Saulei šķērsojot centra ekvatora iezīmē kādu zīmīgu notikumu kristietības reliģijā. Nākamajā nedēļas nogalē pēc šī notikuma tiek svinēts Jēzus Kristus augšāmcelšanās trešajā dienā pēc krustā sišanas.
Skaistlejā šo stāstu zina gan lieli, gan mazi, to nemitīgi atkārtojot skolas mācībās. Lielāka vērība par patieso svētku iemeslu tiek pievērsta ikgadējai olu meklēšanai, ripināšanai un cīniņam kā Lieldienu kulminācija. Šajā tradīcijā dienu pirms lieldienām pieaugušie ierasti ciematā paslēpj izkrāsotas olas. Slēpšanas darbiem beidzoties, vaļa tiek dota bērniem, kuri dodas tās meklēt.
Šogad tika paslēptas trīsdesmit divas izkrāsotas olas, kuras dažādās ciemata vietās gaidīja savu atradēju. Tās kalpo kā ieejas biļete nākamajai rotaļai, olu ripināšanai. Uz īpaši izveidota pakalna, netālu no Kevina mājas un ieejas mežā, ir izveidots pakalns, saukts par Lieldienu nogāzi.
No tā vistālāk aizripināto olu īpašnieki kļuva tiesīgi piedalīties olu cīņās, beigu beigās noskaidrojot Lieldienu princesi vai princi. Vēlāk visi sēdās pie lielā galda un notiesāja ne tikai atrastās, bet arī citus Kūkas tantes sagādāto mielastu.
Tradīcija ir tik sena, ka tajā reiz piedalījies pat Egles kungs, kurš lepni stāstīja par diviem panākumiem pildītiem gadiem. Tā bija viena retajām reizēm, kad viņa vārdos varēja saklausīt aizrautību, ne īgnumu un neapmierinātību.
Tāpat kā citi svētki, arī Lieldienas ciematā tika pienācīgi sagaidīti ar dažādiem rotājumiem. Starp abiem lielajiem ozoliem lielajā pakalnē, pār kuras nogāzi vēl nesen lejup traucās bērni uz ragaviņām, šobrīd karājās šūpoles. Uz tām varēja sasēsties četri bērni un ar kliedzieniem pilnā rīklē lidot augšup un laisties lejup.
Pēterim šūpošanās vienmēr sagādājusi neticami lielu prieku. Traukšanās pretim debesīm aizrāva elpu, kura neatlaidās līdz pakausis nenokļuva mākoņiem tik tuvu kā vē nekad. Tieši ar tālu Pētera lēcienu no šūpolēm sākās mūsu Lieldienu stāsts, puisim aiz muguras atstājot nemierīgās šūpoles.
Uz tām varēja sasēsties vēl vismaz pieci cilvēki, bet Pēterim patika šūpot sevi tik augstu, ka citiem nebija dūšas sēsties uz striķī iekārto dēli kopā ar viņu. Nokļūstot augstākajā punktā, Pēteris manīja tumšu mākoņu malas, kas solīja laika maiņu. Redzēt tālāk pār citiem kļuva par patīkamu blakusefektu, kas nāca līdzi ar no odiem brīvu vasaru.
Šodienas galvenais plāns bija atrast Lieldienu olu, kas Pēterim izdevies katru iepriekšējo gadu. Diemžēl neveiklības vai neveiksmes nespēja novest Pēteri līdz Lieldienas prinča titulam.
Pirms olas meklēšanas, Pēteris lēma doties uz kādu īpašu vietu, kur varētu vērot dabas varenības spēku. No turienes viņš lēma uzsākt Lieldienas olas meklējumus. Kā ceļabiedrs viņam pievienojās Rūdis, kuru puisis iztraucēja no dzīšanās pakaļ kādam maza meža zvēra pēdām.
Sunīša melnais deguns neatrāvās no dubļainās takas gar Gauju, līdz Pēteris viņam neuzsauca aicinājumu doties līdzi. Tikai Rūdim zināmu iemeslu dēļ, pēdu dzīšana kļuva mazsvarīgāka par došanos līdzi vienam no viņa iemīļotākajiem Skaistlejas cilvēkiem.
Pavasaris Ledus salā ir brīnumains laiks. Lai arī visur notiek ilgi gaidītais pavasara uzvaras gājiens pār ziemu, tomēr šeit star šīm māsām norisinās īpaši spraiga cīņa. Jau vairākas nedēļas ziema nenogurstoši cīnījusies pretim, vispirms paslēpjoties zem egļu, priežu un citu koku sniegtā ēnojuma, tad izmantodams ledu uz upēm.
Vecāki nelabprāt ļāva Pēterim doties skatīt ledus peldēšanu lejup pa upi, baidoties, ka zēnam sakārosies uzlekt uz kāda no ledus kluča. Uztraukums tika veidots vairāku gadu garumā, pateicoties Pētera garajam nedarbu sarakstam, bet viņi nezināja vienu būtisku apstākli. Pēterim bija bail no ledus, kā dēļ pat ziemā viņš reti padevās slidošanas kārdinājumam.
Ledus brakšķēšana un lēnīgā došanās lejup pa upi vilina puisi noraudzīties uz dabas varenību. Šeit daba izrīkojas pēc saviem uzskatiem, cilvēkiem atstājot maz iespēju ko mainīt. Par laimi Skaistleja atradās brīnišķā vietā, kur upe no krastiem nekad nav izgājusi. Pat vecākie ciemata iedzīvotāji neatceras savu vecāku stāstus, ka upei pavasaros šeit piemist nepieradināts raksturs.
Pavasara ledus iešanu Skaistlejā vislabāk vērot no Ledus salas soliņiem, upes malā. Vietā, kur Kevins izveidojis soliņus pasēdēšanai vasaras karstumā. Tagad soliņi izskatījās samirkuši, ugunskura vietas pelni pazuduši, bet zāle ap šo burvīgo vietu, vēl tikai grasījās augt.
Pēteris nostājās Gaujas krastā un vēroja upi, Rūdim mirkli notupoties viņam blakus, bet jau pēc mirkļa viņa deguns nedeva sunītim mieru. Pielecis kājās, viņš pārmeklēja mazo pasēdēšanas vietu.
Ar neizskaidrojamu tieksmi palīst zem soliņa, Rūdis centās aizstiepties zem soliņa cik vien tālu varēja. No vesela baļķa iztēsts soliņš atradās līdzās vecam ozola tik tuvu, ka starp tiem nevarēja atrasties pat svaigais pavasara gaiss. Parasti tas nozīmēja, ka tālāk par viņa ķepām aizripojusi viena no sunīša tenisa bumbiņām. Parasti tās nemēdza atrasties uz salas, taču bumbiņu ceļi vienmēr bijuši neizskaidrojami un Pēteris protams savam četrkājainajam draugam metās palīgā.
Puisis negribīgi nometās četrrāpus un stiepās izraktajā sniega alā tik dziļi, cik spēja. Pēkšņi plauksta sajuta kaut ko gludu un ovālu. Ja tauste nemeloja, tad tur atradās ola, atlika tikai to uzmanīgi izņemt no slēptuves.
Pētera plaukstā atradās spilgti sarkana ola ar divdesmit trešo numuru un Čikāgas Bulls simboliku. Tā bija viņa iemīļotākā basketbola komanda, vairāku šīs komandas spēlētāju plakāti atrodas pielīmēti viņa istabā pie sienas.
-Ir veiksme un ir liela veiksme, bet par šo man noteikti jāpasakās- Pēteris mirkli paskatījās debesīs un atkal pievērsās ledus kustībai Gaujas upes ūdeņos.
Vēljoprojām līdzās sēdēja uzticamais četrkājainais draugs Rūdis, rokai nemanāmi uzsākot kreisās auss bužināšanu. Sunīša galva labsajūtā pagriezās pret Pēteri, zēnam pateicībā piemiedzot aci.
