Sveiki! Es pēc pusotra mēneša BEIDZOT pabeidzu romānu par to, kas būtu, ja Spalvaste būtu izdzīvojusi. Tiesa gan, stāsts risinās tā, it kā klaniem nebūtu jāpamet mājas. BRĪDINĀJUMS: NELASĪT, JA NEZINI, KAS IR SPALVASTE!
Spalvastes sirds
1. nodaļa
Zvaigznes un atmošanās
Spalvaste atradās starp zvaigznēm.
Kas te notiek? Vai es esmu Zvaigznes klanā? – kaķene satraukta prātoja.
Pēkšņi atskanēja mātes balss. Viņa zināja, ka tā ir Sidrabstraumes balss, lai arī nekad nebija to dzirdējusi. ‘’Nebaidies, mīļā. Tu vēl neesi mirusi. Tu vēl tur nokļūsi, bet ne tagad.’’
‘’Māt!’’ – viņa iesaucās, nezinot, vai skumt vai priecāties. Taču zvaigznes sāka bālēt, un piepeši viņa gulēja uz akmens grīdas.
Pār viņu bija pārliecies Vārnuķepa. Spalvaste to saoda, lai arī viņas acis bija aizvērtas. Viņa tās pavēra un vārgi uzsmaidīja runcim.
‘’Es esmu dzīva, Vārnuķepa.’’ – sudrabotā kaķene noteica un dzirdēja, ka Vārnuķepa satraukumā, atvieglojumā un raizēs nopūšas.
Vētrasvilna, kas tupēja turpat netālu, neticībā iepleta acis un metās pie viņas. Viņas brālim sekoja Dzintarāda, aiz tās – pārējie. Neviens neteica ne vārda. Beidzot Dzintarāda izstomīja:
‘’M-mēs neticējām, k-ka tu esi dz-dzīva!’’
Spalvaste mēģināja uzslieties kājās, bet... tas neizdevās. Viņa elsodama nokrita atkal zemē.
‘’Tu... tu esi pārāk s-savainota, lai kustētos, Spalvaste.’’ – Vētrasvilna nožēlas pilns nočukstēja.
‘’Paejiet visi malā.’’ – klusi ierunājās Akmensteicējs. ‘’Es viņu apskatīšu.’’
Visi atkāpās.
Akmensteicējs noliecās pār Spalvasti. Viņš kaut ko murmināja pie sevis.
‘’Diemžēl viņai ir lauztas priekšķepas.’’ – viņš beidzot noteica. ‘’Viņai vismaz kādus trīs mēnešus vajadzēs palikt šeit.’’
‘’Spalvaste.’’ – ierunājās Kazenājnags, kas visu laiku bija klusējis. – Es apsolu, ka mēs nedosimies prom, pirms tu nebūsi vesela. Pat ja pārējie dosies prom, es palikšu un pavadīšu tevi uz mājām.’’
‘’Arī es palikšu.’’ – piebalsoja Vārnuķepa.
‘’Un es, protams, arī.’’ Tas bija Vētrasvilna.
Piekrita arī Dzintarāda un Vāverķepa.
‘’Tātad nolemts.’’ – teica Kazenājnags. ‘’Mēs paliksim.’’
‘’Bet tagad viņai vajag mieru.’’ – teica Akmensteicējs. ‘’Viens no jums var palikt, taču pārējiem jādodas uz savām guļvietām.’’
Vārnuķepa neatbildēja, tikai piegāja pie kaķenes un apgūlās tai blakus, bet pārējie devās prom.
‘’Ak, Spalvaste...’’ – runcis nočukstēja. Turpat līdzās Akmensteicējs līdzjūtīgi, klusi iemurrājās.
2. nodaļa
Kopā ar mīļoto un raizes
Spalvaste pamodās. Viņa uzreiz atcerējās visu piedzīvoto. Ak, cik ļoti viņa priecājās, ka izdzīvojusi!
‘’Vārnuķepa!’’ – viņa uzrunāja turpat blakus guļošo tumšpelēko runci.
‘’Spalvaste? Vai tev kas vajadzīgs?’’ – Vārnuķepa pamodies jautāja. ‘’’Varbūt atnest tev medījumu? Vai pasaukt Akmensteicēju?’’
‘’Akmensteicēju pašlaik nav vajadzības saukt. Taču par medījumu gan es priecātos.’’ – sudrabotā svītraine atbildēja.
Vārnuķepa piecēlās un aizgāja. Spalvaste nodomāja, cik pārvērties ir ierasti īgnais māceklis. Tiesa gan, pret viņu gan runcis nekad nevērsa savas dzēlības. Taču tad viņa iedomājās – ko gan abi iesāks mājās, šķirti un bez ierastās pieejamības? Kā viņi izturēs viens bez otra? Kā pieradīs pie tikšanās tikai Saietos? Un vai citiem Saietā nerastos aizdomas, ka viņi ir kas vairāk nekā tikai draugi? Un kā ar klana biedriem? Vai tiem neradīsies aizdomas? Prātā zumēja satraukti jautājumi.
‘’Spalvaste! Es atnesu medījumu.’’ – Vārnuķepas balss izrāva viņu no pārdomām, un viņa, pagriezusi galvu, ieraudzīja to nākam pie viņas. Vārnuķepa nometa pie viņas ķepām peli.
Spalvaste jau gribēja piedāvāt viņam dalīties, taču pelēcis, gluži kā nolasījis viņas domas, iebilda: ‘’Nav vajadzības, es paņēmu arī sev. Ēd vien! Tev jāatgūst spēki.’’
Spalvaste sāka ēst. Viņa redzēja, ka Vārnuķepa apsēžas turpat netālu un sāk tiesāt strazdu. Taču pēkšņi viņš piecēlās, ar pusapēsto putnu pienāca pie kaķenes, notupās tai cieši blakus un sāka mierināt viņu: ‘’Neuztraucies! Es par tevi parūpēšos.’’ Tad māceklis atsāka ēst. Abi murrādami piespiedās viens otram un pirmo reizi kopš ļoti ilgiem laikiem jutās laimīgi. Spalvaste nodomāja, cik dziļi gan viņi viens otru mīl.
