Labvakar, spoki! Kārtējā armijas stāsta daļa, kurā beidzot nonākam pie komandieru solītās dzīves mežā.
16.jūlijs.
Ļoti līdzīga diena vakardienai. Atkal esam mežā, turpat kur bijām vakar. Šaujam vēl vairāk, tāpēc šodien iztiekam bez orientēšanās. Toties nāk klāt šaušanas apmācības aizsegā jeb kauja pilsētas apstākļos. Automātu stobri, par spīti komandieru bļāvieniem, daudziem iet uz visām pusēm, tāpēc brīnums kā viens otru nenošaujam. Pēc šīm mācībām, atsēžoties atpūsties uz celmiņa, novelku kreklu un izgriežu no tā sviedru straumīti.
Visnozīmīgākā lieta šodien ir veiksmīgi nokārtotā B kategorija šaušanā ar automātu. Sākumā iesildāmies un uznāk stress, ka pēc tam sekojošā šaušanā uz vērtējumu iestāsies закон подлости. Tas tāpēc, ka, iesildoties viss izdodas gandrīz ideāli – mērķi krīt tā, ka ieskaite būtu jau nokārtota, ja ieskaitītu šos treniņšāvienus. Līdz ar to ir bažas, ka vajadzīgajos piegājienos varētu tik labi vairs neiet. Tā arī gandrīz notiek, kad pēc labi padevušās šaušanas stāvus un no ceļa, šaušanā guļus iet kā pa celmiem līdz nonāku situācijā, kad atlikuši tikai divi šāvieni, no kuriem obligāti jātrāpa abi divi. Trāpu pirmspēdējā mērķī un ilgi nevaru saņemties izšaut pēdējo šāvienu. Galvā lien iekšā domas, ka visi necerēti labi padevušies šāvieni stāvus (visgrūtākā pozīcija) un no ceļa būs kaķim zem astes, ja tagad netrāpīšu. Beigu beigās izšauju un no prieka nolamājos par trāpījumu tik skaļi, ka aiz muguras stāvošais nodaļas komandieris sāk smieties. Pēc tam, kad B kategorija ir kabatā, jau bez stresa izšauju atlikušās patronas vēl vienā piegājienā tāpat kā ieskaitē. Šeit vajadzīgo rezultātu, ja šis piegājiens būtu ieskaite, sasniedzu ātrāk. Mjā, izskatās, ka pofigisms tiešām ir pareizā pieeja, kā jau vakar to biju piefiksējis.
Pēc atgriešanās kazarmās stundu tīrām savus automātus un tad tiekam palaisti uz stundu uz pilsētu, lai sapirktos visu nepieciešamo četrām dienām un naktīm mežā, kas mūs sagaidīs jau pavisam drīz. Aizejam tikai uz diviem tuvākajiem veikaliņiem un atpakaļ esam tieši vienu minūti pirms stundas termiņa beigām. Dažas cīņu biedrenes, kas bija izsaukušas taksometru, lai aizbrauktu uz nedaudz tālāko un lielāko veikalu, gan nokavē atgriešanos. Jūtam viņām līdzi, kad dežurējošais komandieris ņem viņas priekšā.
17.jūlijs.
Pēc divām mežā pavadītajām dienām, šodien atelpa, mācībām norisinoties kazarmās un mācību klasēs. Mācībās šodien ir ložmetēji. Iemācamies izjaukt, salikt un šaut ar NBS bruņojumā esošo vieglo ložmetēju. Visiem gan iet grūti, jo pasniedzējs pats ber kā no ložmetēja, tāpēc grūti paspēt visu piefiksēt un pierakstīt, kas nozīmē, ka nav pierakstu, kuros ieskatīties praktisko nodarbību laikā. Kaut kā jau tiekam galā visi, taču skaidri zinu, ka ložmetējnieks noteikti nebūšu.
Pēc vakariņām tiekam informēti, ka šodien būs papildu nodarbība līdz plkst.23:00 par slēpņiem, patruļbāzēm un patruļām, jo uz četrām dienām un naktīm mežā dosimies ātrāk – jau rītdien. Mācības gan ievelkas līdz pusnaktij, jo divas stundas nozogam sev paši. Proti, izrādās, ka vakardien kāds vai kāda no mūsu vidus ir pasūdzējies, apejot visus reglamentus un hierarhiju, pa taisno pašai ministrijai, ka šeit viss ir slikti, grūti un vēl piedevām stulbi komandieri. Ministrijas darbinieki (ka tik nav trīs man zināmi ērgļi, kas Administratīvā procesa likuma devīto nodaļu zina, bez šaubām, no galvas (sīkāk un ar praktiskiem piemēriem par to būs manos memuāros)) pretēji visām nevainīguma prezumpcijām, bez bailēm no Valsts kontroles puses, diemžēl darbojušies tā, ka šī visa rezultātā no mūsu apmācības ir atstādināti divu nodaļu komandieri, bet mūs uz sarunām divu stundu garumā aicina viens skolas priekšnieks pēc otra. Vārdu sakot, iespējams astoņpadsmitgadnieku stulbuma, trīsdesmitgadnieku ambīciju vai arī sieviešu dēļ šī diena beidzas vēlu un piepildīta ar riebīgām mielēm.
18.jūlijs.
Pēc piecu ar pus stundu miega esam augšā un uzsākam pēdējo apmācību dienu skolas telpā pirms meža. Šodien apgūstam teorijā un praksē NBS bruņojumā esošo smago ložmetēju. Ja esat redzējuši filmas “Rembo 4” beigu slaktiņu, tad mūsu objekts ir aptuveni tāds pats. Izjaucam un saliekam, pašaujam un esam gandrīz visi vienisprātis, ka tas ir vieglāk apgūstams un lietojams nekā vakardienas vieglais ložmetējs. Žēl, ka pēc Ženēvas konvencijas ar to ir aizliegts šaut pa cilvēkiem, taču mierinām viens otru, ka šis smieklīgais aizliegums neattiecas uz cilvēkiem transportlīdzekļos, būvēs un jātniekiem. Katrā ziņā šis verķis ir ko vērts! Saņemu atkal kārtējo motivējošo sodu par kļūdu, kas šoreiz gan ir tikai piecu piepumpēšanās reižu apmērā.
Pēc mācību beigām plkst.15:00 pavadām pāris stundu, nesot un kraujot kravas automašīnās visu nepieciešamo mantību dzīvei mežā – munīciju, ūdeni, pārtiku, lāpstas, cirvjus, zāģus, ģeneratoru, ložmetējus, granātmetējus un citu lietu kaudzes gan priekš sevis, gan citām bruņoto spēku vienībām, kas arī dodas uz mežu. Tad seko vakariņas un plkst.19:00 ar 24 kilogramu smagu piekrautu modulāro mugursomu plecos, plus uzkabi, bruņu ķiveri galvā un ar automātu rokās izbraucu uz noslēdzošo etapu armijas epopejā – izbaudīt dzīvi četras dienas un naktis zem klajas debess mežā.
Ierodoties mežā, seko divu stundu pārgājiens kaujas režīmā ar orientēšanos. Pārvaram divas upītes, nelielu, bet dažu cīņu biedru zābaku sausumam liktenīgu purvu, vienlaikus baudot pasakainus dabas skatus. Visskaistākais brīdis bija, stāvot kāda baltiem ķērpjiem apaugušā pakalna virsotnē, no kura sārti rietošās saules staros un vienlaikus sīka lietutiņa pavadībā pavērās lielisks skats uz zemāk esošo mazām, zaļām priedītēm apaugušo ieleju. Mūsu nodaļas komandieris šajā brīdī sazvanās ar kādas citas nodaļas komandieri, pasakot, ka esot mežā un laimīgs, un arī viņa nodaļa, t.i., mēs esot laimīgi. Tieši tā!
Īsi pirms saules rieta nonākam naktsmītnei paredzētajā vietā – egļu vērī netālu no mazas upītes. Uzslienam apļveidā savus pončo (šonakt tos izmantot ir atļauts), sadalām sardzes dežūras un liekamies uz auss. Pirmo reizi šajās divarpus nedēļās neguļu viens, jo … guļammaisā pie sāniem ielieku arī automātu, kuram gan mīļvārdiņu, atšķirībā no citiem cīņu biedriem, vēl neesmu izdomājis. Būs jāpacenšas, jo šādi kopā mēs gulēsim vēl trīs naktis.
19.jūlijs.
Rīts sākas plkst.4:00, precīzāk attiecībā uz mani – plkst.2:30, jo sardzes dežūra man kritusi no plkst.2:30 līdz pat mošanās brīdim plkst.4:00. Varonīgi izturu neguļot, mans pārinieks otrā naktsmītnes pusē gan atlaižas slīpi un nedaudz pasnauž. Vispār sardzes dežūra paiet neticami ātri, esmu pat pārsteigts par to. Nakts ir klusa, vien ik pa laikam dzirdams kā kaut kur mežā brikšķinās kādi dzīvnieki. Putni, savukārt, klusē, bet tad vienā brīdī, kā sarunājuši, visi reizē sāk čivināt, kūkot un trallināt.
Stundas laikā savācam visu nakts iedzīvi un dodamies tālāk, lai kaut kur mežā sastaptos ar pārējām C rotas nodaļām. Pēc stundas gājiena, tuvojoties kādai ne tik biezi apaugušai vietai, no rīta miglas viens pēc otra iznirstam kļūst redzami cīņu biedri no citām nodaļām, kas ar automātiem rokās mūs vēro. Pievienojamies viņiem un sagaidām pienākam pārējās nodaļas. Sākās mācības.
Iesākumā apgūstam attāluma kartiņu sastādīšanu, bet pēc tam bliežam pēc sirds patiks uguns un kustības mācībās. Pusdienu laikā nopeldamies nelielā meža dīķī, kas googlē nemaz nav uzrādīts. Tad it kā seko atpūtas pārtraukums līdz vakaram, bet jau atkal īstais vārds šeit ir “it kā”. Daži cīņu biedri paspēj jau izģērbties un iesnausties, kad atskan pavēle triju minūšu laikā būt kaujas ekipējumā. Atkal seko pārgājiens uz citu vietu mežā, kur beidzot tiek izsludināts atpūtas pārtraukums. Lai gan ir bažas, ka tas varētu būt ne pārāk ilgs, riskēju un zem slaidas priedes laižos miegā uz kailas zemes. Pāris stundas paguļu caurā miegā, bet ar to pietiek – spēki ir uzņemti. Un labi, ka tā!
Līdz pat tumsas iestāšanās brīdim atkal šaujam un skrienam, papildus izlietojot arī pa kādai dūmu granātai un sprāgstpaketei. