Sveiki! Sacerēju šo stāstu. Tas ir īss, bet man patīk.
1. nodaļa
Vāvergaitu kāds sauca. Tas bija Mālvilna; runcis stāvēja pie izejas kopā ar Kazenājnagu. Acīmredzot viņiem bija jādodas patrulēt.
Kad patruļa taisījās atgriezties apmetnē, Mālvilna no viņiem nošķīrās - viņš bija saodis strupasti un gribēja to noķert.
Tieši no šī brīža kaķene bija baidījusies. Vāvergaita bija palikusi divatā ar Kazenājnagu.
Kazenājnags saminstinājās. Runcis paslepšus uzmeta viņai skatienu, bet tad saņēmās un pajautāja:
"Vai... vai tu izvēlies m-mani... vai Pelnādu?"
Vāvergaitā uzliesmoja viņas ugunīgā daba. Viņa izspļāva: "Kāpēc tu to jautā? Protams, es izvēlos labāko... es izvēlos Pelnādu!"
Kazenājnags uzmeta viņai niknu skatienu, apcirtās un metās uz apmetni. Vāvergaita palika un noskatījās.
"Vai viss kārtībā?"
Vāvergaita salēcās. Pagriezusies viņa ieraudzīja izbrīnīto Mālvilnu ar strupasti zobos.
"Un kur palika Kazenājnags?"
Kaķene nosprauslājās. "Viņš aizbēga no manis."
Mālvilna iesmējās un devās uz apmetni.
Vāvergaita sekoja runcim, apslāpētās dusmās trīcēdama.
Kad viņa vēlāk sastapa Kazenājnagu pie medījuma kaudzes, viņš izvairījās uz kaķeni skatīties. Neteicis ne vārda, karotājs paķēra žubīti un aizsoļoja.
2. nodaļa
"Lai visi kaķi, kas gana veci, lai paši medītu, sapulcējas pie Dižpārkares uz klana sanāksmi!"
Vāvergaita nolēca no akmens, kur sildījās kopā ar Lapustraumi, un pievienojās pārējiem zem Dižpārkares.
"Es jūs sasaucu, lai paziņotu, kuri kaķi dosies uz Saietu. Tie būs es, Kazenājnags, Ogļuvilna, Lapustraume, Ērkšķnags, Mālvilna, Zirnekļkāja, Spožsirds, Smilšuvētra, Zemesvilna, Vāvergaita, Lietusūsa, Debespaparde, Bērzaķepa, Baltķepa, Garaste un Peļāda.
Tas nozīmē, ka apmetnē paliks Skābeņaste, Sodrējvilna, Pelnāda, Mākoņaste, Margrietiņa ar kaķēniem un Zeltpuķe."
Vāvergaita pacēla asti. Viņa ies uz Saietu!
Viņa iekārtojās blakus Zemesvilnam, kas tērzēja ar Robausi. Bijušais skolotājs uzsmaidīja viņai un turpināja runāt. Abi runči sarunājās par mācekļu apmācību.
Tā kā mācekļa viņai vēl nebija, kaķenei drīz apnika klausīties. Viņu pamanīja Baltaste un draudzīgi pamāja ar asti, aicinot viņu bariņā.
Kopā ar Baltasti bija arī Sūnasvilna no Upes klana un Strautastraume no Vēja klana. Turpat sēdēja arī Dzintarāda.
Brītiņu parunājusi ar kaķenēm, viņa ieklausījās citu sarunās. Peļāda un kāds garspalvains, pelēks Upes klana runcis mija mēles un apsprieda aizgājušos laikus. Savukārt Bērzaķepu Baltķepa patlaban iepazīstināja ar Pūčuķepu no Vēja klana.
Tad viņa sadzirdēja Kazenājnaga balsi un saslēja ausis. Runcis tupēja starp dažiem Ēnas klana kaķiem un Melnnagu no Upes klana, kas bija pazīstams kā augstprātīgs, naidīgs kaķis.
"...ja tāda kaķe izvēlas šitādu spalvu kušķi. Ja viņa izvēlētos mani, tad varbūt viņas iespējamie kaķēni nākotnē kļūtu par labiem karotājiem. Bet viņa ir muļķe, citādi būtu izvēlējusies mani. Šādā savienībā nekas jēdzīgs nevar sanākt."
Viņa izlaida nagus. Uz viņu ziņkārīgi paskatījās pārītis Upes klana mācekļu, tāpēc viņa izlauzās cauri burzmai un izlavījās caur krūmiem.