Taču cik tālu mēs iesim šīs mīlestības vārdā? – skaistā, sudraboti svītrainā kaķene prātoja.
3. nodaļa
Ceļa pārdomas un neveiksme
Kopš tās dienas pēc Asilkņa nāves, ko viņi ar Vārnuķepu pavadīja kopā, bija aizritējuši trīs mēneši. Akmensteicējs bija paziņojis, ka viņas priekšķepas ir veselas, un atļāvis viņiem doties prom. Spalvaste soļoja pa kalnu taciņu blakus Vētrasvilnam. Viņai gan nācās nemitīgi atbildēt uz Vētrasvilnas jautājumiem, vai viņai tiešām viss ir labi, taču viņa bija lieliskā omā. Kaķe labpatikā domāja, cik brīnišķīgi ir atkal skriet, lēkt un medīt. Viņa sajuta žēlumu pret Pērkona klana dziedniekkaķi Ogļuvilnu, kuras sen salauztā pakaļkāja tā arī nebija pareizi saaugusi un, viņasprāt, droši vien tai ļoti traucēja. Viņa šobrīd patiešām juta līdzi visiem savainotajiem vai nespējīgajiem kaķiem. Garastem no Pērkona klana ar izskrāpētajām acīm. Jau mirušajam Vēja klana kaķim Kleinkājam ar vienu īsāku kāju. Spožsirdij no Pērkona klana ar vienu aci un ausi. Un visiem citiem savainotajiem kaķiem. Viņa juta līdzi arī visiem mirušajiem, jo pašai dzīvot šķita tik brīnišķīgi. Viņa žēloja Pusasti, Marmorvilnu un Dzeltobi, kuri gāja bojā ugunsgrēkā Pērkona klana apmetnē tad, kad viņa bija tikai kaķēns. Sidrabstraumi, viņas māti, kura bija mirusi, viņai un Vētrasvilnam dzimstot. Svītruseju, kuru nogalināja Tīģerzvaigzne. Šobrīd viņa bija spējīga just līdzjūtību pat pret pašu Tīģerzvaigzni.
‘’Palīgā!’’ – pēkšņi atskanēja Vārnuķepas balss. Runcis bija pieķēries pie nīkulīga krūmiņa un karājās virs stāvas kraujas. Ak nē! - Spalvaste nodomāja. Es aizdomājos un nevarēju viņu brīdināt! Spalvaste metās runcim klāt un mēģināja saķert viņu aiz čupra... taču paklupa un nākamajā mirklī attapās, ka pati karājas blakus Vārnuķepam. Vētrasvilna un Dzintarāda saskatījās un kopīgiem spēkiem uzvilka viņu augšā. Kazenājnags norīkoja: ‘’Vāverķepa, paliec tepat! Nē, paliec! Un tu tāpat, Spalvaste. Mēs tiksim galā ar Vārnuķepu.’’ Apcirties runcis pasauca Vētrasvilnu, un abi runči uzcēla uz klints arī Vārnuķepu, kas noskurinājies piesteidzās pie Spalvastes. ‘’Vai tev viss kārtībā?’’ runcis klusi apjautājās.
‘’Jā. Un tev?’’ viņa atjautāja.
‘’Arī ar mani viss būs labi.’’
‘’Es priecājos, ka tā.’’ Spalvaste notrīcēja. ‘’Tas bija šausmīgi.’’
‘’Vai jūs tur nāksiet vai ne?’’ – Dzintarāda uzsauca. Spalvaste iesmējusies devās pie draudzenes.
4. nodaļa
Smags lēmums
Bija pagājis vēl kāds laiks, un ceļinieki gāja uz priekšu. Viņi bija izkļuvuši no kalniem. Tas nozīmēja, ka drīz viņi tiks mājās! Spalvaste par to priecājās, taču arī uztraucās. Kas notiks, kad viņiem ar Vārnuķepu būs jāšķiras?
‘’Augstakmeņi!’’ – iekliedzās Vāverķepa, sajūsmā vicinot asti. Patiešām, tālumā pie apvāršņa slējās Augstakmeņu kailās klintis. Spalvaste cīnījās ar domām. Ko lai es daru? Vai es priecājos par Augstakmeņu ieraudzīšanu? Vai tieši bēdājos? Un kā es nesajukšu prātā, tiekoties ar mīļoto tikai Saietos? Ko es darīšu bez viņa? Kas man jādara? Ak, Zvaigznes klans, palīdzi man!
Spalvaste nopūtās un centās sakopot domas. Tas neizdevās. Noskumusi viņa centās neizrādīt savas bēdas. Tomēr Vārnuķepa to pamanīja. Piegājis blakus, runcis čukstus jautāja: ‘’Vai tev viss kārtībā? Ko es varu darīt tavā labā?’’
‘’Ak, Vārnuķepa. Es tikai domāju, kas notiks ar mūsu... draudzību, kad atgriezīsimies.’’
‘’Nebaidies, Spalvaste.’’
Pēc klusuma brīža pelēcis iejautājās: ‘’Vai vēlies paēst? Es varu tev kaut ko nomedīt. Tad tu varbūt būtu mazliet labākā omā.’’
Spalvaste atbildēja: ‘’Es nedomāju, ka jutīšos labāk. Taču ēst man gribas. Labi, nomedī kaut ko! Bet, Vārnuķepa... nomedī kaut ko arī citiem. Citādi pārējiem... radīsies aizdomas.’’
Vānuķepa īsi palocīja galvu, un, izspraucies bariņa piekšgalā, kaut ko strupi noņaudēja Kazenājnagam. Tas pamāja ar galvu, un māceklis aizrikšoja.
Pēc laiciņa viņš atgriezās ar strazdu un trusi. Nometis trusi, viņš ar strazdu zobos piegāja pie Spalvastes un klusi pajautāja: ‘’Dalīsimies?’’
