Prologs
Esmu miera cilvēks. Es gribēju dzīvot mierā, savu senču mājās laukos.
Bet... tur, aiz Abrenes, dzīvo ļaunais cars Vladimirs. Kas met acis uz manu māju, šķūni, kūti un braģi. Un tas nu gan nav pieļaujams! Šī ir MANA ZEME!! Un nevienam svešam ne no Briseles, ne Ņujorkas, ne Maskavas te nebūs lemšana!!!
Tāpēc arī izlēmu kā brīvprātīgais 2021.gadā doties Latvijas armijā, lai apgūtu visu nepieciešamo dzimtenes aizstāvēšanai un nedotu iespēju kādam ulmaņveidīgajam atkal padoties bez neviena šāviena vai ļaut Eiropas Savienībai izdarīt vienīgo, ko tā māk, proti, izteikt dziļu nožēlu par Krievijas nekorekto rīcību.
Šajā stāstā nav aprakstītas specifiskas armijas lietas, izmantoto ieroču tipi, informācija par stratēģiju un taktiku X stundā, kā arī atstāstīti komandieru lieliskie stāsti pīppauzēs par to piedzīvoto Latvijā, Irākā un Afganistānā. Tāpat rakstā nebūs fotogrāfijas ar ieročiem, maniem biedriem un apmācību vietām, izņemot fotogrāfijas no mācību vietām, kurās nav redzamas nepubliskojamas lietas un vietas.
Armija
3.jūlijs.
Ierodos plkst.7:50 savākšanas vietā pie vecās, labās viesnīcas “Oskars”. Kamēr eju no autobusa pieturas Brīvības ielā pa Krustabaznīcas ielu uz turieni, gandrīz izrauju tukšu pēdējo aliņu, kas palicis pāri no vakardienas futbola vakara jeb, precīzāk sakot – futbola nakts. Diemžēl pilnībā iztukšot bundžiņu vēl neesmu paspējis, kad, izejot laukumā pie viesnīcas, ieraugu divus autobusus, kas, acīmredzams, vedīs mūs tālāk, un lērumu tādu pašu cilvēku ar somām kā es. Cenšos paslēpt aliņu pie sāniem tā, lai vismaz instruktori to neredz, kamēr noeju 10 metrus līdz atkritumu tvertnei. Ceru, ka izdodas, taču, kad paslēptā bundža ir jāizmet, tad gan nav variantu – to pamana vismaz padsmit cilvēku. Neko darīt – pirmais iespaids par sevi ir radīts. Nostājos ēnā pie sudrabeglēm, pīpēju, gremdējoties atmiņās skatos uz 501.numuriņa logu un gaidu.
Plkst.8:00 iznāk instruktors, visi tiekam nostādīti ierindā, pārbaudīti, sadalīti pa autobusiem un dodamies ceļā uz lielo, nezināmo. Esmu ticis autobusā, kas uz Alūksni brauc caur Valmieru. Gandrīz visi topošie cīņu biedri guļ, es arī nosnaužos. Galu galā vakar bija divi Eiropas čempionāta futbolā ceturtdaļfināli, kas tika noskatīti ar lērumu alus, tāpēc neliela pohiņa tomēr vēl ir. Valmierā kādā skolā pavadām četras stundas, kamēr izejam visas pārbaudes. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāvji man jautā, kāpēc tik daudz esmu sodīts par ātruma pārsniegšanu. Izlemju nesākt stāstīt par to, ko man nozīmē Airtons Senna, tāpēc atbildu, ka patīk ātri braukt. Šie nosmīn un laiž mani uz tālākām pārbaudēm. Medicīnas komisijas pārstāvjiem uz viņu uzdoto jautājumu, kāpēc man nav pote pret Covid-19, atbildu, ka nav laika, nav laika. Atkal esmu trāpījis ar atbildi un tieku tālāk. Beigu beigās visām pārbaudēm un kontrolēm esmu veiksmīgi ticis cauri un saņemu lērumu karavīra apģērbu un aprīkojumu, kuru visu knapi varu sabāzt 3 lielās somās un maisos.
