Jau trešais varonis nokļuvis Smiltenē, lai piereģistrētos pirmajam turnīram pokemona trenera karjerā.
Eduarda ierašanos pilsētā nevarētu nosaukt par iesoļošanu, tā drīzāk atgādināja ieklibošanu. Vēljoprojām kājas lielais pirksts pēc uzskriešanas uz Džeodudu nebija pilnībā atguvies, pulsējošā sajūta nerimās visa ceļa laikā. Par laimi negaidītā aizķeršanās nebija pārāk aizkavējusi puisi un pilsētas robežu šķērsoja pusdienlaikā, kad līdz reģistrēšanās termiņam vēl bija atlikušas aptuveni sešas stundas.
Tagad vairs bija atlicis ceļš lejup pa kalnu un estrāde būs tikpat kā sasniegta. Tas būs ka punkts pirmajam mazajam ceļojumam, kura beigas tiek nosvinētas ar cīņas turnīru. Pavisam netīšām sācies brīdī, kad vairāk kā jebkad vajadzēja gaismu tuneļa galā. Kaut ar kājām mēroti vairāki desmiti kilometru, vēljoprojām rokas nemanītas piesita pie jostas piestiprinātajām pokebumbām, lai kārtējo reizi pārbaudītu, ka tās atrodas tu, kur tām jābūt.
Pēc reģistrācijas, Eduards iznāca no mazā parkveida estrādes, lai līdz nākošajai dienai izbaudītu pilsētas piedāvātās iespējas. Īpaša šim turnīram izveidota telefona aplikācija ziņa, ka viņam nākamajā dienā jābūt pie Tepera ezera, kur īpaši izveidotā vietā paredzēta pirmā cīņa. Nolikumā paredzētas četras cīņas, katrā no tām trenerim ļauts izvēlēties trīs no saviem pokemoniem. Ja kaut vienā no cīņām tiek piedzīvots zaudējums, tālākais turnīrs jānoskatās no malas vai jādodas mājup.
-Rītu tu svinēsi uzvaru, tā tam būs būt- kāds zemē tupošs sirmgalvis, noplukušā pelēkā auduma žaketē, kājas salicis meditēšanas pozā, rokas stiepiena attālumā turot melnu nāģeni, kura paredzēta kā naudas krātuve par dziedāšanu. Viņš vienu pēc otra latviešu vecos hītus, pat ar lāča sabradātām nemuzikālām ausīm bija iespējams sadzirdēt, ka netiek nodziedātas visas notis pietiekami taisni, taču viņa balss ielai deva savu senatnīgu noskaņu.
-Es tā ceru- Eduards atrauca un no kabatas izvilka vairākas monētas, kuras pasvieda nāģenes virzienā, tām piebiedrojoties pie māsām. Nošķindēja patīkama monētu šķindiens, tām uzsitot pieci tuvojošajām jaunajām biedrenēm. Večuks labticīgi pateicībā pakratīja galvu un solīja turēt īkšķi par puisi rītdienas cīņā.
Nekad Eduards neuzzinās kā vecais vīrs uzzināja, ka viņš pirmo cīņu aizvadīs pie ezera, atstājot to veiksmīga minējuma kaudzītē. Lai arī viss liecināja, ka viņa vārdi bija tikai, lai iegūtu tās pāris monētas no puiša kabatas, bet bija patīkami, ka vismaz viens cilvēks turēs īkšķus. Kaut padomājot vēl nedaudz, šaubas par viņa ierašanos kā skatītājam bija daudz vairāk kā ticība viņa klātesamībai skatītāju pūlī.
Domas pārtrauca savu lidojumu virs apziņas apvāršņiem, kur spēlējās nākamās dienas plāni. Ja lielākajai daļai sanākušo treneru azotē atrodas seši pokemoni, tad pagaidām pie Eduarda siksnas karājās vien trīs piestiprinātas pokebumbas. Nenokarot degunu bezcerīgajā situācijā, Eduards izbaudīs vismaz pirmo cīņu, kas zina, varbūt tā aizvedīs pie nākamā, pēc tam vēl pie nākamā, līdz beidzot iekļūs starp labākajiem trīsdesmit diviem dalībniekiem. Šī doma gan Eduardu atkal sāka nomocīt, jo tad visi treneri varēs izmantot sešus pokemonus, kam puisis nav vēl gatavs.
Viņa vakars noslēdzās pie Vidusezera, kura krastos viņam paveicās tikt pie brīva soliņa. Izlaidis Džeodudu, Nidorino un Kjūbonu, visi malkoja gardumus un vēroja sauli pazūdam aiz horizonta. Vien klejojoša cilvēku pūļi traucēja izbaudīt vakaru pilnībā, arī viņi baudīja ezera ūdeņu sniegto vēsumu pēc tveicīgās dienas. Daži pat metās ūdenī nopeldēties, šāda ideja iespraucās arī Eduarda galvā, taču tā izgaisa, atceroties par neesošajām peldētprasmēm.
