local-stats-pixel fb-conv-api

Cēlā sirds !3

Turpinājums stāstā par Laimi, kurš pirms pāris nedēļām spēra savu pirmo soli pokemonu ceļojumā. Šeit arī pirmā iepazīšanās ar ceturto mūsu stāstu varoni Miu !

Esot pokemonu trenerim pat vienkāršākais ģimenes izbrauciens uz Vidzemes galvaspilsētu pārvēršas ceļojumā. Kamēr tēvs, māte un abas māsas devās uz tirdzniecības centru, Laimis uzzinājis par pokemonu cīņu netālajā parkā, izlūdzās to vērot klātienē. Par divu treneru cīkstēšanos viņš uzzināja īpašā Facebook grupā, kurā cilvēki ziņo par tuvumā notiekošām pokemonu cīņām.

Nelielais parks pilsētas vidū bija kā mazs Centrālparks pasaules galvaspilsētā, tas ienesa mazu zaļumu citkārt pelēcīgajos džungļos. Tā burvība slēpās brīvībā, jo nekad netiks pārvērsts par kapitālistu naudas pelnīšanas objektu, šai zemei mūžīgi būs palikt par publisko parku. Vecpuišu parka sūtība ir būt ikvienam pieejamam un ļaut brīvi uzvesties, piemēram, kā tālumā, otrā pusē, nedaudz tuvāk stāvlaukumam austrumdaļā. Tur divi pusaudži stāvēja viens otram pretim metru atstatumā, ap sevi sapulcinot aizvien lielāku cilvēku pūli.

Puisim pa kreisi, galvu rotāja melni mati, uz sejas nedaudz atlaisti rugāji, dusmu savilktā grimase padarīja viņu vecāku un grumbaināku kā patiesībā. Viņa dūrēs savilktās rokas liecināja, ka viņš pats būtu gatavs doties cīņā sava Dodo vietā. Tas bija divkājains putnveidīgs pokemons ar divām galvām, katrai no tām bija garš ass knābis, ap tām pāris pogveidīgas acis. Melnais kakls, kas savienoja brūno sprogveidīgo kažoku uz ķermeņa un uz galvas, liecināja, ka Dodo ir puika. Šis puika ir izaudzis vismaz pusotra metra augstumā un šobrīd gatavojas likt pie darba savas spēcīgās kājas.

Viņam pretim savu augumu stalti izslēja mazliet augumā mazāks puisis ar slēpti viltīgu smaidu uz sejas. Blondās matu cirtas piesūcinātas ar matu želeju, tos noturot nekustīgus pat brāzmainajā vējā, kas plosīja nabaga pretinieka pokemona spalvas. Neviena no Dodo četrām acīm neizskatījās gatava cīņai pret mazo plēsēju Totodailu. Divkājains zilganas krāsas krokodils, augumā līdzinājās Laimja kabatā guļošajam Skvirtlam. Viņš izskatījās draiski noskaņots, lēkājot uz vietas, sarkanajiem izciļņiem uz muguras un astes ļodzījās šurpu turpu.

Totodailam tika dota pavēle izmantot savus spēcīgos žokļus un mesties virsū Dodo, putnam tik tikko spējot izvairīties. Pa mazo vietu, kas atvēlēta cīņai, bija tikai laika jautājums, kad strausveidīgā radībiņas kāja atradīsies iespiesta starp Totodaila zobiem. Lai atbrīvotos, viņam ar otru kāju nācās spēcīgi iespert pa pretinieka snīpi. Skaļi iekaucoties, Totodails atvēra muti un atbrīvoja Dodo.

-Celies nejēga- tumšmatainais puisis kliedza uz Dodo, kurš bija atspiedies uz viena ceļgala, cenšoties sakopot spēkus, lai pieceltos -tu neliksi man zaudēt vēl vienā cīņā- putns aizžmiedza cieši visas četras acis, kad Totodails uzbruka ar ūdens lielgabalu, dodot tiešu triecienu.

Dodo tika iedzīts zemē, spalvas tik slapjas kā vēl nekad, viņš bija bez jebkādas velmes mēģināt celties un censties apliecināt spēkus savam trenerim. Apkārt pūlis uzgavilēja Totodailam un viņa trenerim, kurš spēja tikai pasmaidīt par katru nākamo pretinieka dusmu izvirdumu.