Spalvaste piekrita, un abi paēda.
Pēc brītiņa Kazenājnags teica: ‘’Protams, tas ir labāk nekā nekas. Taču ar to mums nepietiks. Kurš piesakās nomedīt vēl kaut ko?’’
Vāverķepa un Vētrasvilna pieteikušies devās medīt. Pēc kāda laika abi atgriezās ar medījumu zobos – Vētrasvilna ar žagatu, Vāverķepa ar peli. Visi paēda un devās ceļā.
Viņi sasniedza Augstakmeņus. Pārgājuši tiem pāri un veiksmīgi tikuši pāri Pērkontakai, ceļinieki sasniedza Vēja klana teritorijas plašos laukus. Vārnuķepa, atvadījies un piedūris degunu Spalvastes purnam, jau grasījās mesties uz apmetnes pusi, bet Spalvaste viņu atturēja. Viņa bija pieņēmusi lēmumu. ‘’Pagaidi!’’ – viņa iesaucās. ‘’Es iešu tev līdzi! Es esmu nolēmusi pievienoties Vēja klanam!’’
Vārnuķepa klusēdams pagriezās un ar mīlestības un laimes pārpilnām acīm aizveda viņu. Uz tās jaunajām mājām.
5. nodaļa
Vēdersāpes
Bija pagājusi nedēļa un dažas dienas, un Garzvaigzne bija pieņēmis Spalvasti Vēja klanā. Spalvaste pusi gada nebija jutusies tik laimīga – kopš saņēma Zvaigznes klana vēsti no Ozolsirds. Viņa bija brīva no smacējošajām, mokošajām domām. Viņas mīlestība pret jauno runci vairs nebija aizliegta. Un Vārnuķepa bija kļuvis par karotāju – ar vārdu Vārnuspalva. Abi uzskatīja, ka tā ir zīme no Zvaigznes klana – ka viņiem ir lemts būt kopā.
‘’Spalvaste!’’ – atskanēja Vēja klana karotāja Robauss balss. ‘’Vai nāksi ar mani un Tīklādu patruļā? Mēs iesim uz Ēnas klana robežu.’’
‘’Labi.’’
Trīs kaķi devās pa irbuleņu tuneli uz Ēnas klana pusi. Viss bija mierīgi. Tīklāda atjaunoja robežzīmes, un trijotne sāka iet atpakaļ. Pēkšņi Spalvastei iesāpējās vēders. Viņa klusi sacīja Robausij: ‘’Man sāp vēders.’’
‘’Kad atgriezīsimies, aizej pie Mizassejas. Gan būs labi!’’ – svītrainais karotājs atteica.
Viņi bija atgriezušies apmetnē, un Spalvaste uzreiz devās uz Mizasejas migu.
Ieslīdējusi migā, viņa uzreiz ieraudzīja Mizasseju, kas pie sevis murmināja: ‘’Zeltslotiņas gandrīz beigušās. Būs jāaiziet pakaļ.’’
Pacēlis skatienu, dziednieks jautāja: ‘’Jā, Spalvaste? Ko tu gribēji?’’
‘’Man sāp vēders. Gribēju palūgt kādas zālītes.’’
‘’Vai stipri sāp?’’ – Mizasseja jautāja.
‘’Diezgan.’’
‘’Vai tev nebūs iebildumu šonakt palikt te?’’ – brūnais runcis vaicāja.
‘’Nu labi.’’ – viņa piekrita.
‘’Labi, pagaidām iedošu tev kadiķogas un magoņu sēklas.’’ Dziedniekkaķis paņēma pāris ogu un dažas mazas, melnas sēkliņas. ‘’Apēd! Kadiķogas remdē vēdersāpes, bet magoņu sēklas tevi iemidzinās un atņems sāpes.’’
Spalvaste apēda ogas un sēkliņas un juta, ka iegrimst dziļā, maigā miegā.
6. nodaļa
Satraucoša ziņa
Spalvaste pamodās. Pār viņu bija pārliecies Mizasseja. Runcis, pamanījis, ka viņa atver acis, jautāja: ‘’Vai vēlies zināt, kas tev kaiš?’’
‘’Vai tas ir kas sliktāks par parastām vēdersāpēm? – viņa atjautāja. ‘’Jā, vēlos gan zināt.
‘’Neteikšu, ka sliktāks. Daudzi teiktu – labāks. Taču nopietnāks gan.’’ – dziednieks iemurrājās. ‘’Tu gaidi kaķēnus.’’
‘’K-k-ko? Vai tiešām?’’ – viņa pārsteigta stostījās.
‘’Jā gan. Tie ir Vārnuspalvas kaķēni, vai ne?’’
‘’K-kā tu z-zini?’’
Runcis pasmējās. ‘’Spalvaste, es neesmu jauns, taču akls gan ne. Es esmu redzējis jūs kopā. Un, Spalvaste, neuztraucies. Tagad tas nav nekas slikts. Agrāk bija, bet tagad vairs ne.
‘’Paldies, Mizasseja, ka saproti.’’
Mizasseja viņu nopietni uzlūkoja. ‘’Tāds ir dziedniekkaķa uzdevums – saprast. Ja mēs, dziedniekkaķi, nespētu saprast citus, mēs nebūtu īsti dziednieki. Kāda jēga no zināšanām par zālītēm, ja trūkst sapratnes?’’
‘’Laikam jau tā ir.’’ – Spalvaste nomurmināja.
‘’Lai nu kā, es tev iesaku pēc iespējas drīzāk pārcelties uz mazuļu migu. Tur tev būs ērtāk nekā karotāju migā, kur dienu un nakti iekšā un ārā staigā karotāji. Un patruļās tev vairs nevajadzētu iet. Mazuļu migā, mierā un klusumā, tev būs labāk.’’
‘’Nu labi, Mizasseja. Ja Garzvaigzne piekrīt, es varu kaut vai tūlīt pat pārcelties uz mazuļu migu.’’ – Spalvaste piekrita.
‘’Es aprunāšos ar Garzvaigzni. Vai gribi nākt līdzi vai labāk paliksi?’’ – dziednieks vaicāja.
‘’Nākšu līdzi.’’
‘’Labi, nāc.’’
Abi kaķi devās uz barveža migu. Mizasseja uzsauca: ‘’Garzvaigzne, es vēlos ar tevi aprunāties!’’
Atskanēja rimta balss: ‘’Nāc iekšā, Mizasseja.’’
Viņi iespraucās iekšā. Garzvaigzne, cienīgs, vecs, melnbalts runcis, sēdēja mīkstā sūnu guļvietā un tiesāja cirsli. ‘’Mizasseja,’’ – viņš ierunājās, ‘’kas noticis? Un kāpēc tev līdzi ir Spalvaste?’’
‘’Garzvaigzne, Spalvaste gaida kaķēnus. Mēs domājam, ka viņai jāpārceļas uz mazuļu migu.’’
Garzvaigzne iemurrājās. ‘’Lieliski! Mums pašlaik nav neviena kaķēna. Jaundzimušie ir tieši tas, kas klanam vajadzīgs. Protams, Spalvaste, tu vari iekārtoties mazuļu migā. Palūgšu kādu, lai atnes tev uz migu medījumu, un vēl norīkošu kādu, lai sanes tev sūnas. Ja nekas vairāk nav apspriežams, varat iet.
Mizasseja un Spalvaste izlīda no barveža migas un devās uz paprāvu irbuleņu puduri, kura vidū vīdēja tukšums. ‘’Te būs kaut kas jāieklāj,’’ – Mizasseja teica, ‘’te jau kādu laiciņu neviens nav bijis.’’
Patiešām, uzvēdīja viegla, patīkama piena un kaķēnu smarža, taču tā bija diezgan veca.
Uzvēdīja smarža, un nākamajā mirklī irbulenēs ielīda neliela, balta kaķene, vārdā Baltaste, un Mizasseja, pamājis ar galvu, devās prom.
“Garzvaigzne mani atsūtīja palīgā.’’ – kaķe teica. Tad viņa iemurrājās: ‘’Apsveicu! Gaidības noteikti ir īsta laime.’’ Un tad turpināja: ‘’Kā varu palīdzēt?’’
‘’Atnes sūnas vai ko tamlīdzīgu, ko te ieklāt.’’
Baltaste aizgāja un pēc laiciņa atgriezās ar pamatīgu sūnu vīkšķi. ‘’Izlīdzināsi tās pati, lūdzu? Es aiziešu pēc palikušajām sūnām.’’
Spalvaste palocīja galvu un sāka izlīdzināt sūnas pa zemi. Tiklīdz kā tas bija izdarīts, Baltaste atnāca ar jaunām sūnām. Tās izlīdzinājusi, viņa aizgāja un pēc brītiņa atgriezās ar trusi. ‘’Vai tagad varu iet?’’ – viņa jautāja.
‘’Jā,’’ – jaunā mātīte atbildēja, ‘’bet pasaki Vārnuspalvam, lai atnāk pie manis.’’
‘’Viņš ir kaķēnu tēvs, vai ne?’’ Negaidot atbildi, kaķe aizsteidzās.
7. nodaļa
Prieks
‘’Sveika!’’ – Vārnuspalva, ielīdis irbuleņu migā, sasveicinājās. ‘’Baltaste man visu izstāstīja. Tās ir lieliskas ziņas!’’ – runcis iemurrājās.
‘’Nez kāpēc visi, kas mani satiek, murrā? Mizasseja, Garzvaigzne, Baltaste... ’’ – Spalvaste atsmēja. ‘’Jā, patiešām. Spriežot pēc smaržas, Vēja klana mazuļu miga ilgi ir bijusi tukša.’’
‘’Tā nudien ir. Bet tagad tu būsi te!’’
Vārnuspalva apsēdās viņai cieši blakus. Brīdi abi mija mēles. Viņi laizīja viens otra kažoku tik maigi, cik iespējams. Abi vairs neuztraucās par savu mīlestību. Viņiem kopā bija labi, un tas arī viss.
‘’Vai vēlies kopā paēst?’’ – Spalvaste jautāja. ‘’Baltaste man atnesa trusi.’’
Vārnuspalva murrāja. ‘’Protams!’’
Pabeidzis ēst, Vārnuspalva teica: ‘’Man žēl, bet man jāiet. Medījuma kaudzē ir palikuši tikai zaķis un strazds, un es apsolīju iet medīt kopā ar Vienūsu un Dubļuķepu.’’
‘’Nekas!’’ Spalvaste atteica. ‘’Būs labi!’’
Vārnuspalva pagriezies izlīda no irbulenēm un devās prom. Caur migas ieeju Spalvaste redzēja, ka Vārnuspalvam pievienojas Vienūsa, un abi devās uz apmetnes izeju, kur jau stāvēja un gaidīja Vēja klana barveža palīgs Dubļuķepa. Trīs runči kopā aizgāja, bet Spalvastes sirdī kavējās prieks. Viņa bija laimīga – laimīga – laimīga!
8. nodaļa
Dzemdības
Bija pagājis kāds laiciņš. Spalvaste tupēja mazuļu migā starp Vārnuspalvu un Mizasseju un knibinājās ap žubīti. Vārnuspalva arī ēda, viņš krietni veicīgāk par Spalvasti plosīja strupasti. Spalvaste pajokoja: ‘’Nudien, es pirms tam nemūžam nebūtu iedomājusies, ka Vēja klans neēd tikai zaķus un trušus vien!’’
Vārnuspalvam ietrīsējās ūsas. ‘’Protams, ne!’’
Par spīti visam, Spalvasti kaut kas nomāca. Nē, ne jau nomāca. Tas bija uztraukums. Proti, Mizasseja bija viņai pateicis, ka dzemdības var nākt kuru katru dienu un brīdi. Un tad... piepeši uztraukumu nomainīja sāpes un grūdieni vēderā. “Mizasseja!’’ – viņa iesaucās. ‘’Kaķēni – viņi nāk!’’
