Otrais stāsts par Eduardu, kurš iepriekšējā daļā ieguva zemes tipa pokemonu Kjūbonu un nu ir dzīves krustcelēs par saviem tālākiem nodomiem.
Eduards atgriezās mājā, vienistabu dzīvoklītī, kas pēc iekārtojuma atgādināja kaujas lauku. Netīras drēbes nedēļām ilgi gulēja uz vēl netīrākās grīdas, ēdiena atliekas ar netīriem šķīvjiem izbārstīti no apģērba brīvajās vietās. Ārdurvis nevarēja līdz galam atvērt, tām atduroties pret novalkātu apavu kaudzi. Divvietīgajai gultai sen nemainītais baltais palags bija notašķīts ar vakariņu, brokastu un pusdienu paliekām. Uz palodzes atradās šķīvis ar retiem kartupeļu gabaliņiem un sakaltušu mērci.
Liela pūtiena pavadībā, viņš iesēdās gultā un no kabatas izķeksēja mazo pokebumbu, no tās atbrīvojot mazo dzīvnieciņu. Zem pelēcīga galvaskausa cepures nojaušams bija smaids, par to vēstīja arī acis, kurās pirmo reizi varēja sajust prieku. Apkārtējo nevīžību viņš neredzēja, tāpat kā sava trenera neskaitāmos trūkumus, kurus uzskaitīt prasītu pārāk daudz laika, jo tie birst aumaļām.
-Viena diena ar mani un droši vien vēlēsies tīties atpakaļ mežā- Edvards pacēla galvu un ieskatījās Kjūbona melnajās actiņās -tev nav jāpaliek ar mani, neesmu izmanīgākais, kārtīgākais vai labākais cilvēks, kuru esi saticis un pavisam noteikti satiksi-
Maziņais lēniem soļiem pietipināja pie gultas un ar veiklu lēcienu jau pēc mazāk kā sekundes atradās blakus Eduardam. Viņš apskāva treneri un pāris reizes atkārtoja savu vārdu, izrādot savu skopo, bet vienkāršo valodu. Izskatījās, ka viņš saprot katru cilvēka mēles radīto vārdu, kamēr Eduardam viņa velmes jāmāk atšķirt no intonācijas un zem galvaskausa cepures neredzamajām mīmikām.
-Nav darba, naudas mazliet vairāk kā bišķiņ, bet daudz mazāk kā daudz, esmu pārāk lempīgs labam darbam, bet pārāk gudrs sliktam. No visiem cilvēkiem, esi izvēlējies tādu, kuram atbildības sajūta ir mazāka kā mazam bērnam sargājot konfekšu tūti- Eduards nobraucīja Kjūbona muguru, to sedza īsa spalviņa, kopumā mazā radībiņa nebija augumā garāka par piecdesmit centimetriem, un pavisam viegla, paņemot to klēpī. Viņš nesvēra vairāk kā desmit litrus smags ūdens spainis, kas dzīvokļa saimniekam ik dienas jānes no akas, mājas pagalmā.
Domu tirdīts, puisis no brūno bikšu kabatas izņēma telefonu, ar pāris pirkstu vēzieniem, viņš internetā uzmeklēja oficiālo valsts pokemonu mājas lapu. Tās pirmā lapa bija krāsaina ar dažādiem dabā uzņemtiem pokemonu attēliem, pēdējo turnīru uzvarētāju vārdiem un uz vēl viena sadaļa uz zaļa fona balti burti aicināja cilvēkus kļūt par pokemonu treneriem. Pēc nelielas minstināšanās Eduards piebakstīja rādītājpirkstu uz šī uzraksta un sāka pa solim lasīt profesora Oša ieteikumus un noteikumus, lai kļūtu par pilntiesīgu pokemonu treneri.
Tās bija garas burtu rindas, kurām Eduards bija izlēmis izurbties cauri daļēji tādēļ, ka vēlējās uzzināt savu atbilstību šai profesijai, daļēji nevēlēšanās meklēt darbu. Viņš bija pārsteigts cik kvalificēts viņš jau bija, piemēram, par pokemonu treneris varēja kļūt cilvēks, kas sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu. Izlaižot vairākus neinteresantus punktus, kuriem veltīja ne vairāk kā nevīžīgu lasījumu, kurā tikai aptuveni saprata teikumu jēgu. Prātā paturēja pāris punktus, kurā minēts, ka pie trenera vienlaicīgi nedrīkst atrasties vairāk kā seši pokemoni, pārējie jānodod sava rajona profesora centram. Nākošajā punktā aprakstīts kā var noķert savvaļas pokemonu, tie vispirms cīņā jānovājina un tad tā virzienā jāmet pokebumba.
Pašā apakšā sastādīts saraksts ar lietām, kuras ieteicams katram pokemonu trenerim:
• Pokedekss
• Pokebumbas
• Apvidus kartes
Ieteikumus pokemona treniņiem, Eduards izmēģināja praksē. Paņēmis visu nepieciešami, viņš devās uz Pauku priedēm, pļavā pārbaudot Kjūbona prasmes. Pauku priedes atrodas netālu no Daliņu stadionā, ziemā tā ir iecienīta vieta bērniem ar kamaniņām, bet vasarā šeit bieži notiek pokemonu cīņas. Tas bija par iemeslu apdedzinātajam un nomīdītajam zālienam. Par laimi šajā brīdī šeit nenorisinājās neviena cīņa, vien tālumā kāds meiteņu uzmanību baudošs puisis lielījās ar nesen evolūciju piedzīvojušu Mačampu.
Eduards nokāpa no trotuāra un ļāvās vasaras sākuma zāliena vilinājumam, no kabatas izrāva pokebumbu un pameta gaisā, lai atbrīvotu Kjūbonu. Viņš parādījās pie puiša kājām un ar priecīgām atkalredzēšanās actiņām priecājās par saules apspīdēto saimnieku. Pokemons pāris reizes izdvesa savu vārdu, izpelnoties Eduarda apskāvienu, viņš izskaidroja dienas plānu. Kjūbons neko saprotamu nespēja pateikt, bet tas nebija nepieciešams, puisis sajuta sava pārinieka mīlestību un pilnīgu uzticēšanos.
-Es nolikšu piecas skārda bundžas- no vietējā lielveikalu ķēdes plastikāta maisiņa izņēma dažādu lieluma un krāsas metāla bundžas. Tās nolika uz zemes, divu soļu atstatumā vienu no otras, pēc tam atkāpēs piecdesmit soļu attālumā, lūdzot Kjūbonam nostāties viņam blakus, pieliecoties viņš turpināja -tagad tev, ar kaula palīdzību būs jānogāž tās visas-
Treniņš ilga vairākas stundas, abiem bija jautri, bet tas prasīja daudz spēku. Pēc tā atgriezās dzīvoklī, kuru bez darba vairs nevarēja atļauties un pamazām vajadzēja sapakot to saujiņu mantu, kurām būs laimējies neiekļūt nākamā īrnieka miskastē.
