Neviens nedomāja, ka kaut kas tāds jēlkad var atgadīties, tomēr lietu attīstība noveda pie neizbēgamā. Aizspogulijā sāka trūkt vietas visiem, kas visdrīzāk bija saistīts ar spoguļu dzidruma palielināšanos, nemaz nerunājot, par spoguļu izliekšanu un ieliekšanu. No gadsimta uz gadsimtu spoguļu veidi un to daudzums palielinājās tādā mērā, ka Aizspogulijā tās izmantotāji sāka viens otram mīt uz papēžiem. Bet pats kritiskākais brīdis pienāca tad, kad, lai izmantotu, nokļūšanas iespējas Aizspogulijā pat vairs nebija nepiecišams spogulis, jo parādījās ierīces, ar kuru palīdzību varēja sevi filmēt, lai aplūkotu sevi, kas ir visai brutāls veids, pret kuru Aizspogulijas patiesi izmantotāji no sākuma krasi iebilda, jo īpaši tāpēc, ka filmēto pastāvēja iespēja saglabāt, lai ar to tīsksminātos vai izmantotu vēlāk.
Ir dažādas krīzes, ar kurām ir saskārusies cilvēce savā pastāvēšanas laikā, tomēr pati smagākā un nopietnākā krīze bija Aizspogulijas krīzē, tāpēc pašā tumšākajā no visām naktīm, kad visa pasaule bija ieslīgusi nebeidzamā snaudā. Jebkurš un ikviens, kas ir spējīgs sapņot, tika pulcēti pasaules lielākajā sanāksmē, kura netiku beigta tik ilgi līdz ikviens pauda savu nostāju un ierosinājumu, kā smagākā no pasaules krīzēm tiktu atrisināta.
Sekojoši astoņdesmitastoņas dienas tika apkopoti iegūtie rezultāti, lai pārliecinātos, kas būtu iesākams, lai novērstu šo smago kataklizmu. Un ar nelielu pārākumu tika nolemts par labu Aizspogulijas paplašināšanai nevis ierobežot Aizspogulijas izmantošanu. Protams, tas var izklausīties visai vienkārši, tomēr Aizspogulijas paplašināšana nemaz arī nav tik vienkārš pasākums un prasa daudz laika, kā arī rada daudz neērtību Aizspogulijas izmantotājiem. No sākuma tika nolemts izstrādāt Jaunās Aizspogulijas projekts, kas esošo Aizspoguliju paredzēja paplašināt divkārtīgi vai par divām trešdaļām no esošā Aizspogulijas apjoma. Kad tika nolemts par labu Aizspogulijas apjoma izmēriem, lai Jaunajā Aizspogulijā pietiktu vietas vēl labam laikam, jo neviens jau īsti nevar zināt, kas vēl netiks izdomāts, tad tika izvirzīts Jauno Aizspoguliju sadalīt trīs daļās, kuras bez īpašas apdomāšanas tika nosauktas par Virsspoguliju, Parasto Aizspoguliju un Zemspoguliju. Virspoguliju varēja izmatot tikai cēlās un labās būtnes, kuras ar savu piemēru varētu kalpot visiem pārējiem. Tāpēc Virspogulijā nokļuvušie, sekojoši, tur varēja sastapt eņģeļus, visus labos garus un cēlos dzīvniekus, briežus, gulbjus, kolibrī un pārējos labos vēsts nesējus. Savukārt, Parastajā Aizspogulijā varēja atrasties ikviens, lai gan tas nevienam vairs nešķita labais stils un par cik vietas tagad bija gana Aizspogulijas paplašinājumos, tad Parastā Aizspogulija bija gandrīz tukša - gandrīz kā izmirusi. Tā pat arī Zemspogulija tika paredzēta, lai tur pulcētos tie, kuru domas turējās neskaidras un kuri nereti domāja kā kādam kaitēt vai nodarīt sliktu. Tāpēc Zemspogulijā pulcējās visi dēmoni, velni un briesmīgie dzīvnieki - čūskas, šakāļi un maitas putni, kuri visi kā sarunājuši vēlējās kaut ko iesākt par spīti Virspogulijas paraugpiemēram. Tomēr Aizpogulijas paplašināšana nenāca bez saviem upuriem, tāpēc Aizspogulijas paplašināšanas darbu gaitā, ne katrs varēja nonākt Aizspogulijā, kas rezultējās ar daudzu Aizspogulijas izmantotāju neapmierinātību un nosevēršanos par labu kļūt par Zemspogulijas izmantotājiem, tā vietā, lai sevī stiprinātu pacietību un cerību uz labo, kas arī nosaka to, ka Zemspogulijas izmantotāju ir gandrīz uz pusi vairāk kā Virspogulijas izmantotāji. Ja esošais notikums varētu būt pietiekami satracinošs, tad gaidāmie notikumi paredzēja noteikt veto iespējas, kas tagad arī nosaka to, kam īsti vairs nav tiesību atrasties Aizspogulijā, bet par to, iespējams, kādā no citiem stāstiem.
lasi, vērtē, komentē 