Izsniegtās bikses ir par lielu, josta krīt nost, tāpēc apkārt lieki nevazājos, bet sēžu un baudu no šīs dienas pusdienām izsniegtās sausās uzturdevas pakas konservu ar vistu un rīsiem. Sagaidām, kad ar saņemtajām drēbēm atgriežas pēdējie un dodamies uz autobusu, lai brauktu tālāk uz Alūksnes NBS Kājnieku skolu.
Alūksnē ierodamies jautrā noskaņojumā un uzreiz sākās… Izkrāmējam no autobusa savu mantu kalnus, ienesam tās kazarmās, lai pēc neilga laika jau nestu atkal laukā un vēlreiz pārkrāmētu somā. Pēc tam seko pirmā ierindas mācība, kurā viens no komandieriem, kas mūs māca, draud un sunī visos iespējamos veidos. Pēc tam tiek sadalīti pa nodaļām un mūsu nodaļas komandieris ved mūs iepazīstināt ar skolas teritoriju. Nez pa kuru brīdi viņš ir piefiksējis mani, jo vienā brīdī viņš visai nodaļai jautā, vai bez manis, nosaucot mani uzvārdā, vēl kāds nevēlas uzpīpēt. Kāpēc gan ne? Apsēžamies uz soliņiem un baudām cigaretes ar pasakaini skaistu skatu uz Alūksnes ezeru.
Vakariņās ir lielas porcijas ar kartupeļu biezeni, dārzeņiem, maizi, sieru un desu, bet neko daudz vis neapēdu. Negribas. Nakts tuvojas, diena ir bijusi gara, tāpēc ejam gulēt, lai gan miegs tā īpaši nenāk. Guļu gultā (apakšējā guļvietā) un skatos uz augšējās guļvietas apakšu, domājot par to, ko gan es te vispār daru. Tā arī neticis skaidrībā ar šo eksistenciālo jautājumu, aizmiegu. Pirmā diena sekmīgi aizvadīta!
4.jūlijs.
No rīta pamostos laiciņu pirms komandas “Celties!”, lai paspētu mierā un klusumā izbaudīt WC, filozofiskās pārdomās pasēžot. Tad atgriežos gultiņā, lai nedaudz vēl pagulētu līdz brīdim, kad jāceļas. Jāsaka, ka pirmā nakts ir pagājusi neticami mierīgi – neviens nekrāc (daži cīņu biedri gan pēc tam apgalvo pretējo), ventilācija ir laba, visi puiši un meitenes gulējuši kā nosisti.
Plkst.6:30 tiekam pamodināti. Triecientempā saklājam gultiņas, saģērbjamies un dodamies brokastot. Ēdnīcā pie sienas esošie TV rāda multfilmu “Bitīte Maija” (labāk gan būtu rādījušas kādas ziņas, jo internetā telefonā vakardien galīgi nebija laika sēdēt). Pēc brokastīm ir neliels brīvais brītiņš, lai noskūtos un izmazgātu zobus. Atgriežoties no šīm procedūrām, uzzinu jaunumus – gultas neesam saklājuši pietiekami labi, tāpēc tās jāpārklāj.
Sākas mācības. Reglaments šāds, reglaments tāds – kas gan to visu var atcerēties? Gandrīz vai pat tikai nedaudz iesnaužos, bet it kā viss veiksmīgi – pieķerts netieku. Tikai pēc tam, kad dodamies jau pusdienās, pasniedzējs (viens no galvenajiem kursa vadītājiem) vēršas pie manis, prasot kā jūtos, kad pusi cīņu biedrus esmu aplipinājis ar miegu. Izskatās, ka savu karjeru armijā taisu straujos tempos, ja jau otrs komandieris mani ir piefiksējis.
Pusdienas patīkami pārsteidz ar saldējumu, lai gan nekāda tā baudīšana neiznāk – jāapēd triecientempā turpat ēdnīcā, zobi un māga salst ne pa jokam.
Pēc pusdienām atkal savācam vakardienas somas un maisus ar mantām, uzģērbjam uzkabes un dodamies laukā. Aizsoļojam līdz kādai pļaviņai skolas teritorijā un tad beidzot tiekam iemācīti, kādas mantas kādā secībā un veidā ir jāliek modulārajā mugursomā. Rezultātā – 3 maisu saturs skaisti satilpst iekšā bez problēmām. Uzvelkam bruņu vestes, sapolsterējam bruņu ķiveres un dodamies atpakaļ.
Šīs apmācības laikā pirmie pakši saņem savus pirmos sodus armijā – 20 reizes motivējošās piepumpēšanās. Sodīto vidū tieku arī es, par to, ka aizmirsu mugursomā ielikt rezerves veļu. Otrā diena armijā tikai un jau pirmais sods! Pat brašajam kareivim Šveikam, šķiet, nebija tik strauja karjeras izaugsme! Plus rītdien mana nodaļa ir dežūrnodaļa visā kursā un es rītdien esmu nodaļas vecākais. Sūdi būs stabili, tā ka rītdien fizisko formu droši, ka uzlabošu vēl vairāk.
Vakarā noslēdzošās ir topogrāfijas mācības, pēc kurām tiek paziņots mūsu pirmais DDB. Mūsu nodaļas komandieris atsūta ziņu, ka atstāj mūs pašus par sevi – lai uzvedamies kārtīgi un attaisnojam šo uzticēšanos. Kāda runa! Līdz vakariņām savedam kārtībā pēdējās detaļas ekipējumā, tad ēdnīcā brangi paēdam makaronus по-флотски. Apēdu visu porciju un gribas vēl, jo ir ļoti garšīgi. Re kā – nieka divu dienu laikā ir iegaršojusies armijas paika!
Pēc vakariņām beidzot mums ir divarpus brīvas stundas, kuru laikā katrs var darīt ko grib. Dažs sazvanās ar mājām, dažs klausās mūziku, bet viens bariņš cīņu biedru papildus studē dziļāk topogrāfiju. Man tuvāko gultu biedri lasa internetā anekdotes un studē mūsu triecienšautenes (automāta) lietošanas rokasgrāmatu. Savukārt kādiem četriem puišiem jāapmeklē matu un bārdas dakteris, proti, pēc komandiera pavēles viens kursants ar matu griežamo mašīnīti atbrīvo tos no liekā apmatojuma. Meitenes pēc tās pašas pavēles ņem laukā no ausīm auskarus, vīlē nost pārlieku garos nadziņus uz atļauto garumu un pārlako tos vienīgajā atļautajā nagu lakas krāsā – caurspīdīgā. Labi vēl, ka pēdējo dažu meiteņu rotu – tetovējumus – neliek likvidēt!
Lai tiktu pie iespējas uzpīpēt, nākas to apvienot ar palešu pārnešanu no vienas vietas uz otru. Toties par to tiekam atalgoti ne tikai ar iespēju uzvilkt dūmu, bet arī ar lieliskiem padomiem no komandiera, kas tiešām palīdzēs ierindas mācībā. Seko vakara pastaiga un mūsu pirmā vakara junda. Pēc tās ejam dušās un gulēt. Otrā diena jeb pirmā pilnā armijas diena veiksmīgi nolauzta!
5.jūlijs.
Kā jau vakar rakstīju, šodien par dežūrnodaļu kursā ir nozīmēta mūsu – C rotas Otrā nodaļa, kuras sastāvā esmu arī es. Tēlaini sakot, pārstāvu vēl vienu nodaļu – pīpmaņu nodaļu, kas ir konstants pīpētāju bariņš, kas komandiera pavadībā piecas – sešas reizes dienā soļo uz pīpētavu ezera krastā. Pilnai laimei par nodaļas vecāko šodien esmu nozīmēts tieši es. Eh, kā nu būs, tā būs.
Līdz pusdienām izejam visas medicīniskās pārbaudes, dabūjam nepieciešamās potes. Pēc pusdienām mācības ugunsdrošībā, medicīnas drošībā un vēl visādās drošībās. Pēc tam tiekam aizvesti uz skolas klubu, kur ar uzrunu mums uzstājas skolas vadītājs un viņa vietnieks. Uzzinām, ka Alūksnes kājnieku skolā kopš tā pirmsākumiem ir bāzējies 7. Siguldas kājnieku pulks, kas saformējās Brīvības cīņu laikā, ietilpa Latgales divīzijas sastāvā un tika izveidots no Rūjienas un Mazsalacas latviešu strēlniekiem. Tad seko vakariņas.
Pēc vakariņām norisinās viena vienīga skriešana, pildot dažādus uzdevumus līdz pat pašai vakara jundai. Secinu, ka krievu slavenajos seriālos par armiju, kā piemēram, “ДМБ”, “Солдаты” vai “Кремлёвские курсанты” viss ir atainots galīgi neatbilstoši īstenībai. Minētajos seriālos karavīri un kursanti spēj ārpus mācību laika mīlēt, spēlēt, kauties un darīt vēl visvisādas lietas atšķirībā no mums, kuriem laika atpūsties nav vispār, turklāt viss, ko darām, pat viselementārākajās sadzīves ietvaros, ir jāpaveic triecientempos – ātri paēst, ātri saģērbties, ātri nomazgāties, ātri sastāties uzpīpēšanai utt. Te nu gribu izteikt atzinību savai dzimtajai Otrajai nodaļai, proti, brīdī, kad jau atkal triecientempā bija jāpārkrāmē modulārā mugursoma pēc viena komandiera pavēles, bet otrs komandieris tai pat laikā paziņoja, ka pēc trim minūtēm pīpēt gribētājiem ir jāstāv ierindā pie ieejas kazarmās, mani nodaļas biedri, redzot, ka nepaspēšu pabeigt somas pārkrāmēšanu, teica, ka izdarīs to manā vietā un lai es skrienu stāties ierindā pie pīpmaņiem. Lūk tas ir komandas gars! Jūtos tiešām pateicīgs Rūdolfam, Gvido un pārējiem.
Lai nebūtu tā, kā bija vakardien, kad iepriekšējā dežūrnodaļa ikvakara kazarmu tīrīšanu pabeidza krietni pēc pusnakts, jau laikus sadalām darbus savā starpā, lai varētu sākt kaut ko jau tīrīt pirms vakara jundas. Diemžēl no tā čiks vien iznāk, jo dežurējošais komandieris izdomā visu iespējamo, lai mūs nodarbinātu līdz pat vakara jundai. Pēdējais viņa stiķis ir vispār unikāls – sacensības starp visām nodaļām – kura pirmā saklās visas savas gultas, tā varēs atpūsties, bet zaudētāji to darīs vēlreiz jau ar uzkabi, bet pēc tam otrās tūres zaudētāji to darīs vēlreiz jau kaujas ekipējumā ar bruņu vesti un bruņu ķiveri. Visas nodaļas pirmo reizi uzdevumu veic daudz maz vienādā laikā, taču neviena nav saklājusi visas gultas bez kļūdām, visām tiek atrasti sīkumi, kuru dēļ rezultātu neieskaita. Par laimi otrreiz uzdevums nav jāatkārto, jo tūlīt sāksies vakara pastaiga un vakara junda.
Pēc vakara jundas mūsu nodaļa triecientempā iztīra kazarmas un tikai nedaudz pēc pusnakts ieveļamies gultās. Man nav spēka aiziet uz pēdējo pīpēšanu, ko dežurējošais komandieris, laikam, lai nedaudz mīkstinātu savas šodien sarīkotās mocības, piedāvā veikt civilajā apģērbā un čībiņās nevis formas tērpā. Cīņu biedri aiziet pīpēt, es viņus atpakaļ nesagaidu, jo gultā ticis izrubos jau pēc pāris mirkļiem.
6.jūlijs.
No rīta pirmo reizi pamostos tikai ar komandu “Celties!”, tāpēc uz rīta rosmi jāskrien bez ierastās un nesteidzīgās pasēdēšanas WC. Vajadzības tiek nokārtotas triecientempos, taču ar visu to esmu pēdējais, kas stājās ierindā. Par laimi mani par to nesoda šajā, aizsteidzoties notikumiem priekšā, sodiem pārbagātajā dienā.
Dienas pirmā puse paiet topogrāfijas mācībās, kur pēc nelielas teorijas, dodamies pārbaudīt iegūtas zināšanas par azimutu, pretazimutu un direkcijas leņķi praksē lauka apstākļos kaujas ekipējumā. Noņemt to visu izdodas tikai uz pārdesmit minūtēm pusdienu laikā, bet pēc ēšanas atkal viss smagums jākrauj sev virsū, jo mums tiek izsniegtas triecienšautenes un karstos saules staros sākas praktiskās apmācības kā ar tām apieties, kā izjaukt, salikt, tēmēt, pacelt, šaut utml. Ne visiem tas izdodas, tāpēc motivējošie sodi piepumpēšanās vai līšanas pa zemi veidā birst gandrīz nepārtraukti. Pats tieku pie 20 piepumpēšanās reizēm par lieku šāvienu, bet mans nodaļas biedrs Rolands sakrāj pat 90 piepumpēšanās reizes. Savukārt gultas biedrs augšējā guļvietā Kaspars, izpildot kādu uzdevumu, kā vienīgais no manas nodaļas to paveic, tāpēc par to palūdz mīnus 20 piepumpēšanās reizes, ko arī saņem, tādējādi dzēšot savu iepriekš saņemto sodu šādā pat apmērā.
Ja vakardien šķita, ka cilvēkam vairāk nosvīst nav iespējams, tad šodien nākas secināt, ka ir iespējams gan, turklāt desmitiem reižu vairāk. Esam slapji no sviedriem visi līdz pēdējai pilītei, taču ar to mocības vēl nav galā. Pēc DDB dežurējošais komandieris paziņo, ka līdz vakaram visiem jāzina no galvas kājnieku dziesma (var noklausīties šeit – https://www.youtube.com/watch?v=CAIPqQc4s3s), kā arī piedāvā vēlreiz atkārtot automāta izjaukšanu un salikšanu. Grūta izvēle! Izvēlamies beigu beigās ar dažiem cīņu biedriem otro variantu un iemācamies visus vienpadsmit dziesmas pantiņus gandrīz pilnā apmērā. Pastudējam pašmācības ceļā mūsu triecienšautenes rokasgrāmatu un tad jau vakara pastaiga bez vakara jundas (iemesls – izrādās, ka ir saplīsusi mūzikas aparatūra).
Pēc tam bariņš futbola fanu kopā ar dežurējošo komandieri mācību telpā uzliek projektoru un skatās Eiropas čempionāta pusfināla spēli futbolā starp Itāliju un Spāniju, bet es, turpat sēžot, rakstu šīs rindas. Apņemos, ka arī visas nākamās dienas nākšu rakstīt šeit vai blakus esošajā atpūtas istabā nevis rakstīšu, sēžot savā gultā. Kāpēc tā? Izrādās, ka katru vakaru pēc oficiālā gulēt iešanas laika šeit nāk visu nodaļu pārstāvji, kas nezin kur sevī atrod spēkus, lai uz miega rēķina patstāvīgi mācītos visu to, ko pasniedzēji iesaka apgūt pašmācības ceļā. Atmosfēra tiešām abās šajās telpās ir ļoti radoša un patīkama! Futbola spēles beigas gan nesagaidām, jo brīdī, kad beidzu rakstīt šīs rindas, pamatlaiks ir beidzies neizšķirti, bet palikt ilgāk augšā uz papildlaiku un iespējamām pendelēm mums dežurējošais komandieris neļauj. Galu galā miegs ir karavīra labākais draugs un šodiena tāpat jau ir bijusi pietiekami smaga diena.