Vāvergaita nolaistu galvu gāja pa Pērkona klana teritoriju. Viņa nezināja, ko darīs.
Kaķene bija nonākusi līdz nelielam pakalnam. Uz tā sēdēja kaķis.
Viņa atpazina pelēki plankumoto kažoku. Pelnāda viņu ieraudzīja un palūkojās uz viņu ar tik siltu skatienu, ka viņa nākamajā brīdī attapās iespiedusi purnu Pelnādas kažokā.
Abi kaķi tā klusēdami nosēdēja līdz rītausmai, cieši saspiedušies kopā. Kad Vāvergaita atraisījās no Pelnādas, no naida un bēdām viņā vairs nebija ne miņas. Viņā bija tikai mīlestība. Un tas bija viss, ko viņa juta.
Kad viņa atpūtās karotāju migā, pašķīrās ieejas zari. Migā ienāca Pelnāda, runcis apgūlās viņai blakus. Viņi bija vieni migā... un ļoti laimīgi.
Tas bija tas rīts, kad Vāvergaita pirmoreiz sajuta smagumu vēderā.
3. nodaļa
Vāvergaita gulēja mazuļu migā, viņai blakus sēdēja Pelnāda. Un viņi skatījās uz trim kaķēniem, kas gulēja viņai pie vēdera.
Migā ienāca Baltķepa, kaķene murrāja. Viņai zobos karājās tauks trusis.
"Cik skaisti kaķēni! Vai viņus jau nosaucāt?" - mācekle jautāja.
Vāvergaita pasmaidīja. "Vēl ne. Bet varbūt izdarīsim to tagad, Pelnāda?"
"Jā, protams, kāpēc gan ne tag..." - Un runcis aprāvās, viņa zilās acis lūkojās uz migas ieeju.
Baltķepa jau bija aizgājusi, bet viņa runcim neizraisītu tādas bailes. Un tad Vāvergaita to ieraudzīja.
Kazenājnags bija ienācis migā. Viņa dzintara acis naidā kvēloja, aste nikni šaudījās. Viņš nošņāca: "Piesargies, vai tev un taviem kaķēniem būs beigas."
Runcis brīdi stāvēja pie ieejas, nepārvarami atgādinot Tīģerzvaigzni. Un tad viņa saprata, ka no Kazenājnaga atdalās ēna. Šai ēnai bija tāds pats tumšsvītrots kažoks un kvēlojošas acis. Tīģerzvaigzne nostājās Kazenājnagam vienā pusē, un abi runči izskatījās pavisam vienādi.
Tad radās vēl kāds kaķis. Tā tumšsvītrotā kažoka, ledusauksto, zilo acu un baltā vēdera aprises ļāva pazīt Vanagsarmu. Trīs runči draudīgi skatījās uz abiem kaķiem, kas bija sargājoši nostājušies priekšā kaķēniem. Tad no viņu mutēm izlauzās vārdi, kas šķita skanam vienā balsī... Un vienlaikus nerunāja neviens.
"Piesargies, Vāvergaita... piesargies, Pelnāda... sargiet jūsu kaķēnus... mēs atriebsimies... sargieties... sargieties no ēnām, jo tās sacelsies..."
Abi kaķi drebēdami apjauta, ka trīs runči ir izgaisuši.
4. nodaļa
Vāvergaita trīcot piespiedās Pelnādam. Viņa baidījās no tā, ko varētu izdarīt Kazenājnags, Tīģerzvaigzne un Vanagsarma. Kaķene iespieda purnu drauga biezajā kažokā un vēlējās, kaut Tīģerzvaigznes nebūtu. Ja nebūtu viņa, nebūtu arī Kazenājnaga un Vanagsarmas. Un tad neviens nevarētu nodarīt pāri ne viņiem, ne viņu kaķēniem.
Atskanēja kluss pīkstiens, un Vāvergaita atrāvās no Pelnādas un paskatījās uz kaķēniem. Tie trīcēja; acīmredzot bez viņas bērniem bija auksti.
Piegājusi pie kaķēniem, viņa apgūlās un saritinājās apkārt kaķēniem.
"Vāvergaita, apēd to trusi. Paēdusi jutīsies labāk."
Pelnāda pastūma uz viņas pusi Baltķepas atnesto trusi. Vāvergaita pateicīgi iemurrājās un sāka ēst.
Kad Vāvergaita bija paēdusi - un kad kaķēni bija paēduši pienu - viņa nomurrāja: "Tad laikam būs jādod viņiem vārdi, vai ne?"
