- Mia pasmējās cenšoties lēnām tuvoties savvaļas pokemonam. (Izskats)
Turtvigs izlikās apjucis no negaidītās uzmanība, atkāpjoties zem krūma. Vārgajā ugunskura gaisma spēja parādīt vien viņa gaiši zaļo galvu un dzeltenās acis. Tām piemita noguruma pazīmes, bet izkārusies mēle vedināja domāt par izsalkumu.
-Vēlies ēdienu?- Laimis beidzot atguvies no izbīļa, nolauza gabaliņu no sava ēdiena un uzmanīgi sniedza pokemona virzienā -tu izskaties izsalcis- viņa runāja mierīgi, skatoties uz zemi, vairoties izrādīt jebkādas agresijas pazīmes.
Turtvigs paspēra soli uz priekšu un satvēra mutē Laimja doto gaļas izstrādājuma gabaliņu. Nepatērējis ne sekundi, tas šķērsoja īso ceļu caur kaklu un nokļuva pokemona vēderā. Nu viņš atkal izskatījās gluži kā pirms minūtes, izsalcis un bezpalīdzīgs.
Visi četri draugi atlika nedaudz sava ēdiena, lai padalītos ar negaidīto nometnes viesi. Turtvigs visu notiesāja, parādot daudz priecīgāku seju, pat uzsākot rotaļāties ar Laimi. Pienesis zariņu, likās pokemons lūdzās to pamest tālāk, lai to atkal pienestu. Šādi turpinājās vairāk kā desmit minūtes, līdz kopā ar zariņu, tumsā pazuda arī Turtvigs. Ar vienīgo loģisko secinājumu visi nāca klajā, ka pokemons devies atpakaļ uz savām mājām.
Puslokā ap ugunskuru atradās četras teltis, katra savā krāsā. Zem sarkanā auduma gulēja Edurds, zilā Adrians, Mia zem lillā, bet oranžā piederēja Laimim. Visas bija iegādātas pirms došanās Vidzemes reģiona sacensību ceļojumā kā sava veida kopīgs draudzības zīme ar vienāda tipa guļvietām.
Novēlējuši viens otram labu nakti, Laimis kā pēdējais sāka aizvilkt rāvējslēdzēju telta izejai. Metāla zobiņus savienojis teju līdz pašai apakšai, kustību pārtrauca īss kunkstiens auduma otrā pusē. Instinktīvi pavilcis rāvējslēdzēju uz augšu, Laimis ieraudzīja Turtvigu.
-Man nav vairāk ēdiena- Laimis izpleta rokas, muļķīgi cerot, ka zīmju valoda palīdzēs paskaidrot kārumu neesamību.
Laimis tikai vēlāk saprata, ka šoreiz Turtviga mērķis nebija ēdiens. Pokemons meklēja naktsmītni, kur mierīgi pārlaist nakti. Saskatījis telts ieejā pietiekami lielu spraugu, viņš aizleca garām puisim un saritinājās līdzās spilvenam.
Teltī sanestās smiltis kļuva par vairāku Laimja lamu iemeslu, bet tie netraucēja Turtvigam ieņemt aizvien ērtāku pozu turpmākajai naktij. Galvu novietojis uz spilvena stūra, viņš pavirzījās nostāk, lai vieta atrastos arī puisim.
Pilnīgi pārliecināts, ka ārā no migas netiks izmests, Turtvigs pat acis nepavēra, kamēr Laimis pukodamies aizslaucīja smilšu graudiņus un ieņēma vietu līdzās pokemonam.
Līdz rītiņam Laimis bija nosapņojis vairākus sapņus, kuros Turtvigs kļūst par viņa pokemonu. Pārējie biedri mudināja mazo zāles tipa pokemonu noķert pēc sentēvu metodes, cīņā novārdzinot un tad mest pokebumbu.
Laimis lēma rīkoties citādāk, viņš nolika sarkanbalto bumbu uz zemes, starp Turtvigu un sevi. Atkāpies pāris mazus solīšus, viņš deva pokemonam divas iespējas. Pirmā no tām bija doties atpakaļ mežā un veiksmi meklēt citu atpūtnieku ēdienu krātuvēs, vai lekt pokebumbā, lai kopā dotos brīnišķīgā pokemonu ceļojumā.
Turtvigs no visas tiesas nevarēja izlemt savu turpmāko likteni, vairākkārt atskatoties uz mežu, kur gaidīja nebeidzama brīvība, ka varēja beigties, sastopot nākamo pokemonu treneri. Tas varēja nebūt tik jauks un izturēties ar mazāku iecietību pret kaprīzēm, kuras viņam netrūka.
Pāris palēcieni gaisā, apriņķojis ap pokebumbu, Turtvigs ieleca tajā, kļūstot par ceturto Laimja pokemonu.
Kur piedzīvojumi tālāk aizvedīs mūsu varoņus, redzēsiet jau pēc nedēļas !