Ne tikai Laimim, bet arī citiem sanākušajiem skatītājiem, dusmīgais treneris uzdzina aizvien lielāku riebumu. Katrs pokemons ir dzīva radība un tie jāciena, jo vispirms tie ir draugi. Bez viņiem treneris nav nekas, izturoties labi pret mazajām radībām, tie tevis dēļ cīnīsies no sirds, bet neieliekot sirdi tajā, ko dari, veiksme ceļa beigās nav iedomājama.

Dodo neceļoties, cīņa bija galā, uzvaru svinot blondajam puisim ar Totodailu. Viņš no mugursomas siksnas noāķēja vienu sarkanbaltu pokebumbu un to pavērsa pret Totodailu. Sarkans stars trāpīja zilganzaļajam zvēriņam un tas tika iesūkts atpakaļ savā mājvietā. Pirms pokebumbu pieāķēja atpakaļ pie mugursomas siksnas, pievienojot to pie vēl piecām tādām pašām pokebumbām, viņš čukstus paslavēja Totodailu par lieliski aizvadīto cīņu.

-Kurš vēlas šo vārguli?- tumšmatainais treneris kliedza desmitiem sanākušajiem skatītājiem -man viņš nav atnesis nevienu uzvaru, tikai noracis cerības uz tām- puisis skatījās visapkārt un nosmīkņāja, ka Dodo nevienam nav vajadzīgs pat, ja viņu atdod par brīvu.

Treneris vēlreiz visiem izsauca piedāvājumu, daži apmulsuši stāvēja, bet citi skaļi smējās. Treneris nokratīja galvu un nodūra skatienu pelēkajā asfaltā, līdz Laimis iznira no pūļa priekšplānā.

-Dod viņu man- Laimis aizsmakušā balsī uzsauca, pēc tam nokrekšķējās un atkārtoja, lai skarbais treneris viņu sadzirdētu lielajā skaļumā.

-Kā tevi sauc?- trenera balss pat runājot izklausījās tikpat skarbi kā cīņas laikā -vēlos zināt tā vārdu, kuram uzvaras būs jāsvin sapņos-

-Laimis Aizupiņš- puisis droši noteica, bet vēljoprojām nebija pārliecināts, ka treneris atdos Dodo tāpat vien, neprasot neko pretim -tie bija tikai skaļi zaudētāja vārdi vai tiešām viņu atdosi?-

Pūlis kļuva mēms, mazi čuksti klejoja no cilvēka mutes uz ausīm, liekot trenerim manāmi nosarkt. Viņa acis šaudījās visapkārt pamazām saprotot, ka tagad atkāpties no saviem vārdiem būtu kauns un negods. Treneris paskatījās uz zemē guļoši bezspārnu putnu, kurš tikko saņēmis milzīgu viņa dusmu izvirdumu un tad skatienu pavērsa uz savu bikšu siksnu, pie kuras turēja četras pokebumbas.

Laimis skatījās uz treneri un nepiekāpīgi gaidīja atbildi, neatkāpjoties ne soli, jo uz asfalta guļošais pokemons aizvien vairāk iežēlināja puiša sirdi. Viņš ne par ko nevēlējās atstāt nabaga Dodo dusmīgā trenera rokās, jo tas būtu tikai laika jautājums, kad necilvēcīgā izturēšanās atkārtotos.

-Tu man neatstāj izvēli- treneris nopūtās, pēc zaudējuma pateiktie vārdi ar viņu izspēlēja ļaunu joku -vīrs bez sava vārda, nav vīrs- viņš noburbulēja un no siksnas noāķēja vienu pokebumbu un pasvieda to Laimim -viņš nav slikts, bet vārgs- pūlis aplaudēja trenerim, kura skarbums pēkšņi kļuva mīksts, bet, iespējams, tieši ar to viņš atguva mazu kripatiņas cieņas apkārtējo vidū.

-Viņš būs labās rokās- Laimis uzsauca aizejošajam trenerim un pieskrēja pie Dodo.

