No jau lasītajiem stāstiem par Skaistlejas ciematu, esam iepazinuši kādu īpašu un brīnumainu sunīti. Melnu rotveileru, ap kuru tika veidoti iepriekšējie stāsti, un šis nebūs izņēmums. Šoreiz stāsts mūs vedīs pagātnē, aplūkojot notikumus pirms Rūdis nokļuva Skaistlejā un tika pieņemts par visu ciematnieku suni.
-Pavēru acis un atkal redzēju to pašu samirkušo koku, ko vēroju visu vakardienu- nodomāja melns rotveilera šķirnes suns, kurš gulēja zem pamestas pajumtes, klausoties lietus pilēm sitoties pret brezenta jumtu.
Nakts tika pārlaista zem kādas pamestas pajumtes ar iztukšotām konservu kārbām kā mājokļa aksesuāru. Šī ne tuvu nelīdzinājās mājoklim, ko saukt par mājām, bet bija pietiekami laba, lai pārlaistu nakti un nedotu kažoku mākoņu radītajām lietus pilēm.
Neticami, ka pirms gada, šo tik pierasto dabas parādību, viņš vēroja caur logu un tīksminājās, par izmirkušajiem divkājainajiem, kuri steidza patverties zem jumta. Kaut prāts toreiz nesās smieties, viņa gari novilktais purniņš ne pa mata tiesu neatšķīrās no pašreiz ieveidotā, kad prāts nesās tikai uz saldsērīgām skumjām.
Šī bija jau otrā diena, kad mākoņiem bagātās debesis dāļāja ūdeni. Lai arī jau izmircis, ceļš slapjā mežā atbaidīja tikpat ļoti kā lielā trokšņošana naktī pirms pusgada. Tā lika suņa sirsniņai satrīcēties tik ļoti, ka saimnieku saucieni saplūda ar apkārtēja ļembastu, kas sevī ietvēra šķidruma dzeršanu no stikla traukiem un bučas sniegšana tuvāk stāvošajiem.
Tikai tagad viņš saprata, ka skriešana uz priekšu, paļaujoties uz kāju neizsīkstošo spēku bija muļķīgākais, ko savā piecu gadu ilgajā suņa dzīvē viņš paveicis. Tagad atskārstot, cik laimīgi dzīvojis ar četriem divkājainajiem, diviem mazākiem, diviem lielākiem, kuri rūpējās ar nekad neizsīkstošiem našķu, gaļas vai ūdens krājumiem. Tagad rūcošs vēders kļuvis par iemidzinošu mūziku pirms miedziņš ievilina pie sevis.
Tā izsalkums pēdējās dienās ticis remdināts ar pārpalikumiem, ko sniedz atvērtas vai apgāztas atkritumu tvertnes, bet slāpes veldzētas netīros ezera vai upju ūdeņos. Tieši vienai tādai viņš nolēmis sekot, pašam neapzinoties, ka tā ir līkloču izmetusī Gauja, kas rāda ceļu nabaga noklīdušajam sunītim, vienlaikus ļaujot peldē atveldzēties citas dienas karstuma trakumos.
Beidzoties lietum, viņš grasījās melno spalvu izmērcēt šajā ūdenī. Velmi nemainīja fakts, ka spalva jau bija pietiekami samitrināta un prasīja maiga dvieļa pieskāriena, kādu viņš reiz bija pieradis sajust pēc vannas apmeklējuma. Parasti viņu bužināja jaunākā no četriem divkājainajiem, to darot īpaši rūpīgi un tīkami pabužinot aiz auss.
Beidzoties lietum, spēkā pieņēmās karstums un tveice, prātu vedinot uz domām par peldi. Atrodoties tik tuvu ūdenim, viņam bija grūti pretoties šim vilinājumam, ķepai pašai jau gandrīz skarot ūdens virsmu. Vēl tai nepaspējot skart kārdinošo upes ūdeni, sunītis manīja peldam vairākas zivteles. Viņa atmiņā atausa mirklis, kad kaut ko līdzīgu galdā cēla saimnieki, un šos brīnumus notiesāja vienu pēc otra. Reizēm arī viņam tika piedāvāts, bet parasti viņš atteica skatienu veltot citu ēdienu virzienā, bet tagad viņš būtu gatavs pieņemt jebko.
Blakus šīm atmiņām, atausa arī aina par kustīgo bilžu kasti, ko divkāji sauca par televizoru un nenogurstoši skatījās. Tur rotveilers redzēja kā kādi citi četrkājaini brūni milzeņi ar ķepu izsit zivis no ūdens un pēc tam gardu muti notiesā. Līdzīgas kustības centās atdarināt arī melnais rotveilers, taču vairāk par ūdens šalkti purnā viņš nespēja iegūt.
Tā vienlaikus bija gan patīkami atvēsinoša, gan nosodoša pļauka. Nedaudz apdullis, sunītis vēlreiz uzlūkoja vietu, kur vēl pirms brīža atradās pāris zivteles, taču nu tumšajā ūdenī varēja saredzēt vien smiltis un ķepas izraktu bedri. Zivis laimīgi palika ūdenī, tikpat droši kā izsalkušais vēders pamazām sāka sarauties.
Pirms jaungada uguņošanas viņš ne vienu reizi vien pieņēmis palamas par lielu vēderu. Ģimene viņam nežēloja neko, vajadzēja tikai Runča Zābakos cienīgu acu skatienu un varēja iegūt teju jebko no kopējā galda. Vien vēljoprojām viņam palicis neatbildēts par to, kā divkājainie var ieēst jebko, kas nav gaļa? Šis jautājums sen vairs viņu nenomoka, īpaši aizvakar notiesājot tik daudz zāles kā vēl nekad mūžā.
Neveiksmi ar zivi sunītis nenovēla uz prakses trūkumu, bet nogurumu, ķepām vairs neesot tik veiklām un spēcīgām, kā tas bija pārticības laikā. Tās tik tiešām uzticami klausīja vairs tikai gulēšanas brīžos, kad tām nebija jādara nekas vairāk par pieglaušanos zemei.
Pēc mazas peldes uz brīdi atgriezās patīkamas sajūtas, taču šis brīdis bija tik īss, ka paskrēja gandrīz nemanot. Tālākam ceļam vairs nebija atlikusi dienas gaisma un sunītis devās pie miera zem kādas sakrautas satrūdējušas dēļu kaudzes turpat Gaujas krastā. Pagriezies ar skatu pret mežu, viņš ielīda tik dziļi cik vien spēja, lai melnais kažoks saplūstu ar dēļu kaudzes radīto ēnu.
Agrāk melnā spalva ne vienu reizi vien sagādājusi sarežģījumus, kad tumšā istabā kāds no divkājainās ģimenes aiz viņa aizķēries vai gandrīz uzkāpis, bet šoreiz tumšā spalva varēja palīdzēt patverties no nevēlamām acīm. Par laimi, sunītis šī nepatīkamā ceļojuma laikā nav sastapis neko biedējošāku kā putnus, kuru dziesmās viņš labprāt klausījās. Dažreiz domās lūdzās tos dziedāt skaļāk, lai neciešamās vēdera skaņas kļūtu tikai par fona skaņu, ne galveno solistu.
Sunīti pamodināja zaru brakšķoņa, lai arī paostījis gaisu, viņš nevienu nesaoda, iekšējā nojauta vēstīja, ka kāds viņu vēro. Šīs aizdomas pastiprināja atkārtota šī skaņa un krūmu liekšanās pret vēju. Vēl nekad melno rotveileru nebija pārņēmusi tik briesmīga priekšnojauta.
