Adriana ceļojums turpinās, pametis mājas, viņš dodas pretim jauniem piedzīvojumiem.
Pieņemot no brāļa Hitmončenu, uz Adriana pleciem uzgūlās pienākuma slogs, kļūt par pokemonu treneri. To nevarēja izdarīt sēžot ērtajā dīvānā iepretim televizoram vecāku mājā. Šādi vasaras tika pavadītas cik vien puisis sevi atceras. Nebūtu brāļa neveiksme, viņa saruna ar māti, Adriana saruna ar tēvu un attiecību uzlabošana ar Daini, ļoti iespējams šī vasara būtu viena no daudzajām, kuras iegultos atmiņās kā viena no daudzām vienādajām.
-Tu vari neuzvarēt šogad ne cīņu, bet tas nenozīmē pokebumbu mešanu krūmos- pēdējie vārdi no brāļa pirms lielā apskāviena iedvesmoja Adriana došanos ceļā, lai vasaru pavadītu brīnišķīgā ceļojumā. Maza doma prāta tālākajā nostūrī vedināja uz cerību stariņu, ka varbūt šī ir zīme uz viņa patieso dzīves ceļu.
-Šī būs pirmā vasara bez mana mazā prinča- mātes asaras notrīcināja arī Adriana sirdi, skumjas apņēma puisi, bet tās atspēkoja augstais mērķis.
-Nevaru sagaidīt, ka mani abi dēli būs Latvijas čempioni- tēva acīs bija lasāms lepnums, tas pats, ko gadiem Adrians vēlējies redzēt. Arī šie vārdi uzliek slogu uz puiša pleciem, kuri velāk var spiest aizvien ciešāk, bet šajā brīdī par to nav jādomā, jaizbauda tagadne, jaaizmirst pagātne un jānovēršas no nākotnes.
Atvadīšanās nekad nav bijusi viegla, īpaši, ja tikko esi atgriezies mājā, bet šoreiz tas bija citādāk. Atvadas nespieda kā tas parasti notiek dodoties uz mācībām, atvadu vārdi drīzāk spēku, spārnus augstākam lidojumam.
Pirmās dienas pievakarē Adriana plecos viesojās sāpes, ko raisīja mugursoma, jaunie pargājienu apavi noberza pēdas, bet kaitinošākie bija odi, kuri pie plānotās apmetnes Daugavas krastā bija nosējuši ūdens virsmu. Atvieglojums, ko izjuta puiša ķermenis nometot somu un noaujot apavus bija neaprakstāms. Kad vēsais ūdens apņēma uguns liesmās svilstošās pēdas bija labākā sajūta, ja ne mūžā, tad šajā gadā noteikti.
Ilgi atvilkt elpu Adrians nevarēja atļauties, pamazām apkārt kļuva tumšāks, aiz meža koku galotnēm vēl saules stari atrada ceļu sildīt puiša muguru, bet tas tā nesolījās būt ilgi. Negribīgi stīvi piecēlis savu specīgo augumu, viņš devās smiltīs nomestās somas un saritinātās telts virzienā. Spilgti oranžais saritinātais auduma gabals bija vienvietīga telts, kurā reizēm viņš mēdza vasarās gulēt mājas pagalmā. Šū būs pirmā reize, kad to izmantos ārpus dzimtajām mājām un pirmā reize, kad to uzlies pats savām rokām.
Ar iesācēja kļūdām, bet beigu beigās Adrians veiksmīgi uzcēla gan telti, gan iekūra ugunskuru, lai pagatavotu vakariņas no līdzi paņemtajiem konserviem. Šāda maltīte un guļvieta tik tālu no mājām viņš piedzīvoja pirmo reizi, taču nakšņot miljons zvaigžņu zvaigžņu viesnīcā sava pokemona ceļojumā, bija viss ko varēja vēlēties. Vakariņojot, Adrians velti laiku nešķieda, uz smiltīm izklājis A3 formāta Latvijas karti, viņš meklēja taisnāko ceļu uz Smilteni, kur pēc brāļa teiktā norisinājās turnīrs. Ja puisis paspēs laikā tur nokļūt, varētu būt pirmais turnīrs, kurā saprast, cik daudz vēl viņam jāapgūst.