Vārnuspalva salēcās un izskatījās satraukts. Toties Mizasseja bija itin mierīgs. ‘’Tā jau es domāju.’’ – runcis teica. ‘’Tikai mierīgi. Uztraukums nepalīdzēs. Viss būs labi.’’ – dziednieks viņu mierināja. ‘’’Vārnuspalva, aizej pasaki Garzvaigznem. Tad vari nākt atpakaļ.’’
Vārnuspalva, uzmetis Spalvastei vēl pēdējo izbiedēto skatienu, izlēca no migas un aizskrēja pāri klajumam.
Tikmēr Mizasseja, mierinoši murrājot, sāka ritmiski laizīt viņas vēderu. ‘’Viss būs labi.’’ – viņš atkārtoja. Spalvaste vēlējās, kaut pati būtu tik mierīga kā Mizasseja. Bet... viņa tāda nebija.
Ak, Zvaigznes klans, palīdzi man! – viņa mēmi lūdzās. Ļauj man izturēt, ne tā kā Sidrabstraumei.
Un tad ausīs iežūžojās Sidrabstraumes balss: Mizassejam taisnība, viss būs labi. Tikai neuztraucies. Ar tevi viss būs kārtībā, es tevi vērošu.
Un tad viņa to ieraudzīja. Sudraboti svītrainu kažoku, no kura dvesa zvaigžņu smarža, taču arī pazīstams aromāts – viņas smarža. Es neuztraucos, māt. – viņa nodomāja. Tu mani nomierināji.
9. nodaļa
Kaķēni
Spalvaste gulēja savā sūnu guļvietā un lūkojās uz trim maziem spalvu kamoliņiem, kas kūņojās viņai pie vēdera. Dzemdības bija tik tikko beigušās, un Mizasseja, iepriekš iedevis viņai gurķumētru, tikko bija aizgājis. Vārnuspalva vēl nebija redzējis kaķēnus. Viņa te nebija, taču Spalvaste nejuta vientulību. Viņa vairs šai migā nebija viena. Ar viņu bija trīs radībiņas, kuras viņa tik ļoti mīlēja – tikpat ļoti, cik Vārnuspalvu. Viņa sāka apskatīt kaķēnus. Divi bija sudrabaini svītroti kā viņa pati, bet viens bija vienkārši gaišbrūns ar neparasti biezu kažociņu. Viens no sudrabotajiem kaķēniem un gaišbrūnais bija kaķenītes, un otrs sudrabainais - runčuks. Pēkšņi irbulenes sakustējās, un migā klusi ienāca Garzvaigzne. Vecais barvedis nolaizīja vienu no Spalvastes kaķēniem un klusi murrāja. ‘’Viņi ir skaisti.’’ – Garzvaigzne noteica un tikpat klusi, cik ienācis, izlīda no migas. Klajuma vidū viņš uz brīdi apstājās un tad apgriezies atnāca atpakaļ – ar tauku, brangu peli zobos. ‘’Tas tev.’’ - runcis teica. ‘’Atcerējos, ka Vārnuspalva teica, ka tu pirms dzemdībām to žubīti tikpat kā neaiztiki. Pamēģini apēst.’’
“Paldies.’’ – jaunā mātīte nomurmināja, un pieliekusi galvu, sāka tiesāt peli – nu jau ar apetīti.
Apēdusi peli, viņa pagrieza galvu un vēlreiz nopētīja kaķēnus. Viens no tiem sakustējās. Spalvaste viņu maigi nolaizīja un saritinājās ciešāk ap kaķēniem. Mani kaķēni, viņa lepni nodomāja. Mani un Vārnuspalvas. Beidzot. Paldies tev, Sidrabstraume!
Irbulenes atkal pašķīrās, un migā ietraucās Vārnuspalva. Kaķēni atkal sakustējās, šoreiz visi. Vārnuspalva apmulsis žigli nolaizīja trijotni, un tie pamazām nomierinājās. Tad runcis sāka skaļi murrāt.
‘’Viņi ir tik jauki…’’ – viņš laimīgi nočukstēja un pieritinājās kaķēniem no otras puses, un, viņa augumam piespiežoties Spalvastei, abu ķermeņi veidoja siltu migu kaķēnu trijotnei, kas laimīgi mīcīja ar ķepiņām mātes vēderu. Abus jaunos kaķus beidzot pārņēma pilnīgs miers. Viņi bija laimīgi.
10. nodaļa
Jaunā ģimene
Spalvaste bija atlaidusies uz sāna savā guļvietā. Vārnuspalva tupēja turpat blakus un valgām acīm vēroja kaķēnus zīžam māti. Kaķēniem šorīt bija atvērušās actiņas.
Spalvaste ierunājās: ‘’Tagad, kad mazajiem acis ir atvērušās, ir laiks izdomāt vārdus.’’
Vārnuspalva piekrītoši pamāja ar galvu, un Spalvaste turpināja: ‘’Es gribētu to sudrabaini svītraino kaķenīti ar zilajām acīm nosaukt par Sidrabpūku... nu, par godu Sidrabstraumei.’’
Vārnuspalva līdzjūtīgi nolaizīja viņas purnu un sacīja: ‘’Es zinu, ka tev pietrūkst Sidrabstraumes. Labi. Tai kaķenītei šis vārds piestāv.’’
Spalvaste pamāja un runāja tālāk: ‘’Bet to otru sudraboto svītraini, to runci ar zaļajām actiņām, es nosaukšu par Straumespūku, jo viņš ir tik skaists kā sudrabots mēnesnīcas atspīdums strauta rāmajā straumē.
Vārnuspalva piekrītoši noteica: ‘’Jā. Viņš nudien ir skaists.’’
‘’Bet to gaišbrūno kaķenīti ar zaļajām acīm es vēlos nosaukt par Biezpūku, jo viņai ir ļoti biezs kažoks.’’
Vārnuspalva noteica: ‘’Labi. Tie ir skaisti kaķēni, un viņiem ir skaisti vārdi.’’
Viņa iemurrājās. ‘’Vai vari pasaukt Garzvaigzni? Viņam jāzina, kā mēs nosaucām kaķēnus.’’
Vārnuspalva atbildes vietā pagriezās un izgāja no migas.
Spalvaste nolaizīja Sidrabpūkas sudraboto kažociņu. Tā viņai atgādināja Sidrabstraumi, taču līdzinājās arī viņai pašai. Sidrabpūka pavērās augšup uz māti. Viņa vēl bija pārāk maza, lai kaut ko saprastu, taču no trim kaķēniem tieši viņa bija visvairāk pieķērusies savai mātei. Arī Straumespūkam un Biezpūkai viņa patika, taču Sidrabpūka pret māti juta visciešāko pieķeršanos. Kaķene aplika asti ap Sidrabpūku un klusībā nodomāja, cik labi ir justies mīlētai un gaidītai. Pirms tam viņa īsti patika tikai Vētrasvilnam, Miglasķepai un Pelēksvēdram. Taču tagad... Vārnuspalva viņu mīlēja. Viņu mīlēja viņas trīs kaķēni. Un Vēja klanā viņu cienīja. Protams, ne visi. Bet šķita, ka Mizassejam, Garzvaigznem, Robausij un Baltastei viņa patīk.
‘’Spalvaste? Vārnuspalva man teica, ka tu esi izvēlējusies kaķēniem vārdus.’’ – Garzvaizgnes balss viņu izrāva no pārdomām.
‘’Jā.’’ – Spalvaste atteica. ‘’Lūk, šī kaķenīte, kas visvairāk no visiem līdzinās man, būs Sidrabpūka. Šis sudrabainais runčuks ar zaļajām actiņām – Straumespūka. Bet šī gaišbrūnā ar zaļajām actiņām – tā būs Biezpūka, jo viņai ir ļoti biezs kažoks.’’
‘’Labi.’’ – Garzvaigzne sacīja. ‘’Starp citu, Vārnuspalva... Vai tu varētu iet patruļā uz Pērkona klana robežu? Pelnkāja jau izvēlējās Strautastraumi, un viņa meklē trešo kaķi. Vai tu vari iet līdzi?’’
‘’Protams.’’ Vārnuspalva, nolaizījis Spalvastes vaigu, izlīda no migas un devās prom.
Garzvaigzne klusi iemurrājās. ‘’Spalvaste, es priecājos, ka tu pievienojies Vēja klanam. Iespējams, bez tevis mēs tiktu noslaucīti no zemes virsas, jo... Mums nebija kaķēnu. Mums nav mācekļu. Un mums ļoti vajag vairāk karotāju.’’ Barvedis noliecies nolaizīja Biezpūku. ‘’Un tagad... Mums ir kaķēni! Un kaķēni kļūs par mācekļiem, vēlāk – par karotājiem.
Viņš piecēlās. ‘’Es nu iešu. Un es atsūtīšu kādu ar medījumu.’’
11. nodaļa
Laimīgie kaķēni
Spalvaste tupēja blakus Vārnuspalvam pie mazuļu migas un mīloši vēroja savu trijotni rotaļājamies. Bija rāms, silts agra zaļlapja vakars. Kaķēni bija paaugušies, viņiem jau bija divi mēneši. Tie bija sākuši spēlēties un labprāt to darīja. Viņa noprata, ka patlaban tie spēlējas, ka uzbrūk Ēnas klans. Viņa vērīgāk ieklausījās mazo ņaudēšanā. ‘’Nost no manis, tu vārnu barība!’’ – sprauslāja Biezpūka, kura bija saķērusies ar Straumespūku. Biezpūka bija enerģiskākā no trim kaķēniem, un drīz vien Straumespūka aizlidoja pa gaisu, māsas spēcīgo ķepiņu mests. Vārnuspalva metās uz priekšu un saķēra Straumespūku; nolicis svītraini zemē, viņš jokojoties sapurināja Biezpūku, kas iespiedzās un uzsauca Sidrabpūkai: ‘’Sidrabpūka! Uzbrukumā devies vēl viens Ēnas klana karotājs! Nāc!’’
Un abas kaķenītes metās virsū tēvam, kas smejoties nopurināja Sidrabpūku un Biezpūku un plecu pie pleca ar Straumespūku metās virsū Sidrabpūkai, kas iespiegusies parāvās nost, un, apsēdusies mātes astes ielokā, apmeta astīti ap ķepiņām.
‘’Nāciet!’’ – Spalvaste pārtrauca spēli. ‘’Jums jāpaēd un tad jādodas gulēt. Varat ēst medījumu, ja vēlaties.’’
Kaķēni sanāca ap māti, kura jautāja: ‘’Kurš no jums grib atnest medījumu?’’
‘’Es!’’ – Straumespūka pasteidzās pirmais.
Spalvaste nomurrāja: ‘’Labi. Bet atnes trīs gabalus – man, Vārnuspalvam un jums pašiem.’’
Straumespūka pamāja un aiztipināja.
Vārnuspalva klusi sacīja Spalvastei: ‘’Viņi ir tik jauki.’’
Spalvaste pamāja ar galvu. Tā nudien bija. Un viņa priecājās, ka kaķēni necieš no tām pastāvīgajām raizēm, kuras pirms trijotnes dzimšanas bija piedzīvojuši viņu vecāki.
12. nodaļa
Mātes lepnums
‘’Lai visi kaķi, kas gana veci, lai paši medītu, sapulcējas pie Dižklints uz klana sanāksmi!’’ - atskanēja Garzvaigznes balss. Bija pagājuši vēl vairāki mēneši, un kaķēniem bija apritējuši seši mēneši. Spalvaste ar astes vēzienu sapulcēja savus bērnus un devās tiem pa priekšu uz vietu gandrīz pie pašas Dižklints. Apsēdusies blakus Vārnuspalvam, viņa apmeta asti ap ķepām un paslietu galvu vēroja savus kaķēnus.
