Vienmēr esmu uzskatījis, ka labie darbi nāk atpakaļ dubultā, bet ne vienmēr tā kā esam to iedomājušies ! Kā teikt, saņemam to, ko esam pelnījuši, ne to, ko vēlamies . . .
Straujiem soļiem pārskrienot pāri Smiltenes pilsētas robežai, Adrians jutās pašpārliecinātāks kā jebkad. Vien divdesmit minūšu gājiena attālumā atradās pilsētas estrāde, kas bija turnīra reģistrēšanās vieta. Puiša soļus nevarētu nodēvēt kā skriešanu, drīzāk atgādināja ātru soļošanu. Lai arī Adrians bija sportisks, viņa elpā pamazām veidojās aizdusa kopā ar sviedru pleķiem uz spilgti zaļā krekla.
Izmisīgs kliedziens atskanēja tepat netālu, vien pārdesmit metrus no asfaltētā trotuāra, aiz krūmu biezokņa, ko caurredzēt varētu tikai Supermens ar savu rentgenredzi. Nedaudz tālāk bija iemīta taciņa un krūmāju pārtraukums, kas ļāva nokļūt to otrā pusē. Pietuvojoties krūmājiem bija sajūtams nedaudz no visa, cilvēku cūcības smārds, bērnības nātru atmiņas un vasaras zaļumi.
-Vai te kāds ir?- Adrians ar izzinošu, nedaudz raustīt, jautāja. Pēc tam jau drošāk un nedaudz skaļāk, viņš jautājumu atkārtoja, līdz kā atbildi saņēma sāpju pilnu vaidienu.
Otrpus krūmājiem atradās iestaigāta taciņa, ko abās pusēs apņēma nesen pļauts zāliens. Vienā pusē krūmiem, otra lepojās ar aptuveni piecus metrus augstu nogāzi, kas beidzās pie maza strautiņa, zālei esot lielākai, tas noteikti paliktu neievērots.
Ne apslēptu dabas skatu dēļ Adrians novirzījās no ceļa, aptuveni pusnogāzē mētājās koši sarkans meiteņu velosipēds, vēl nedaudz zemāk roku saķērusi rudmataina, pēc skata divdesmit gadus jauna meitene valdīja asaras. Tērpusies gaiši zaļā krekliņā, viņa gandrīz saplūda ar pārējo apkārtni, nodevīgi bija vien zilie džinsu svārki.
-Domāju, ka kaut kas man izskrēja priekšā uz ceļa, bet tas bija vien vēja pūsta tukša čipšu paka- sūrojās meitene, viņa stādījās priekšā kā Pema Bērziņa -vecāki pārāk mīlēja Dallasu- viņa paskaidroja Latvijā neierastā vārda izcelsmi.
Meitenei ļoti sāpēja roka, tā jau bija kļuvusi zila un piepampusi, un par visu vairāk viņa vēlējās kaut nebūtu tik neveiksmīgi parāvusi stūri uz nogāzes pusi. Labāk būtu saskrāpējusies krūmos kā kūleņojusi lejup pa cieto, izkaltuši zemi, ko nespēja mīkstināt pat zāliens. Roka ne tikai sāpēja, bet arī pulsēja, it kā tai pašai būtu savi sirds, Adrians vēlāk nosmēja, bet Pemai šajā brīdī smiekli nemaz nenāca.
Norunājuši, ka nākamā pietura būs slimnīca, Adrians palīdzēja lēnām Pemai piecelties, kaut katra lieka kustība radīja neiedomājamas sāpes. Adrians izsauca Hitmončenu, lūdzot tam paņemt riteni un sekot viņiem. Šī bija pirmā reize, kad Pema atradās tik tuvu pokemonam. Vilinājuma vadīta, viņa pastiepās uz priekšu, paciešot sasistās, iespējams, lauztās rokas sāpes, lai pieskartos gaiši brūnajai Hitmončena ādai.
-Viņš izskatās tik mīlīgs- Pema noteica, Adrianam tikai piekrītoši pamāja galvu. Nekad agrāk neviens cīņas tipa pokemonus nebija nosaucis par mīlīgiem, īpaši Hitmončenu, kura acīs lasāma velme pēc cīņas. Tāpat kā vecākiem bērni, arī pokemonu treneriem neviens no saviem pokemoniem nedrīkst būt mīļāki par citiem, taču brāļa dotais Hitmončens būs par kripatu īpašāks par citiem.
Uzmanīgi aizsoļojuši līdz slimnīcai, abi iegāja uzņemšanas nodaļā, kurā Adrians skaļi nokliedzās pēc palīdzības, tā pievēršot visu nedalītu uzmanību. Tajā skaitā triju, baltos uzsvārčos, tērptu ārstu, četru rindā gaidošu cilvēku un vēl viena guļoša, topošā slimnīcas pacienta, uzmanību.
Telpa bija gaiša, teju visas mēbeles baltā krāsā, izceļotie vien uzgaidāmajiem melnajiem krēsliem. Pie griestiem ar sauli sacentās mākslīgais apgaismojums, kas ar katru nākamo minūti, tuvojoties krēslai šī gaisma pamazām ņēma virsroku pār vareno zvaigzni.
-Tu kaut kur steidzies?- kad ārsti aprūpēja Pemas roku, otra turējās Adrianu -pirms sadzirdēji manu milzīgo klupienu, noteikti devies reģistrēties turnīram-
-Pavisam aizmirsu- tik ātri no kabatas izraut mobilo telefonu Adrianam nav nācies sen. Reģistrēšanās turnīram bija jāveic līdz astoņiem vakarā, diemžēl mazais pulksteņa rādītājs par mata tiesu jau bija pārsoļojis pār astotniekam. Šī apziņa iedūra krūtīs sāpīgāk kā rokas ieciršana durvīs pirms pāris nedēļām.
Nokavētā reģistrācija kļuva par pirmo neveiksmi Adriana ceļojuma, ko puisis uztvēra nevis kā mācību, bet notikumu, kam jānotiek, lai viss būtu labi. Palīdzēšana citam nelaimē ir svarīgi, jo tikai tā pasauli varam padarīt par labāku vietu.