Teltī iegūlies vien satumstot, Adrians ērti iekārtojās guļammaisā, telefonu noliekot turpat līdzās kopā ar pokebumbu, kurā dusēja Hitmončens un brāļa iedoto spilgti sarkano pokedeksu. Pēc tālā ceļa miegs nebija ilgi jāgaida, jau aizverot plakstiņus, puisis dusēja saldā bērna miegā. Tas bija tik ciešs, ka viņš nejuta kā tiek apgāzts virs dziestošā ugunskura atstātais katls. Nedzirdēja savvaļas pokemona čāpstināšanos, rijot vakariņu konservu pārpalikumus un nedzirdēja laimes pārņemta lāča brēcienu. Taču skrāpēšanos pie telts nepalika nepamanīta, vispirms miegainas bailes, tad mēģinājums saprast, kur atrodas un kas notiek.
-Kas pie svētajām debesīm?- viņš sabozies izberzēja acis, un smalkajā nakts gaismiņas ēnā pie telts ieejas redzēja ēnu. Tā bija pusmetru garumā, līdzinājās cilvēkam, vel vairāk, rotaļu lācītim, arī brēcieni līdzinājās lācim -aaa- iekliedzās Adrians, cenšoties aizbaidīt gan nelūgto viesi, gan bailes, kuras kļuva aizvien lielākas.
Viņš paķēra pokedeksu un pavērsa to pret ēnu otrpus telts audumam. Rokas dreboņa traucēja jūtīgajam skenerim darīy savu darbu. Uz mazā ekrāniņa uz balti sarkana fona, dzelteniem burtiem parādījās uzraksts "skenēšanas laikā nekustiniet ierīci". Izmisumā puisis ierīci turēja ar abām rokām, līdz šo uzrakstu nomainīja "skenēšana neizdevās". Nabaga pokedekss tika nomests telts tālākajā stūrī, pēc tam nolamāts vārdiem, kurus ikdienā nemēdza lietot.
-Kas tu esi?- Adrians jautāja, drosmīgā ar slēptu drebelīgumu. Puisis pastiepās tuvāk izejai un atraisīja rāvējslēdzēju, tik strauji sirds nesitās pat brīdī, kad atvēra e-pastu no augstskolas par lēmumu pieņemt jaunieti savās rindās.
Rāvējslēdzējs tika līdz pusai, kad teltī iegāzās brūns lācītis. Vēl gulēdams uz zemes, viņš pagrieza galvu, paverot skatam pusmēness formas zīmi uz pieres, žēlīgibmirdzošās acis un vienmēr smaržu sūcošo deguntiņu. Mēnesgaisma parādīja, ka sarkanīgi brūnais kažoks mijas ar gaišu spalvu uz sejas un ķepiņām. Kamēr Adrians stāvēja sastindzis pie ieejas teltī, viņa viesis nolīcis degunu ošņājās, reizē izārdīdams pavirši sakārtotās mantas. Lāča pūliņi vainagojās panākumiem, meklējumi beidzās, kad zem spilvena atrada dubulto Snicker batoniņu.
Adrians atpazina šo lāča mazuļa pokemonu, tā bija Tediurza, pēc skata viens no mīlīgākajiem pokemoniem. Viņš neradīja lielas briesmas, bez aicinājuma Tediursa parasti viesojās draudzīgās apmetnēs, nenodarot lielus kaitējumus. Skatīties kā ar gardu muti tiek nolaizīta gardā šokolāde ap riekstiem. Nejauši prātā iededzās spuldzīte, ka katram lācim tuvumā atrodas viņa māte, taču nekur nevarēja dzirdēt ne kādu čabināmies, ne skaļus saucošus rēcienus.
-Kur tava māte?- Adrians uzrunāja viesi -tu viens pa mežu neklīsti?-
Tediursa uzvedās kā teltī atrastos viens, ignorējot Adriana vārdus, sajutusi silto migu, viņa ieritinājās vietā, kuru vēl pirms pāris minūtēm uzskatīja par savējo. Lācēns galvu nostutēja tieši uz spulvena bedres, kuru vairākas stundas bija veidojusi Adriana galvu.
Ar lukturīti rokā, trīcošām pidžambiksēm kājās Adrians apstaigāja tuvākos krūmus. Viņš vēl nekad nebija ausījies pēc mazākā zara brikšķa, elsoņas vai dzīvnieciskas rēkoņas. Uzkāpis uz sīka koka strēmeles un pārlauzis to uz mīkstajām sūnām, gandrīz bailēs piepildīja bikses. Viena no retajām reizēm, kad Adrians ieklausījies brāļa stāstos bija par milzīgu niknu lāci, kas sastapts pēc mīlīga lācēna apbrīnošanas. Bieži prāts atsauc atmiņā sarunas, kurām galvā nebūtu vēlams atrasties.
