29

 1170  11

ir pagājuši jau daži mēneši kopš mammas nāves..bet tukšums sirdīs nepāries, nekad.. dažas dienas es pieceļos un domāju ka varbūt tas ir tikai ļauns sapnis? nu ziniet tāds, no kura mēs pamostamies kiegdami? bet manā gadijumā tas nav sapnis- tā ir realitāte ar kuru es cenšos samierināties un turpināt dzīvot ierasto dzīvi, kāda man bija, bet es zinu nekad vairs nedabūšu savu normālo dzīvi atpakaļ.. cilvēki man saka kad esmu stipra, jo diezgan ātri tiku tam pāri bet patiesību sakot esmu ļoti laba aktrise..tāpat kā mans vecākais brālis, kurš nu mūs ir pametis un aizbraucis studēt uz Angliju ja būtu tik pat liela noteikti darītu to pašu aizbēgtu kaut kur tālu prom no visa notikušā bet no problēmām un bailēm tu nekad neizbēgsi kādu dienu tev nāksies stāties tām priekšā un tad tev būs jābūt ļoti stipram! mans brālis izrādijās vājš, ja jau aizbēga no visa notiekošā bet es viņu nenosodu viņš domāja ka tā būs labāk..patiesību sakot man nav ne māzākās nojausmas kā viņam tur iet jo neesmu ar viņu runājusi jau kādu mēnesi viņš vienkārši neatbild uz telefona zvaniem vai ko citu.. man ir bailes pazaudēt arī viņu.. pašas pirmās dienas bija tās grūtākās jo mūsos mita cerība ja nu tas viss bija ļauns joks ja nu tas ir tikai kāds ļauns murgs brālis stundām ilgi sēdēja pie durvīm un gaidīja mammu pārnākam ar laiku kļuva sliktāk un mēs viņu aizvedām ārstēties, tētis vairākas dienas pēc traģēdijas sēdēja ieslēdzies darbistabā un nenāca ārā atceros tās divas nedēļas pēc traģēdijas bija višausmīgākās manā dzīvē.. par mani rūpējās vecmāmiņa (mammas mamma) ļoti spilgti atceros viņas acis vienmēr bija iegrimušas un neizgulētas kā jau mums visiem mēs neviens nespējām pagulēt es pārsvarā tikai gulēju gultā un raudāju man nebija spēka pakustēties tikai nekustīgi gulēt un skatīties vienā punktā, nevienam nebija spēka pat tētim kurš vienmēr bijis stiprs tajā visā noskatīties bija sāpīgi likās ka nekad neviens no mūsu ģimenes nespēs priecāties tādā kā skumju virpulī tikām ierauti.. dienas parasti pavadīju guļot zem segas lai gaisma netiktu klāt naktis vienkārši pavadīju sēžot uz palodzes un skaitīju zvaigznes domājot par mammu bet jo vairāk domāju par mammu jo vairāk man sāpēja...varbūt ja sanāca laiks šad un tad ko uzēdu bet arī tikai tad ja man kāds par to atgādināja..to pirmo nedēļu vispār neizlīdu no gultas ļoti labi atceros kad gultā ar tām pašām drēbēm ar kurām sagaidīju visdrausmīgākās ziņas pasaulē...nākamajā nedēļā manu brāli aizveda ārstēties es ilgi omei jautāju uz kurieni bet viņa man neteica vispār neviens man neko neteica es būtībā klīdu pa māju kā tāds rēgs.. kad brāli atveda atpakaļ viņš bija pavisam cits cilvēks ja agrāk brālis uzjautrinājās par katru sīkumu tad tagad gluži pretēji viņs bija noslēdzies sevī drūms un nerunīgs un sāpju pārņemts..manuprāt divu dienu laikā brālis sakravāja visas savas mantas un aizbrauca uz angliju, atstādams tikai zīmīti atvadīties būtu bijis pārāk grūti, man ies labi es jums to apsolu gan jau kādu dienu atgriezīšos..cerams viņš nemeloja jo es viņu gaidu vēl joprojām dažreiz kad jūtos pavisam slikti es ierāpjos brāļa gultā un aizmiegu tā vēl ar vien ir pilna ar viņa smaržām.. kādu dienu notika brīnums tētis likās bija atgriezies dzīvē viņš bija pamodies skaisti saposies un smaidīdams ienāca pie manis istabā un piedāvāja aizbraukt pabrokastot es biju šokā jo vairāk kā mēnesi es no viņa nebiju dzirdējusi ne vārda bet tagad viņš ienāk manā istabā itkā nekas nebūtu noticis itkā būtu parasta sestdiena un mēs dotos parastās ģimenes brokastīs nu ja tās vispār varēja nosaukt par ģimenes brokastīm es tētis un omīte.. tā laikam bija pirmā diena kopš traģēdijas kad atļāvos tā pa īstam pasmaidīt.. mēs visu dienu pavadijām trijatā gājām uz kino un restorānu pēc tam pirmo reizi mēneša laikā iebraucām lielveikalā atceros man bija šausmīgi bail bet tētis vienkārši smaidīdams stūma ratiņus uz priekšu likdams iekšā visu ko vien redzēja jātzīmē tajā dienā mēs arī pirmo reizi mēneša laikā ēdām ģimenes vakariņas kuras mēs ar tēti pagatavojām.. parasti mamma bija tā kas mūs pabaroja.. es nezinu vai tētis tēlo bet liekas ka viņš tam ir ticis pāri viņš turpina dzīvot tālāk neskatoties un milzīgo zaudējumu es gribētu mācīties no viņa... es zinu ka dzīve ir dzīve un mēs nekad nevaram paredzēt kas ar mums notiks nākamajā dienā tāpēc es cenšos katru dienu nodzīvot kā pēdējo mana mamma noteikti būtu darījusi to pašu..

