Adrianam izcīnot Varavīksnes žetonu, viņš sevi oficiāli pieteica kā pokemonu treneri. Pirmos pāris kilometrus aiz Valkas pokemonu zāles sliekšņa, ar izcīnīto žetonu viņš lielījās teju katram pretimnācējam, pāris teikumos pastāstot par savām sajūtām. Eiforija nedrīkstēja ilgi dzīvoties pa puiša prātu, Mias pirksts uz kartes jau bija iezīmējis ceļu no Valkas uz nākamo zāli.
Nākamās pieturvietas mērķis ir Rūjiena, kur atrodas Dvēseles žetona zāle. Pēc Adriana aprēķiniem pilsēta ir aptuveni desmit stundu gājiena attālumā. To paziņodams draugiem, Adrians ieturēja māksliniecisku pauzi, lai sagaidītu pārējo šausmināšanos. Diemžēl pārgājiens no Smiltenes visus jau bija norūdījis un uzsākot pokemonu ceļojumu, morāli nobriedināja uz tāliem pārgājieniem.
Nākošais rīts iesākās ar Adriana koka karotes klaudzināšanu pret metāla katla apakšu, tā pieceļot pārējos vienlaicīgi ar saules aušanu. Bez sabozītas sejas izteiksmes, puisim nācās uzklausīt gan draudus, gan niķīgu bērnu dusmu izvirdumus. To nenopietnais raksturs smīdināja Adrianu, viņam tikai paliekot aktīvākam un cenšoties paātrināt kravāšanās procesu.
-Šajā pasaulē panākumus guvuši tikai cīruļi- Adrians uzmeta somu uz saviem pleciem, rokās satvēra karti, kas nakti pavadīja saritinājusies zem akmeņa. Nepaspējis noiet simt metru, ka ausis sadzirdēja draugu noķert steidzošos soļus.
Līdz mērķim paliekot vairs tikai septiņiem kilometriem, Mia apstājās un apsēdās uz zemes. Meitenes kājas vairs nespēja viņu nest uz priekšu, soļi kļuvuši par nepieredzētu apgrūtinājumu, vēders skanēja baismīgāk kā tukša muca. Arī Laimis jutās līdzīgi, taču kājās vēl bija atlicis mazumiņš „nesabrukt pirmajam”. Neviens nezināja, ka tieši šis bija galvenais iemesls puiša atbalstam, idejai par nakts pārlaišanu Naukšēnu ciematā.
Atrast nomaļu stūrīti, kur uzcelt apmetni izrādījās vareni grūts uzdevums, kuru par laimi Adrians un Eduards veiksmīgi izpildīja. Vieta atradās aiz kādas pussagruvuša šķūņa, ciemata pevārtē, kur smaržoja pēc tikko nopļauta zāliena un kalstošs zemei piekļāvies siens gulēja, gaidot savu kārtu tikt savāktam.
Nākošā rītā četrotni pamodināja vairāku desmitu cilvēku skaļas runas. Pārsimt metru attālumā, uz vietējā futbola laukumu sapulcējušies ciematnieki radīja gulēt liedzošu troliņu. Visi četri draugi atsvaidzinājušies ar netālās Rūjas upes vēso ūdeni, devās lūkoties, kam par godu radies ļembasts.
-Kas šeit notiek?- Adrians uzrunāja vienu no trim pavecākām kundzēm, kuras nostāk no pārējiem, vēroja kā vairāki jaunieši saliek rindā galdu un uz tiem novieto divus šķīvju pīrāgu.
-Tūlīt notiks lielā izēšanās- kundze zili puķainā kleitā ar pirkstu norādīja futbola laukuma centra virzienā –trenerim ar pokemonu divu minūšu laikā jāapēd iespējami vairāk mūsu ceptie speķa pīrāgi- kundze lepni uzsita sev pa krūtīm, bet dāmaz aiz viņas staltāk pacēla zodu, izjūtot pagodinājumu.
Nieka piecu minūšu laikā pie vietas izēšanās sacensībās tika arī Adrians. Kā pēdējais piesēdies pie galda, viņš vēroja kā sancenši izsauc savus pokemonus un prātoja, kurš no viņa komandas būs lielākais palīgs lielajā pīrāgu izēšanā. Vēl siltie pīrāgi smaržoja tik labi, ka sagrieza puiša vēderu otrādāk, brokastu iztrūkumam vēderā šoreiz izspēlējot ļaunu joku.
