Mūsu galvenais varonis, rotveilers Rūdis nobijies aizbēga no mīlošām mājām un nu atrodas meža vidū, kur apgūlies zem koku kaudzes, gaida nākamo dienu, lai turpinātu meklējumus. Viņa galvenais uzdevums ir atrast ceļu atpakaļ mājās, klaiņošana pa mežu viņu ne tikai nogurdinājusi, bet arī apnikusi. Katra nakts viņu moka ar ainām par jaungada uguņošanu, kas lika viņa četrām ķepiņām nesties uz priekšu, aizslaukot prom atmiņu pēdas par ceļu atpakaļ uz mājām.
Savādi, ka pusdienas snaudu neiztraucēja lietus piles, kuras īsā miega laikā bija saslapinājušas tuvākos kokus, krūmus un zemi cik vien tālu sniedzās skats. Par laimi koku krāvums virs sunīša spēja pasargāt melno kažoku no samirkšanas. Cauri lietus skaņām izspraucās neraksturīgi sīku zaru skaņas, bet krūmiem bija tendence liekties pret vēju. Instinktīvi sunītis skaļi ierējās, dodot viesim zīmi, ka viņš ir pamanīts.
Melnais rotveilers pieleca kājās un paspēra soli uz priekšu, cenšoties kaut ko saskatīt. Aiz zaļā krūma bija redzamas pelēkas spalvas, nedaudz tālāk dzeltenīgas acis spīdēja caur citas lapotnes radīto ēnojumu. Pavisam sunītis spēja saskaitīt piecus acu pārus, kuri uzlūkoja katra viņa kustību.
Nepatikšanas bija tepat ar ķepu sasniedzamas, pēdējā stundiņa tik tuvu kā vēl nekad. Pat tā reize, kad auto noglāstīja viņa asti, acu priekšā neuzradās tunelis ar gaismu tā galā. Pēkšņi suņa priekšā izleca pieci pelēči, katrs no tiem ievērojami lielāks, ar asākiem zobiem un liesmām acu melnumos.
Pieci pelēči likās pārāk spēcīgs pretinieks, lai varētu tikai iedomāties par kaut ko veiksmīgu. Vēl nekad melnais rotveilers nebija sastapis pretinieku, kas spēka ziņā būtu tik pārāks, diemžēl šoreiz neglābj arī tik kaitinošā pavada, aiz kuras saimnieki mēdza viņu paraustīt, ja sunīša acīs nokļuvis kaut kas kaitinošs.
-Tu vari censties bēgt, varbūt pat censties paslēpties, taču no mūsu zobiem glābiņu nav- Dārta Veidera zemajā balsī medījumu uzrunāja vidējais no vilkiem, kurš likās šī mazā bara vadonis.
-Satikusi vilku, vēl neviena dvēsele nav izsprukusi no vilka likteņa- viņam piebalsoja līdzās stāvošais, nedaudz tumšāks, bet mazāks meža plēsējs.
Visi prātvēderi teiktu, ka šajā situācijā būtu jānomierinās un jāpieņem pareizākais lēmums, bet neviens no šiem nav nācies vienam stāties pret briesmīgākajiem meža medniekiem. Melnā suņa vēders sarāvās bailēs, tas vairs neizdvesa, pērkona dārdoņa nomāktās izsalkuma skaņas, bet domāja kā visu palikušo spēku atdot kājelēm.
-Varam to darīt ātri, tu nebēdz un atļauj sevi apēst- vilku vadonis izteica priekšlikumu, kuram piekristu tikai trakais -tas būs sāpīgi, bet savā laipnībā apsolām to izdarīt ātri-
-Vari mēģināt bēgt mežā, kurā zinām katru koka zariņu, bet tad no mums laipnība nebūs sagaidāma- melnais sugas brālis, kurš stāvēja vistālāk no visiem, papildināja, uz sevi izsaucot vadoņa dusmīgu skatienu.
Siltie lietus pilieni vēljoprojām lēni krita no tālajām debesīm uz koku lapotnēm, krūmu puduriem un sūnām. Mežs bija gatavs uzņemt draudošo negaisu, gandrīz visiem dzīvajiem radījumiem jau esot patvērumos, sevi pasargājot no lietus un spēcīgā vēja.
Nekas cits neatlika kā dot vaļu kājām, tās bija palikušas pēdējās sabiedrotās un nu tām nācās pierādīt sevi. Bailes tām deva papildus spēku, ka vairs nogurums nebija jūtams.
Sunītis bēga cik vien spēja, lecot pāri sagāztajiem kokiem, paslīdot un tad pieceļoties no slapjajām sūnām. Izvairoties no vilku mutēm, viņš meta zigzagus, cerot uz labāko, reiz pat sajūtot viena pelēča purnu astes galā.
Skrējiens noveda pie izejas no meža, taču diemžēl gaidītās pļavas vietā, priekšā pavērās nogāze uz Gaujas upi, no kuras lekt būtu pārāk liels izaicinājums. Rotveilers tik tikko apstājās pie pašas malas, vienai no priekšas ķepām par mirkli cenšoties sataustīt tukšo gaisu.
Pakāpies atpakaļ, bija redzams, ka vilki zināja par krauju un skriešanas tempu ievērojami samazināja. Sastājušies puslokā, viņi lēnām tuvojās rotveileram. Nonācis strupceļā, sunīša sirds pukstēja neticamā ātrumā, aiz muguras krauja ar stāvu nogāzi uz upi, bet pārējos virzienus noslēguši vilki, no kuriem lielākais un stiprākais paspēra soli uz priekšu.
-Tu izvēlējies grūtāko ceļu, tevis dēļ man reibst galva- vadonis nikni noteica, bet viņa rūkoņa neietekmēja suni, jo būt vēl vairāk nobijies vairs nevarēja.
Pelēcis paspēra vēl vienu soli uz priekšu, nu viņš bija tik tuvu, ka pat varēja saost smakojošāko elpu, kādu ostījis suņu deguns. Pašam liekoties neticami, ka vienam stāvot pret pieciem vilkiem, tieši elpa ir tā, kas spēj uztraukt melnā rotveilera prātu.
Pārējie četri vīpsnāja aiz sava vadoņa muguras, pārlaižot mēli pār zobiem, it kā jau sagaršojot maltīti. Suņa acīs viņi līdzinājās miglainajam fonam fotogrāfijās, kur galvenais fokuss ir uz priekšplānu, kamēr pārējais palicis otršķirīgs. Varbūt tas palīdzēja spert izšķirošo soli, lai izkļūtu no neapskaužamās draudīgās situācijas.
Melnais rotveilers metās virsū vilku vadonim, cenšoties iekosties viņa kažokā pirms kāds no pieciem pieskāries viņam. Tas noteikti bija viens no sliktākajiem lēmumiem viņa dzīvē, bet kas tā jau ir pagātne. Vairs tikai solis līdz viņam, pārējie vilki turpat aizmugurē gaidā sava barveža komandu, bet liekas šoreiz viņš pats grib tikt galā ar medījumu.
Sekojošais notika acu mirklī, nozibsnīja spilgta gaisma, kas noguldīja vilku barvedi zemē. Tam sekoja skaļš debesu dusmu izvirdums, pēc kā viss pārtapa milzīgā klusumā.