Atgriezies atpakaļ pie telts, nakts bija kļuvusi uz acumirkli gaišāka. Nebeidzamo mākoņu jūrā bija maza sprauga, lai gaismas apmirdzētais mēness atstarotu daļu gaismiņas uz šī stāsta varoni. Rokas baterija pat nebija nepieciešama, bija salasāmi pat mazie uzraksti uz telts rāvējslēdzēja auduma. Paverot auduma durvis, Adriana acis varēja vērot kā flaneļa sega mierīgi un ritmiski kustējās augšup un tad lejup. Tediursa bija iekārtojusies vēl ērtāk un baudīja naktsmieru Adriana teltī.
-Draudziņ, man arī pienākas sava vieta zem mēness- puisis nogūlās līdzās Tediursam tādā pozā, lai netraucētu mazo radībiņu. Tik uzmanīgi un akurāti viņš nebija sen ne pret vienu izturējies.
Nākamā rītā atverot acis, līdzās Adrianam bija palikusi tukša vieta, Tediursa, saritinājusies kamolā, gulēja pie telts izejas. Izberzējis acis, viņš pārliecinājās, vai naktī piedzīvotais nav tikai sapnis. Rosīšanās pamodināja arī naktī iemaldījušos viesi, viņa pavēra acis no klusējot uzmanīgi vēroja Adriana kustības. Viņa neizrādīja satraukumu, ka puisis pieliecās viņai pavisam tuvu klāt un atraisīja telts rāvējslēdzēju. Izskatījās, ka pokemons bija radis pie cilvēkiem un savā ceļā sastapis tikai labākos šīs sugas pārstāvjus.
Atvēris telti, Adrians pašam nenojaušot vispirms ar skatienu noskenēja apkārtni, baidoties no lācēna radiniekiem, bet par laimi vekas neliecināja par kāda cita pokemona klātbūtni. Pirms puiša, no tlets izspraucās Tediursa un vispirms metās pie iepriekšējā vakarā atstātās metāla bļodus, kur izlaizīja mazo kripatu palikušos konservus. Pēc katla apstrādes, viņa pagrieza galvu un ar savām mīlīgajām actiņām mudināja puisi domāt par nākamo gardumu. Tas bija fascinējoši kā lielās apļveida ausis bez apstājas gandrīz neredzami kustējās, ausoties pēc mazākās skaņas, kas varētu nest briesmas.
Lācītim nebija jāgaida minūtes, Adrians salūza jau pēc sekundēm un savos pārtikas krājumos uzmeklēja cepumus, no kuriem divus atdeva brūnajam brīnumam sev priekšā. Kamēr tie tika notiesāti, viņš paspēja savīstīt telti, sakopt ugunskura vietu, lai nākamajam būtu tikpat laba pieredze baudīt nakti pie dabas kā viņam.
Pulkstenis nebija vēl desmit no rīta, ka puisis bija sagatavojies doties tālāk, basām kājām pameta Daugavas krastu. Uzsākot ceļu, viņš manīja, ka desmit soļu attālumā, viņam sekoja naktī satiktā draudzene. Tediursa likās nedzirdam Adriana aicinājumam atgriezties mežā, viņš nevēlējās būt pirmais, kurš sabojās pokemona priekšstatu par cilvēkiem un mēģināt viņu noķert. Kaut zināja, ka kāds noteikti izdarīs, ko muļķīgu un nākamreiz sastopot lācīti, noteikti viņa vairs neuzvedīsies tik drosmīgi.
-Tu vēlies doties man līdzi?- Adrians uzmanīgi jautāja, vārdus izsakot lēni, cerot, ka Tediursa viņu sapratīs.
Par lielu pārsteigumu, pokemons piekrītoši pamāja galvu un pietuvojās puisim. Viņš izvilka pokebumbu un nolika to uz aizaugušās meža takas, pēc tam atkāpjoties divus soļus.
-Ja vēlies tālāk doties ar mani, nospied balto pogu- Adrians neticēja, ka Tediursa tiktiešām labprātīgi ieies pokebumbā, bet tad viņa ieskrējās un saķēra sarkanbalto bumbu klēpī. Skrējiens bija tik ātrs ka inercē tā lidoja Adriana virzienā. Tā laikā viņa nospieda balto pogu, lai bumbai liktu sevi iesūkt un pilntiesīgi kļūtu par Adriana pokemonu.
Pokebumba ielidoja puiša plaukstā, perfekti tajā ieguļoties, trīs reizes viegli patirinoties, poga tās centrā atkal kļuva balta.
