Pēc tam, kad nosvinēti valsts svētki var brītiņu atlicināt pāris rindiņām jauka stāsta par kabatas monstriņiem. Šoreiz maza pāreja starp cīņām, pokemoni nav tikai par mūžīgiem cīniņiem, bet galvenokārt draudzību . . .
Redzot kā Eduards neglābjami zaudēja cīņu pret vienu no labākajiem turnīra treneriem, Laimim modās nepatīkama priekšnojauta. Katra nākamā cīņa arī viņam var beigties tikpat bēdīgi, lai arī cik spēcīgs viņš justos, cik pārliecināts par saviem partneriem mazajās pokebumbās pie jostas.
-Ceri nekad nenokļut Andra ceļā- Mia piesita pie Laimja sāniem, viņam veroties kā Eduards sarunājas ar Adrianu.
-Es gan tā nedomāju- Laimis atgriezās realitātē –ļoti ceru kādreiz krustot pokebumbas ar viņu, ne šodien, noteikti ne rīt un visticamāk ne parīt, bet kādu dienu ceru sakaut gan Andri, gan viņa Blastoisu- caur viņa muti nerunāja pašpārliecinātība, tā drīzāk bija mērķtiecība, vismaz atceroties šos vārdus, Laimis vēlējās tam ticēt.
-Nāciet, ejam- Adrians aicināja sev līdzi uz noīrētu mājiņu, tepat netālu augstāk kalnā ir sēnīšu tipa mājoklis, kuras īpasniece devusies ceļojumā un uz neilgu laiku izīrējusi.
Divas guļamistabas, liela viesistaba, kura noteikti ir divu mazāku telpu savienojums un virtuve ar jaunākajām ierīcēm. No ledusskapja vēl nebija noplēsta energoefektivitātes uzlīme, tā teju pati runāja ar Laimi, prasoties tikt noplēstai, bet ne Adrians, ne Mia viņam to neļāva.
-Kas tevi sagaida nākamajā kārtā?- Adrians ieleca brūnā ādas dīvānā, izmirkušā apģērba ūdens nosēja to ar slapjiem plankumiem, tāpat kā aiz katra viesa palika slapju pēdu nospiedumi. Viesistaba bija gaiša ar lielām divvirināmām stikla durvīm ar skatu uz ezeru. Blāvi dzeltenīgās sienas atradās tik tuvu brūnajam tonim, ka starp Eduardu un Miu izvērsās diskusija ar platu smaidu no abiem pārējiem puišiem. Brūnajam dīvānam pretī pie sienas pie sienas piekārts sešdesmit collu platekrāna 8k televizors, bet starp vēl stikla galdiņš ar veciem dzeltenās preses žurnālu izdevumu nummuriem.
Uzvara, lietus un Eduarda cīņa paņēma visu Laimja uzmanību, ka viņš vēl nebija ieskatījies aplikācijā, lai uzzinātu savu nākamo pretinieku. Tas neprasīja ilgu laiku, vien pāris ātrus pirkstu darbības un acu priekšā jau atradās detalizēts oponenta apraksts.
-Āris Jaunzems- Laimis lasīja skaļā balsī –cīņa paredzētu rīt divpadsmitos dienā autoostas stāvlaukumā- puisim patika šis laiks, nebūs jāpadodas modinātāja aicinājumam, vienlaikus pirmscīņas satraukums nepaspēs apēst visus nervus –turnīra trīs cīņās paspējis izmantot zemes tipa pokemonu Diglets, zāles tipa pokemonu Odišu un cīņas tipa Mačopu-
-Cik veiksmīgs jūties?- Adrians pacēla galvu no dīvāna roku balsta, zem tā atklājot slapju plankumu.
Viņš runāja kā pokemonu ekperts kaut savā karjerā nav aizvadījis nevienu cīņu. Viņa telefonā atrodas kaudzēm materiālu par pokemonu cīņām, kuras viņš studē pirm gulētiešanas, tāpat cenšas klātienē vērot iespējami daudz šī turnīra cīņas. Kaut kādā mērā ar Adrianu spēlējas apziņa, ka viņa asinīs ir snaudošs pokemona trenera talants, ko brālim jau izdevies atmodināt.
-Diglets ātri tiktu galā ar tavu Sindakvīlu, Odišs pieveiks Skvirtlu, bet Mačops tiks galā ar Dodou- Mia palūkojās uz Laimi, apsēžoties uz grīdas, pie loga ar skatu uz ezeru. Vēl arvien skatu aizēnoja milzīgās lietus piles, kas bojāja vasarīgo noskaņojumu, to pamazām līdzinot rudenim.
-Gluži kā metamais kauliņš, met un ceri, ka apstāsies tev veiksmīgi- Eduards nosmīkņāja ar nievājošu pieskaņu, dažam liekoties, ka centās iedēstīt Laimī šaubas par saviem spēkiem –nedrīkst paļauties, ka viņam ir tikai šie trīs pokemoni, iespējams citus pietaupa grūtākajām cīņām-
Dažādu varianti izskanēja no katra jaunieša, visbiežāk Adriana, kamēr Laimis uz katru variantu meklēja izeju. Tā turpinoties līdz vakaram, domās nosimulētas tika neskaitāmi iznākumi, par laimi veiksmīgu iznākumu skaits bija ievērojami lielāks par Atriebējiem beigu spēlēs.
