Kā jau visiem labi zināms par Aizspoguliju nevar būt ne runas, kamēr nav iespēja izmantot spoguli. Un jāatzīst, ka spogulis cilvēkam nevarēja būt pieejams pirms viņš nebija apguvis kā apstrādāt gan metālu, gan stiklu.
Ka jau iepriekšējajā rakstā minēju spogulis un Aizspogulijas rašanās bija kādas nimfas vēlme atdarīt Atēnai par to, ka Atēna viņu iespundēja Aizspogulijā, nedodot vairs iespēju atgriezties parastajā pasaulē. Nimfa pamatīgi centās, lai sava valdzinājuma varā iegūtu labāko no tā laika amatniekiem, ar kura strapniecību bija nolēmus atdarīt Atēnas pāri nodarījumu. Pirmais, ko nimfa iemācija tiem, pret kuriem viņai bija īpaša labpatika, bija ieziest gludi nopulēto metāla virsmu ar taukiem vai eļļu, kas metāla virsmai deva dzidrāku un skaidrāku spīdumu, tomēr metālā atspulgs nemaz arī nebija tik skaidrs, lai cilvēks novērsots no antīkajām dievībām, lai senču dievu apbrīnošanai un cildināšanai labāk tīksminātos par savu atspulgu. Zināšanas, kuras bija nepieciešams spoguļa izstrādāšanai bija visai apjomīgas prēkš tā laika standartiem. Reti kurš varēja sevi lutināt ar laika pavadīšanu pievēršoties kam citam, kā pārtikas meklējumiem, tāpēc tie, kuri kaut mazāko daudzumu laika varēja veltīt filozofijai, reliģijai vai tehnoloģijām, tika uzskatīti par turīgiem un pārtikušiem ļaudīm un tādu nebija daudz.
Tā nu Aizspogulijā nonākušajai nimfai nācās pamatīgi pacensites līdz viņai sanāca apburt kādu amatnieku, kurš viesojoties pie kāda tirgotāja peivērsa uzmanību gludi noberztam un ar eļļu ieziestam vairogam, no kura nāca savāds spīdums. Nimfa zinot, ka šāda iespēja nemaz arī nerodās tik bieži, centās, cik vien tas bija viņas spēkos. Iespējams, ka viņa nedaudz pārcentās, bet vai tā tik tiešām bija nemācēšu pateikt. Amatnieks, skatoties atspulgā, redzēja nimfas skaistumu un viņa iztēlē nimfa viņu nohiptnozēja, solot viņam skaistumu, par kādu neviens mirstīgais nav sapņojis. Amatnieks apmulsis un apreibis pameta tirgotāju un kopš tā brīža sev par uzdevumu izvirzīja tikai vienu - pašam izveidot rīku, ar kuru varētu radīt atspulgu, un kādu līdz tam pasaule nebūtu redzējusi. Viņš ceļoja no vienas valsts uz citu, lai iegūtu vajadzīgās zināšanas. Tā pagāja gads no gada un beidzot viņš bija palicis par pasaules lielāko ekspertu sudraba apstrādē un stikla liešanā, jo visi iepriekšējie meistari, nebrīdinot par to, bija atstājuši šo pasauli. Viņš sagatavoja plānu sudraba logsni, ko pārklāja ar stikla kārtu, kas radīja tik dzidru un skaidru atspulgu, ka vecais amatnieks atspulgā ieraudzīja savu kurnkām pārklāto seju. Viņš reibumā saviebās un gribēja jau spoguli saplēst un izmest, tomēr nimfa viņu zemapziņā uzrunāja, solot viņam slavu un bagātību, kas viņam ļaušot paņemt par sievu pašu skaistāko un gudrāko. Tā amatnieks, paklausīdams nimfas padomam, sāka taisīt spoguļus un par dārgu naudu tos pārdodot ķēniņiem un bagātniekiem, ātri vien iedzīvojoties neizmērojamā bagātībā, kas kādam bankrotējušam tirgotājam lika viņam par sievu izdot savu vienīgo meitu. Tā vecais amatnieks iemantoja slavu un atpazīstamību daudzās pasaules valstīs, kur sāka celt savas akadēmijas un skolas. Viņam un viņa jaunajai sievai bija liels skaits bērnu, kurus viņi centās izaudzināt par zinošiem un atbildīgiem zināšanu turētājiem. Tā spoguļus sāka izmantot aizvien vairāk un vairāk cilvēku, novēršoties no senajām dievībām, kā arī cenšoties labāk saprast sevi un savu ietekmi uz citiem, kas nimfas nodomu atdarīt Atēnai padarīja par īstenotu.
Iepriekšējie raksti:
lasi, vērtē, komentē 