Kā tiesnesis visu priekšā iznāca sirms vīrs ar neticami veiklu mēli, vārdus no mutes birdinot kā pupas no maisa. Rūtainā krekla pogas pielika lielas pūles, lai saturētu izvēlušos vēderu, tām nebija josta kā palīgs, kas nāca talkā zilajām džinsām.
Viens pēc otra pretinieki no savām pokebumbām izsauca Totodailu, Beilīfu, Čensiju un Vīdlu. Pēdējo Adrians neuzskatīja par nopietnu pretinieku, ko gan apēst mazs tārpiņš ar diviem dželkšņiem.
-Nāc Tediursa man palīgā- Adrians no pokebumbas izsauca mazo lācēnu, kas augumā tik tikko pārsnieda puiša ceļgalu –mums būs maziņš uzdevums- izskaidrojis konkursa noteikumus, abi stāsta varoņi piesēdās pie galda.
Tediursai tika piemeklēts īpašs krēsls, kas mazā lācīša sejiņu pacēla galda līmenī. Skatoties uz visām, uz galda uzliktajām bulciņām, viņas acīs sariesās asaras, bet vēdera skaņa līdzinājās iepriekšējā vakarā Mias radītajai.
-Konkursa dalībnieki, vai gatavi?- tiesnesis no konkursa dalībniekiem sagaidīja galvas mājienu un ar dvieļa mājienu deva starta signālu tiesāt speķpīrāgus. Vienlaikus tika iedarbināts pulkstenis, kura taimeris iestatīts uz divām minūtēm, pēc kurām nozvanīs zvaniņš un dalībniekiem rokās esošais pīrāgs jānoliek atpakaļ uz šķīvja.
Pirmie divi ar speķa pildītie pīrāgi pa Adriana kaklu noskrēja nemanot, tuvojoties divcipara skaitlim, acis lūkojās pēc kaut kā uzdzerama. Glāze atradās turpat galda vidū, taču tas nozīmētu izstāšanos no sacensībām. Viņam līdzās Tediursa ar augsti paceltu galvu jau pievārējusi pusi šķīva, kas bija vismaz divdesmit pīrāgi.
Nebija laika skatīties uz pārējo dalībnieku šķīvjiem, kaut ziņkārība kaklu lieca katru mīļu brīdi. Adriana vēders beidzot piedzīvoja sapni, pīrāgiem tiekot stumti pāri malām un vēl vairāk, tāda izēšanās vēl nekad nav bijusi.
To diemžēl iztraucēja nelietīgs zvans, kas noskandināja divas minūtes, kopš Adrians piedzīvoja pīrāgaināko mirkli mūžā. Uz viņa šķīvja bija palikuši aptuveni astoņi speķpīrāgi, kuri vēl aicināja sevi apēst. Līdzās stāvošais Tediursas šķīvis turēja nieka puspīrāgu, viņas mazā mutīte nespēja sevī vienlaikus ļaut iemest visu pīrāgu.
-Totodails un Harijs- tiesnesis jau skaitīja atlikumu uz speķpīrāgu šķīvjiem –kopā apēsti sešdesmit pīrāgu- apkārtējie veltīja kaismīgus aplausu –Mārvs un Beilīfa pievārējuši sešdesmit piecus pīrāgus- dzirdot rezultātu cilvēki veltīja veltīja vēl skaļākus aplausus –Marija un Čensija tikušas galā ar piecdesmit pieciem- aplausi bija klusāki, taču pa vidam parādījās uzmundrinoši svilpieni –Kristīne un Vīdls notiesājuši septiņdesmit pīrāgu- šis noteikti pārsteidza ikkatru sanākušo, arī pēc Adraiana un Tediursas rezultāta paziņošanas.
Tiesnesis paspieda Adriana roku un īpašā balvu pasniegšanas ceremonijā iedeva dzelteni spīdīgu statueti ar attēlotu bulciņu ēdošu cilvēku. Vietējie draudzīgi sasita plaukstas ar konkursa uzvarētāju un aicināja nākamajā gadā atgriezties.
Netika izlaiztas zobgalības no draugiem, kuri turējās nostāk, bet beigu beigās sirsnīgi apsveica Adrianu. Eduards bija sadabūjis astoņus ar pusi neapēstos pīrāgus un tos pasniedza Adrianam, lai viņš pabeigtu uzdevumu pilnībā.
Pilniem vēderiem draugi devās Rūjienas virzienā, kur viņus gaida jau jauni piedzīvojumi.