Putns gulēja nekustīgs zemē, visas acis lūkojās tālumā uz ielas pretējā pusē slejošo divstāvu ēku. Kad Laimis pieskārās virsējai galvai, lai to noglaudītu, putniņa acis aizvērās, it kā sagaidītu sāpīgu sitienu. Pēc pāris glaudieniem, actiņas neticībā atvērās un lūkojās uz Laimi, no tumši sarkanajām acīm nopilēja pāris asaru lāses, kuras uzpilēja uz sausā asfalta. Izjūtot mieru, arī otra galva pagriezās uz Laimi un miklām acīm lūkojās augšup.

-Viss ir labi- Laimis čukstēja -vairs nekad nebūs jāuzklausa slikti vārdi, apsolu, vienmēr būt blakus- šis bija pirmais dotais solījums pokemonam un solījums, kuru puisis nekad neaizmirsīs pildīt.

-Do- iekliedzās galva, kuru Laimis glaudīja, tā pastiepās pie puiša galvas un no atvērtā knābja izstiepās mēle, kura nolaizīja zēna vaigu.

-Tev viņš jānes uz Pokecentru- pie Laimja notupās kāda meitene, kura noglaudīja putna nobrāzumu uz kājās -trenera nemākulība ir stipri satraumējusi nabadziņu- tumši zilie svārki apsedza zemi, tie bija tādā pašā krāsā kā virs baltā krekliņa apsietas lakatiņš. Brūnie mati vasarīgajā vējā plivinājās pa gaisu, viņai ik brīdi liekot ar roku tos aizlikt aiz auss.

Laimis paņēma tikko iegūto pokebumbu un raidīja sarkano staru viņa virzienā. Dodo kļuva koši sarkans un tad pazuda, viņš bija nokļuvis mazajā sarkanbaltajā bumbā. Asi pieceļoties, viņš palūkojās visapkārt, parka malā ieraudzīja trīsstāvīgu baltu ēku, kurai visapkārt stiepās sarkana svītra. Tas bija pilsētas vienīgais Pokecentrs, kur ārstēja savainotos pokemonus. Laimis nebija domājis tur nokļūt jau pirmajā pilntiesīgajā dienā kopš oficiāli kļuvis par treneri.

-Stāvot tā ēka tuvāk nenokļūs- Mia mudināja sākt kustēties -tu esi jauniņais- viņa to spēja izsecināt pēc Laimja nedrošajiem pirmajiem soļiem Pokecentra virzienā.

-Šī ir pirmā diena un jau esmu Pokecentrā- Laimis bijīgi noteica. Viņš ne vārda nebilda visu ceļu, līdz elektroniski atbīdāmās durvis puiša priekšā neatvērās un modernā ēka neaicināja nākt iekšā.

Pirmais stāvs bija atvērta tipa telpa, kurā spietoja pokemonu treneri ar apsaitētiem un sagurušiem pokemoniem pie sāniem. Tālākās sienas augšdaļā bija milzīga leģendārās māsiņas Džojas portrets gleznojumā. Pie sienas pa labi atradās vairāk logi un bankomātiem līdzīgas pokestacijas ar kuru palīdzību treneris var mainīties pokemoniem. Kreisajā pusē atradās vairāki uzgaidāmie krēsli, kurus aizņēma desmitiem treneru, apčubinot līdzās sēdošos kabatas monstriņus. Nedaudz tālāk atradās kāpnes ar stiklotām margām, kas veda uz otro stāvu, kur strādāja ārsti un tik aprūpēti smagāk cietušie pokemoni.

-Kā varu Jums palīdzēt?- pēkšņi priekšā parādījās jauka meitene baltā māsiņas kostīmā ar pokebumbas un sarkanu krusta simbolu pie krūtīm, rudie mati sasieti copē, divām adatām augsti izstiepjoties no matiem. Platais smaids atsedza sniegbaltos zobus, kopā ar smaragdzaļām acīm viņas seju padarīja jaunāku kā patiesībā.

-Mans Dodo- Laimis pasniedza roku, kurā turēja pokebumbu -man atdeva savainotu Dodo, vēlos nodot viņu jūsu gādīgajās rokās- puisim aiz muguras piekrītoši Mia māja ar galvu, piekrītot katram Laimja vārdam.