Pelnāda pamāja un ieņaudējās: "Varbūt šo rudo runcīti, kas līdzīgs tev, bet ar gaišākiem sīkiem raibumiem, sauksim par Dzirksteļpūku?"
"Lieliska doma!" - Vāvergaita nolaizīja drauga ausi. "Es domāju, ka šo runci, kas uz mata kā tu, nosauksim par Strautapūku? Tas man atgādina strautiņu pie Pūčkoka."
Pelnāda pamāja. "Bet šo zeltaino kaķenīti sauksim par Saulespūku! Tas būtu skaists vārds."
Vāvergaita apritinājās ap kaķēniem. "Ja tev nav iebildumu, es labprāt tagad pagulētu."
"Protams." Pelnāda nolaizīja viņas vaigu, pagriezās un aizgāja.
Kad Vāvergaita laidās miegā, apkārt joprojām vēdīja Pelnādas maigā smarža.
5. nodaļa
"Tu mani nenoķersi!" - spiedza Dzirksteļpūka, bēgdams no Strautapūkas. Saulespūka, kuras daba bija tikpat saulaina kā viņas vārds, vēroja brāļus un skaļi smējās.
Vāvergaita sildījās saulītē pie mazuļu migas un vēroja bērnus. Bija pagājuši pieci mēneši, un kaķēni pēc mēneša kļūs par mācekļiem.
Piesteidzās Pelnāda; viņa acis bija plaši ieplestas.
"Mums jāaprunājas. Es kaut ko redzēju, tas tev jāzina."
Vāvergaita pasauca Margrietiņu. "Vai vari brītiņu pieskatīt manus kaķēnus? Man kaut kas jāizdara."
"Protams." - nomurrāja Margrietiņa un apsēdās netālu no kaķēniem.
Vāvergaita sekoja Pelnādam, kas devās uz papardēm aiz Dižpārkares. Abi ielīda papardēs, un Pelnāda drebelīgi ieelpoja.
" Es redzēju kaut ko, kas vēsta ļaunu," - viņš sacīja. "Es biju medībās. Medīju strazdu, bet tad nošvīkstēja zāle klajumiņā turpat netālu, un strazds aizlidoja. Es gāju paskatīties, kas iztraucēja manas medības. Paslēpos krūmos klajuma malā. Un ieraudzīju Kazenājnagu, Vanagsarmu un Tīģerzvaigzni... viņi kaut ko plāno... es nedzirdēju, par ko viņi runāja, bet zinu, ka mums tas vēsta tikai ļaunu."
Vāvergaita piespiedās draugam un bailēs ieplestām acīm ieņaudējās: "Ak, Pelnāda... es nezinu, ko darīt..."
Pelnāda mierinoši iemurrājās. "Es apsolu, ka būšu uzmanīgs. Ja atradīšu vēl ko, tad noteikti tev pastāstīšu. Pagaidām uzturies apmetnē."
Vāvergaita drebelīgi pamāja ar galvu, un Pelnāda piebilda: "Tagad ej pie kaķēniem."
Vāvergaita atgriezās pie bērniem un atbrīvoja Margrietiņu no pieskatīšanas. Kad krēmbrūnā kaķe aizgāja pēc medījuma, viņa redzēja, ka Kazenājnags stāv turpat pie medījuma kaudzes un ar acs kaktiņu draudīgi vēro viņu.
Pēc brīža, ēdot Margrietiņas atnesto vāveri, viņa vēroja Kazenājnagu. Taču nekas dīvains nenotika. Runcis izvēlējās ūdensžurku un to apēda, tad izraudzījās Ērkšķnagu par robežpatruļas vadītāju. Kad Ērkšķnags kopā ar Spožsirdi un Baltspārnu aizgāja, Kazenājnags aizsūtīja Pūpēžķepu palīdzēt Lapustraumei, kas grasījās doties ievākt strutenes, pēc tam kopā ar Zirnekļkāju, Zemesvilnu un Riekstuķepu devās medību patruļā.
Vāvergaita noskatījās, kā runcis aiziet. Viņa nebija manījusi neko aizdomīgu... bet bija skaidrs, ka Kazenājnags kaut ko plāno. Tikai - ko?
