Bailes veido cilvēku vairāk kā jebkas cits ! Tā vismaz uzskata kāda sena kultūra, kas savā varenībā bija pārāka pār citām un īstas bailes pazina tikai savā norietā ! Mūsdienās notiek pavisam citādāk . . .
Uz īpaši izveidoto aplikāciju Eduarda viedtelefonā ieradās ziņa par nākamo pretinieku. Vispirms parādījās Andris Bērziņš zem jauna puiša fotoattēla, blondi čirkaini mati un dzimumzīme uz kreisā vaiga. Kopuma izskatījās desmit gadus jaunāks par divdesmit deviņiem, kas rakstīts viņa profilā.
Uzspiedis uz trenera profila, pavērās skats uz viņa sasniegumiem un līdz šim turnīrā izmantotajiem pokemoniem. Turnīru skaits aizņēma piecdesmit piecas ailes, pieciem no tiem pretim atradās apzīmējums “Uzvarētājs”. Pirmajā cīņā izmantojis vien Blastoisu, pāraugušu bruņurupuci ar vienmēr dusmīgi sarauktām uzacīm.
-Mums būs smags darbiņš- Eduards pārlaida plaukstu pār savām pokebumbām. Viņa balss bija vairāk rūpju pilna ne prieka. Jau pirmajā cīņā viņam talkā nāca veiksme, bet cīņā ar titulētu pretinieku būs nepieciešam gūzma veiksmes.
Tur bija pievienots arī video, kur milzīgais bruņurupucis ar diviem ūdens lielgabalu stobriem uz muguras iznīcina pretinieku. Vispirms Bīdrils, bite ar trim dzeloņiem, bezcerīgi mēģināja zemes uzbrukumus pret ūdens pokemonu, bet sastapās ar paredzamu neveiksmi, kas beidzās ar satikšanos ar tuvāka koka stumbru un paceltu tiesnešu karodziņu, paziņojot par pokemonu zaudējumu.
Andra pretinieka nākamā izvēle bija Hanters, lillā spoku pokemons, kurš sastāvēja vien no rokām un milzīgas galvas. Viņa mestie spoku uzbrukumi pret cietajām Blastoisa bruņām atsitās ka šautriņas pret ķieģeļu sienu. Eduardu nesatrauca šī pokemona milzīgais spēks, bet, ko viņš varētu izdarīt pret viņa draugiem. Gan Bīdrils, gan Hanters izskatās ievērojami spēcīgāki par Eduardam piederošo trijotni.
Iekšējā sajūta kļuva vēl nospiedošāka, kad redzēja cīņas turpinājumu. Blastoisam pretī stājās Snorlaks, milzīgs divkājains pokemons ar zilimelnu kažoku mugurpusē un krēmkrāsas pavēderi. Visbiežāk viņš redzams guļam, bet nu nomodā stājas pretī varenajam ūdens pokemonam.
Snorlaks neveikliem soļiem metās uz priekšu, atvēzējot labo roku, centās trāpīt pagurušajam Blastoisam. Sitiens izdevās, zilajam bruņurupucim atkāpjoties vairākus soļus, pēc tam papurinot galvu, lai sakopotu domas, bet Snorlaksam nebija nodoma to viņam ļaut. Sekoja superspēka sitiens, kas vēl vairāk apdullināja Blastoisu, piespiežot viņam atkāpties līdz pat cīņas laukuma malai, kas šajā reizē bija ezera krasta ūdeņi.
-Izvairies Blastois- savā pīkstošajā balstiņā kliedza Andris. Par laimi viņam, pavēlei sekoja arī darbība, viņš paspēja palekt malā, pirms uz vaiga ieguva vēl vienu dunku.
Snorlaks zaudējis pārsteiguma elementa pārākumu, nostājās stabili uz zemes un gaidīja sava trenera tālākās pavēles. Viņam par nožēlu Blastois to saņēma pirmais, ūdens lielgabalu spēcīgā šalkts sasniedza Snorlaksu pirms treneris spēja bilst vārdu.
Ūdens trieciens spēja pakutināt Snorlaksa vēderu zem biezā kažoka, bet tas bija tikai uzmanības novēršanai. Nedabūjis pakašāt sakutināto vietu, kad ledus trieciens piesaldēja milzīgās Snorlaksa pēdas pie zemes, vairs neļaujot viņam pakustēties. Tālāk sekoja vairāki triecieni, kas nogāza milzi gar zemi.
-Sliktāk var būt tikai, ja cīnītos pret Mjūtū- žēlabaini pukstieni izšļācās no Eduarda mute kā lietus negaisa laikā.
Tikko noskatījies sava pretinieka spēcīgo sniegumu, acumirklī dūša saskrēja papēžos, grasoties izsviest balto karogu cīņas laukumā pirms cīņas. Tā nebūtu cienīga rīcība, bet vai apkaunojums bezcerīgi zaudējot nebūtu lielāka izgāšanās?