Medmāsa aicināja abus jauniešus sev līdzi, augšup pa kāpnēm uz otro stāvu, kuras galā bija maziņa telpa, kas sadalījās trijos gaiteņos. Tie bija perfekti balti, katrs gaitenis piepildīts ar daudzām durvīm, kuras atzīmētas ar kārtas skaitli. Zaļie telpaugi aukstās telpas padarīja nedaudz siltāku un mājīgāku, taču tāpat nepameta baiļu sajūta, kas Laimim raisīja šermuļus ikreiz ārstu vizītes laikā.

Pie sevis atkārtojot vienpadsmito numuru, medmāsa kopā ar Laimi un Miu devās pa vidējo gaiteni, līdz nokļuva līdz attiecīgajām durvīm ar diviem vieniniekiem. Aiz tām bija ārstniecības telpa ar platu metāla galdu tās vidū, logu pie tālākās sienas un baltiem skapīšiem visapkārt. Tikko medmāsa atradās soļa attālumā no galda, ieslēdzās spoža milzīga lampa virs galda, telpu padarot daudz gaišāku, kā to spēja padarīt mākslīgais apgaismojums pie griestiem.

-Apskatīsim viņu- medmāsa aicināja Laimi izlaist Dodo no pokebumbas, uzsitot pāris reizes ar plaukstu uz galda metāliskās virsmas.

Laimis piekrītoši pakratīja galvu un paņēma Dodo pokebumbu no krekla jostas, lai viņu izlaistu uz galda. Pokebumba atvērās un pēkšņi Laimim blakus parādījās 1,39 metrus augsts putns bez spārniem, garām kājām un kruļainu spalvojumu. Dodo lielāko daļu svara turēja uz labās kājas, nobrāzto kreiso izmantodams tikai kā stuti. Abas galvas bija saliektas, uz medmāsu lūkojoties ar zināmu kauna sajūtu.

-Dodo- medmāsa pārsteigta iesaucās, rēta uz labās galvas kakla melnās ādas bija tikai vienam viņas pacientam -šis pokemons šeit nonāk biežāk kā vēlētos-

Laimis uzmundrināja savu jauno pokemonu un lēnām stūma uz galda pusi, palīdzot viņam apgulties uz tā. Daļēji puisis priecājās, ka medmāsa jau pazīst šo Dodo, tas ļaus viņai ātrāk un efektīvāk aprūpēt nabaga putnu, bet sirds sažņaudzās apzinoties, ka Dodo ir biežs viesis pie pokemonu ārstiem.

-Tavs iepriekšējais treneris pret tevi izturējās kā iesācējs- ārste cieši aplūkoja un iztaustīja ievainojumu un labsirdīgi pasmaidīja abu jauniešu virzienā -šoreiz nekas nopietns-

Ar augstu sasistām plaukstām jaunieši nosvinēja labo ziņu, bet pēc tam neveikli samulsa. Mulsumu Laimis mazināja ar Dodo galvu paglaudīšanu, kamēr meitene pabužināja vidukļa spalvas. Jaukais pokemons labsajūtā drebinājās, likās, ka viņš sen nebija jutis tādu patiku pret cilvēkiem.

-Šis pokemons šeit viesojas gandrīz katru nedēļu, viņu redzu biežāk kā savu dēlu- medmāsas joks neaizsniedzās līdz dzirdīgām ausīm -viņa treneris liek cīnīties bezcerīgākajās cīņās-

Medmāsa izstāstīja tikai pāris no daudzajām reizēm, kad Dodo nonāca uz šī galda, ārstes prasmīgajās rokās. Reizē viņa priecājās, ka beidzot nabaga pokemons ir nonācis labās rokās un cerams, ka tik drīz viņa Dodo vairs neredzēs.

-Šis ir tavs pirmais pokemons?- kad abi jaunieši atkāpās no Pokecentra galda, meitene uzsāka sarunu ar Laimi.

-Otrais- Laimis izklausījās norūpējies -es biju viens no trim izlozēta...- meitene pārtrauca Laimi un pabeidza viņa teikumu, atceroties nesen lasītos rakstus sociālajos tīklos.

34 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv