Anoreksija, ēšanas traucējumi pārsvarā raksturīgi pusaudžiem, bet kāpēc man?
Ar šo bieži saskaras sievietes. Vēlme ātri notievēt noved līdz šim. Bet kāpēc sevi pakļaut šim riskam? Tas atmaksājas? Liks justies skaistākai un mīlētai? Pasakiet to man.
Nekad neesmu ieturējusi diētas, neesmu liegusi sev neko, ēdu visu, kas garšo, bet...svars nepieaug, tikai ik pa laikam nokrīt zem 50kg. Pēc tabulas man ir zem optimālā svara salīdzinājumā ar augumu. Bet es nevaru pieņemties svarā.
Pēdējo 2 gadu laikā pieņēmu sevi un savu ķermeni, lai arī kāds tas būtu...līdz šodienai, kad lielajā spogulī ieraudzīju savas kājas, man palika sevis žēl, pat aizgriezos, nespēju uz to skatīties. Beidzot man atvērās acis, es esmu pārāk tieva.
Bet kāpēc? Kādā veidā, ja ēdu pietiekami, neliedzu sev pat našķus vakaros, bet pārsvarā ēdu mājās gatavotu ēdienu..un..tad man viss palika skaidrs kā ūdens manā glāzē.
Psiholoģiskais kaitējums, stress, uztraukums par sīkumiem, emocionālā nestabilitāte. Mans kuņģis savienots ar manām jūtām. Bet kā to pārvarēt? Labs jautājums. Man nav zināma atbilde.
Censties ēst vairāk? Mēģināts. Spiedu sevi līdz nelabumam. Vairs nemoku sevi ar to. Ēst biežāk pa mazām porcijām? Esmu skrējienā pa dienu, nav laika atbrīvot liekām ēšanas pauzēm. Citreiz tiek izlaista kāda paredzētā ēdienreize, tad pirms gulētiešanas atceros, ka visu dienu neēdu, protams, nākamajā dienā pa daudz sariju, ka atkal slikti. Mainīt dienas režīmu? Darba laiks ir noteikts, to nevaru mainīt. Veltīt laiku sev? Es pat sevi vairs nepazīstu.
Un kārtējais ārsta apmeklējums. Asins analīzes, atkal ģībonis, apēdu līdzi paņemto šokolādi, pieceļos un krītu. Mazasinība.
Kā iemīlēt sevi? Tas visu mainītu. Mīlēt sevi? Nemāku. Iemācīties? Tad atpakaļ jautājums:"Kā?".