Pievienotie video

Komentāri 29

0/2000

Te nav ko teikt, vienkārši - turies, un lai jums viss izdodas...

Būtu priecīgs, ja varētu nobloķēt negatīvo balsojumu pogu.

 57  7 atbildēt

Parasti bez pieturzīmēm man ir problēmas ar teksta uztveršanu, bet šoreiz vienalga par tām. Tās ir sīkums. Galu galā sapratu visu. Ja tā ir, kā stāsti, tad noteikti novēlu izturību un veiksmi dzīvē, kura agrāk vai vēlāk uzsmaidīs. Veiksme labprāt smaida tiem, kuri ir pozitīvi, tāpēc mēģini ņemt piemēru no tēva. Esam ar Tevi!

 39  5 atbildēt

Saulīt, tava mamma noteikti gribētu, lai tu smaidītu un priecātos, tev būtu jāturpina dzīot un saskatīt arī visu to, kas dzīvē ir jauks un skaists, jo pati esi daļiņa no savas mammas un viņa vienmēr dzīvos Tevī:)

Ja viņas nav Tev blakus fiziski, tas nenozīmē, ka viņas nav vispār, viņa vienmēr Tevi pieskatīs, kaut arī Tu to nemanīsi;)

Saņemies lūdzu, tiem, kas Tev blakus , gan tētim, gan omai ir grūti Tevi redzēt drūmu un nomāku, Tu esi saules stariņš, kas var visu padarīt maigāku.

 

Lai veicas un viss Jums noteikti būs labi!

 30  1 atbildēt

Viens vārds- TURIES! 

 24  4 atbildēt

Tu esi diezgan drosmīga, jo spēj ko tādu publicēt šeit. Nu, es domāju, ka tas ir diezgan personīgi. Tu dalies ar citiem bēdās. Es ļoti gribu cerēt, ka tu šo visu neizklāstīji pusei Latvijas, lai nopelnītu plusus. Man taču ir taisnība, vai ne?

 26  9 atbildēt

Novēlu tev būt stiprai un sasniegt savus mērķus ! 

 10  2 atbildēt

Turies! esi stipra un kā var vispār - ielikt!

 12  4 atbildēt

Es tiko sapratu, ka manam raizem par ikdienas sikumiem nav seviska pamata. Tas nav lietas, kuram jalauj iznicinat manas nervu sunas. Cilvekus pieradina pie viasa jaunaa, kas laika gaita klust par totalu nepieciesamibu. tehnika, nauda, atpazistamiba. eh. Varbut tomer pirms jutu uzpludiem, kad nometam klausuli vecakiem, apdomajam, vai tik gimene un attiecibas ar to nav tas pats svarigakais.Turies!

 9  2 atbildēt

Tada nu ir ta dziive, netaisniiga... Es zaudeju teevu, vinsh bija policists, ja te komentaari ir veel ok, tad manaa gadijumaa, kad notika trageedija... zem visiem rakstiem kas bija internetaa, komentaros cilveki priecaajaas, ka veelviens policists esot miris. Bija protams ari dazhi komenteetaaji ar sirdi, bet paarsvaraa... Taapec Es tagad uz cilvekiem skatos pavisam savaadaak! Attiecos savaadaak un ari kad kaads luugsh apzheelot - Es to vnk iznicinashu!

Runajot par Tavu gadijumu... laikam jau ir saapiigaakais tas ka iistie vainiigie netiks saukti pie atbildibas, gluzhi kaa manaa situaacijaa. Tev veel ir paveicies ka Tev cilveki juut liidzi. Man taadaa zinjaa nepaveicaas...

 6  2 atbildēt

es ceru, ka tagad mazie pusaudži, kuriem ir viss un nekas netiek liegts novērtēs to, ka citiem or vēl gŗutāk un meedz atņemt to, ko nevajadzēja atņemt. es ceru, ka tas ļaus apdomāties daudziem par to, ka sīkumi nav stresa un nervu bojāšanas vērti. novērtējiet to, kas jums ir dots, nevis bēdājaties par to, kas nav iespēkams! turies, tev ir tētis un tava ome, kas neatstās tevi vienu un labprāt sagaidīs, kādu buču, samīlojienu jeb vismaz patiesu smaidu, kas būs veltītsnviņiem. turies! viss būs labi!

 4  1 atbildēt

Dzīve turpinās vienmēr. Lai veicas!

 5  2 atbildēt

Izlasot šo tekstu nobira pirmā asara pēdējo 8 gadu laika , nekas iepriekš nebija mani tik dziļi aizķēris. Jūtu Tev līdzi .

 2  0 atbildēt

Jā, ir grūti. Man ir līdzīga situācija, es labprāt aizietu.. Bet jādomā arī ir par pārējiem, jāuzmundrina un jādzīvo tālāk. Vienīgais mierinājums - mēs viņus redzēsim pēc laika. 

 3  1 atbildēt
Es tiešām jūtu Tev līdzi ;(
 1  0 atbildēt

Jūtu tev līdzi :( Tiešām žēl, kad tā notika ar visiem! Lai jums visiem vieglas smiltis aizgājušajiem Cerams, kad Latvijā vairs neko tādu nebūs jāpiedzīvo! 

 1  0 atbildēt

Ehh kā mums visiem isteniba ir paveicies tik daudzi to nevar novertet... To kad elpojam ,kustamies,esam veseli un ar gimeni..

Man ir savādāk.. tēvu zaudēju jau mazs būdams tapēc pat nezinu tādu frāzi kā ''tētis'' un nesaprotu daudzas tēva un dēlu lietas tas mazvai man ir pašaprotami dzīvot ar mammu ,bet noteikti būtu daudz daudz sliktāk palikt bez mammas ,jo vina man ir viss.

 1  0 atbildēt

Te dažiem svaigs gaiss jaiziet paelpot ...............

 1  0 atbildēt

Tiešām turies, esi stipra! Vispār divas reizes nobirušas asara visā mūžā., vectēva bēres un tgd par tavu rakstu! Un jābūt ĻOTI LIELAI DROSMEI lai visiem šo stastu izstāstītu! Novēlu Tev, un tavai ģimenei visu to labāko!

 1  0 atbildēt
Man bija īpaši smagi. Biju tajā brīdī bostonas ostā, un vienīgais ko varēju darīt bija gaidīt.gaidīt un naivi cerēt. Skumji, drūmi, bet mana sirdi vienmēr paliks tu, un es zinu ka tu būsi/esi mans eņģelis. Turamies
 2  1 atbildēt

Piekrītu visiem, savā ziņā, pozitīvajiem atbalsta komentāriem. Tiem visiem piebiedrojos.  Tu esi tik drosmīgs cilvēks. Es ar tevi lepojos un jūtu līdz. es tev iedotu tik lielu apskāvienu, un to neatlaistu ilgi, jo tev, es jūtu, to vajag. Es arī kādu asaru nobirdināju, kas man nav raksturīgi, par tevi, mammu, tēti, omīti, brāli. Viens vārds - TURIES. Esmu ar tevi. -Artūrs 

 0  0 atbildēt