6. nodaļa
Vāvergaita tikko bija iezīmējusi Vēja klana robežu un grasījās doties mājup. Bija pagājis vēl kāds laiciņš, un viņas bērni bija iecelti par mācekļiem. Tāpēc patruļā viņai līdzi devās ne tikai Zirnekļkāja un Ērkšķnags, bet arī Ērkšķnaga mācekle Saulesķepa. Viņai bija jāatzīst, ka Saulesķepa kļuvusi par pievilcīgu kaķeni - viņas zeltainajā, biezajā kažokā laistījās ik spalviņa, zaļās acis spoži mirdzēja, bet garā, lokanā aste bija līksmi paslieta gaisā. Arī viņas daba bija jauka - viņa prata citus uzjautrināt, bija enerģiska un izveicīga. Un viņa bieži smējās, bija līksma un priecīga. Viņas daba bija tikpat saulaina kā vārds.
Ērkšķnags, kas bija patruļas vadītājs, pamāja ar asti, un četri kaķi devās atpakaļ uz apmetni.
Vāvergaita apstājās un paostīja gaisu. Vēdīja Kazenājnaga smarža, un Vāvergaita vēlējās noskaidrot, vai viņš nedara ko aizdomīgu.
"Ērkšķnag? Es saožu medījumu. Palikšu, lai to noķertu. Negaidiet mani." - viņa sameloja.
Ērkšķnags pamāja un gāja tālāk. Tikmēr Vāvergaita lavījās uz smaržas pusi.
Nonākusi līdz klajumiņam, par kuru bija stāstījis Pelnāda, viņa ieraudzīja Vanagsarmu un tam blakus - Kazenājnagu.
"...jā, labi. Es nu iešu, un tev arī būtu laiks doties." - viņa sadzirdēja.
Kazenājnags devās prom, taču, par laimi, pa otru klajuma pusi. Vāvergaita pie sevis nodomāja, cik labi, ka Kazenājnags neuzskrēja viņai virsū.
Viņa iznāca klajumiņā, jo bija saodusi cirsli. Galu galā viņa bija attaisnojusies ar medībām, un vajadzētu ko noķert.
Taču viņa ieraudzīja ko tādu, kas lika viņai aizmirst par medībām. Klajuma vidū atradās lapsu slazds. Un viņa nekļūdīgi pazina pelēki plankumoto kažoku, kas nekustīgi gulēja pie slazda.
Viņa pieskrēja Pelnādam klāt un iespieda purnu viņa kažokā. "Ak, Zvaigznes klans! Pelnāda, ko gan es bez tevis iesākšu? Ko es iesākšu? Es tevi mīlu, Pelnāda..." - viņa rūgti raudāja drauga spalvā, Pelnādas kažoks jau bija kļuvis auksts, un no tā vēdīja nāves dvaka. "Pelnāda... tas nevar būt... nē..."
7. nodaļa
Vāvergaita pacēla galvu. Piepeši viņa gulēja nevis pie Pelnādas ķermeņa, bet zvaigžņotā klajumā. Viņa nesaprata, kas notiek.
Atskanēja maiga balss. "Vāvergaita, es nezināju, ka tas var notikt. Bet tas nu ir noticis."
Vāvergaita pagriezās un ieraudzīja Plankumlapu, kas ar skumju un reizē maigu skatienu uzlūkoja viņu. "Šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti. Bet dažreiz ir tā, ka kāds kaķis tik ļoti vēlas būt kopā ar otru, ka tas arī notiek. Mīļā, Pelnāda jau nāk."
Tieši tajā brīdī atskanēja priekpilns sauciens, un Pelnāda pierikšoja pie viņas. Viņš izskatījās lieliski - pelēkā spalva spīdēja un laistījās, zilās acis bija spožas jo spožas, un ķepas kustējās tā, it kā nemaz nepieskartos zemei.
"Mīļā, es tā priecājos tevi redzēt!" - viņš murrāja. "Mēs atkal esam kopā! Ak, Vāvergaita!"
Viņi apsēdās blakus. Pelnāda apmeta viņai asti, un Vāvergaita iemurrādamās nolaizīja drauga vaigu.
Sāka pulcēties citi kaķi, daži bija pazīstami. Viņa atpazina Ciršļaķepu, kas steidzās viņai pretim ar paceltu asti, Spalvaste, ar kuru viņa bija iedraudzējusies ceļojumā, Dābolaste, Cīruļpūka un Ogupūka, Dūmuķepa un vēl daudzi citi kaķi.
Vāvergaita murrāja bez mitas. Kaķene bija priecīga būt kopā ar Pelnādu... Un viņa priecājās satikt Zvaigznes klanu. Tad viņa ievēroja, ka pašas kažoks ir zvaigžņots, gandrīz sudrabains. Tomēr tam nebija nozīmes. Viņa bija kopā ar Pelnādu.