‘’Šiem kaķēniem ir laiks kļūt par mācekļiem,’’ – Garzvaigzne iesāka. Spalvaste lepni pārlaida skatienu saviem kaķēniem.
‘’Vienūsa,’’ – barvedis turpināja. ‘’Tu esi sevi pierādījis kā lojālu un drosmīgu karotāju, un esi jau pārcietis Irbuleņķepas zaudējumu, bet viņam tu biji labs skolotājs. Esmu pārliecināts, ka tu savu jauno mācekli izskolosi lieliski. Tu būsi Straumesķepas skolotājs.’’
Spalvaste lepnumā trīcēja, vērojot, kā Straumesķepa piedur purniņu pie Vienūsas deguna. Abi devās apsēsties pūlī starp Pelnkāju un Spalvasti.
Garzvaigzne atkal ierunājās. ‘’Pelnkāja, tu esi lieliska karotāja, uzticama un drosmīga. Esmu drošs, ka savas prasmes tu nodosi savai māceklei. Tu būsi Biezķepas skolotāja.’’
Spalvaste vēroja, kā jaunā mācekle saskaras deguniem ar skolotāju un dodas apsēsties blakus brālim.
‘’Un nu vēl mums ir palikusi viena kaķenīte. Baltaste, šī būs tava pirmā mācekle. Tu esi gudra un apdomīga, un tu noteikti būsi laba skolotāja. Tu būsi Sidrabķepas skolotāja.’’
Sidrabķepa piespieda purniņu pie Baltastes deguna un kopā ar to apsēdās blakus brālim un māsai.
‘’Sidrabķepa!’’
‘’Biezķepa!’’
‘’Biezķepa!”
‘’Straumesķepa!’’
‘’Sidrabķepa!’’
‘’Straumesķepa!’’’
Spalvaste lepni skatījās uz jaunajiem mācekļiem. Viņa atcerējās pašas kļūšanu par mācekli, kā jutās, kad Leopardzvaigzne paziņoja viņu par Miglasķepas mācekli. Viņa bija tik lepna par saviem bērniem!
13. nodaļa
Jaunie karotāji
‘’Lai visi kaķi, kas gana veci, lai paši medītu, sapulcējas pie Dižklints uz klana sanāksmi!’’ - atskanēja pazīstamais sauciens, un Spalvaste, izlīdusi no migas, apsēdās netālu no klintsbluķa, uz kura sēdēja Garzvaigzne.
‘’Esam šeit sanākuši, lai trim mācekļiem dotu karotāju vārdus. Es, Garzvaigzne, Vēja klana barvedis, lūdzu savus senčus karotājus uzlūkot šos mācekļus. Viņi ir centīgi mācījušies, lai saprastu jūsu cēlo kodeksu, un es viņus ieceļu par karotājiem. Sidrabķepa, Biezķepa un Straumesķepa, vai jūs apsolāt sargāt un aizstāvēt šo klanu, pat ja tas maksātu jūsu dzīvību?’’
‘’Jā.’’ – Straumesķepa mirdzošām acīm sacīja.
‘’Jā.’’ – piebalsoja viņa māsas.
‘’Tad ar varu, ko Zvaigznes klans man devis, es dodu jums jūsu karotāju vārdus. Sidrabķepa, no šī brīža tevi pazīs kā Sidrabgaismu. Zvaigznes klans godā tavu gudrību un drosmi, un mēs laipni lūdzam tevi klanā kā pilntiesīgu karotāju.’’
Garzvaigzne uzlika purnu uz Sidrabgaismas galvas, un kaķene nolaizīja viņa plecu.
‘’Biezķepa, no šī brīža tevi pazīs kā Biezvilnu. Zvaigznes klans godā tavu drosmi un spēku, un mēs laipni lūdzam tevi klanā kā pilntiesīgu karotāju.’’
Abi tradicionāli saskārās, un barvedis turpināja:
‘’Straumesķepa, no šī brīža tevi pazīs kā Straumessirdi. Zvaigznes klans godā tavu drosmi un apņēmību, un mēs laipni lūdzam tevi klanā kā pilntiesīgu karotāju.’’
Garzvaigzne un Straumessirds cieņpilni saskārās, un Straumessirds iemurrājās.
‘’Straumessirds!’’
‘’Sidrabgaisma!’’
‘’Biezvilna!’’
‘’Sidrabgaisma!’’
“Straumessirds!”
‘’Biezvilna!’’
Spalvaste lepnumā noraudzījās uz savām atvasēm. Apsveikusi jaunos karotājus, kaķene devās pie Vārnuspalvas. Abi savija astes un kopā devās uz karotāju migu. Un šoreiz viņiem sekoja bērni.
14. nodaļa
Jauna ziņa
‘’Jā, tu atkal gaidi kaķēnus.’’ – Mizasseja, uzjautrināti murrādams, atkārtoja.
Bija pagājušas pāris dienas, un Spalvastei bija sākušās jau pazīstamās vēdersāpes. Viņa bija aizgājusi pie Mizassejas, un tas bija apliecinājis, ka viņa tiešām atkal gaida kaķēnus.
‘’Taču,’’ – brūnais runcis sacīja, - ‘’šoreiz tas tika atklāts agrāk, un tu vēl kādu neilgu laiciņu vari patrulēt un medīt.’’
‘’Labi!’’
‘’Tu vari doties, ja vēlies. Bet vispirms apēd divas kadiķogas.’’ – dziednieks viņai piebīdīja divas odziņas. ‘’Un vēl pakošļā pienenes lapu.’’ – viņš nolika blakus kadiķogām lielu, zaļu lapu.
Kaķene uzlaizīja ogas un paņēma mutē lapu.
‘’Spalvaste-e-e! Vai tu tur esi?’’ – atskanēja Vienūsas balss. ‘’Es vadīšu medību patruļu. Vai nāksi līdzi?’’
Spalavste izlīda no migas. ‘’Protams!’’
Viņa piebiedrojās brūni svītrotajam runicm, kas pasauca Vārnuspalvu, un viņi devās uz irbuleņu tuneli.
Spalvaste gaidīja brīdi, kad varēs pateikt Vārnuspalvam jaunumus. Runcis noteikti priecāsies.
Vienūsa paošņāja gaisu un pēc mirkļa devās pa pēdām truša smaržai.
Nu ir laiks, kaķene nodomāja. Vienūsa aizgāja, un mēs esam vieni.
‘’Vārnuspalva.’’ – viņa klusi uzrunāja mīļoto. ‘’Es biju pie Mizassejas. Un viņš man pateica, ka es atkal gaidu kaķēnus.’’
Vārnuspalva neko neteica, tikai piespiedās viņai un klusi murrāja.
15. nodaļa
Jau atkal kaķēni
Spalvaste gulēja mazuļu migas ērtajā sūnu guļvietā un zīdīja piecus mazus spalvu kamoliņus. Viņai blakus tupēja Vārnuspalva. Piepeši viņš ierunājās:
‘’Vai nebūtu laiks dot viņiem vārdus?’’
‘’Protams!’’ – Spalvaste murrāja.
‘’Tātad. Mums ir trīs runči un divas kaķenītes. Tā bāli pelēcīgā kaķenīte zaļgandzeltenām acīm varētu būt Bālpūka.’’
“Piekrītu!’’ – kaķēnu māte noteica. ‘’Bet tā baltā kaķenīte ar leduszilajām actiņām – Sarmaspūka. Otrs, baltais runčuks ar zilajām acīm, ir īsts Ziemaspūka. Atliek izdomāt vārdus vēl diviem kaķēniem.’’
‘’Ko tu teiktu par Tumšpūku tam, kas izskatās uz mata kā es, un Pērkonpūku šim tumšpelēkajam runcim ar dzeltenajām actiņām?’’
‘’Labi!’’
Spalvaste murrādama saritinājās ap kaķēniem. Ziempūka iepīkstējās, jo tam virsū bija uzvēlies Tumšpūka. Viņa nolaizīja Ziempūku un lepni noraudzījās kaķēnos. Viņa vairs nebija tik jauna, taču dzīvesprieks viņā nebija zudis.
Vārnuspalva pēkšņi piecēlās un apritinājās ap Spalvasti. Abi dedzīgi laizīja viens otru bezgalīgā mīlestībā. Zvaigznes klans, šie varenie, zvaigžņotie senči karotāji, bija lēmuši viņiem kopīgu nākotni, un viņi tik dziļi mīlēja viens otru, ka Spalvastei likās – viņa neizturēs no mīlestības pārpilnības. Mīlestība pret Vārnuspalvu, Ziempūku, Sarmaspūku, Pērkonpūku, Tumšpūku, Bālpūku, Biezvilnu, Sidrabgaismu, Straumessirdi, draudzība pret Mizasseju, Garzvaigzni, Baltasti... viņa nekad nebija tik daudzus mīlējusi. Upes klanā viņa mīlēja tikai Miglasķepu un Vētrasvilnu... Ai, Vētrasvilna! Kā man tevis pietrūkst! Es tevi esmu satikusi tikai trijos Saietos!
Un tomēr... Viņa bija laimīga. Viņa nenožēloja neko – itin neko.
16. nodaļa
Aizgājuši
Spalvaste savā migā stīvi sagrozījās. Viņa bija veckaķe, un viņas jaunākie kaķēni nu bija karotāji: Ziemvilna, Pērkonāda, Tumšnags un Bālaste. Un Sarmasspārns bija Vēja klana jaunā dziedniece. Mizasseja pirms kāda laika bija nomiris. No vecuma. Sarmasspārns bija ienākusi migā un ieraudzījusi Mizasseju nekustīgi guļam. Visiem pietrūka runča laipnības, gādības un vieduma, taču arī Sarmasspārns bija prasmīga dziedniece.
Piepeši Spalvaste atradās Četraudzē. Viņai blakus bija Vārnuspalva. ‘’K-kas te notiek?’’ – Vārnuspalva izbrīnīts stomījās. Piepeši zvaigznes sakustējās, un no tām atdalījās divas. Abas zvaigznes tuvojās, un, nokāpjot no debesīm, tās pārvērtās par diviem zvaigžņotiem kaķiem.
‘’Sidrabstraume!’’ – viņa iesaucās reizē ar Vārnuspalvu, kas sauca: ‘’Kleinkāja! Tēvs!’’
Abi zvaigžņotie karotāji pienāca klāt – Kleinkāja pie Vārnuspalvas, Sidrabstraume pie Spalvastes.
‘’Esam atnākuši, lai aizvestu jūs uz Zvaigznes klanu.’’ – Kleinkāja teica.
Sidrabstraume piebalsoja: ‘’Ir pienācis jūsu laiks pievienoties mums.’’
Un viņi plecu pie pleca devās ceļā. Jo ilgāk viņi gāja, jo zvaigžņotāki kļuva viņu kažoki, jo spēcīgāki viņi kļuva, jo spožākas spīdēja viņu acis.
Pēc kāda laika viņi ieraudzīja zvaigžņotu klajumu. Tur bija satupuši simtiem senču karotāju. Palēnām Spalvaste sāka atpazīt daļu kaķu. Tur bija Mizasseja, kas, sirsnīgi murrādams, devās viņiem pieglausties, Līkzvaigzne, kas vēroja mazmeitu ar lepnumu greizajā sejā, Akmensāda, kas labsirdīgi vēroja viņu, un daudzi citi pazīstami, bet miruši kaķi. Senči karotāji sāka skandēt viņu vārdus, un abi acīm redzami bija laipni gaidīti. Kāds nepazīstams runcis piedāvāja tauku, brangu peli, cits parādīja mīkstu paparžu audzi, kur atlaisties, un visi laipni murrāja. Viņa šeit bija gaidīta, un Vārnuspalva tāpat.
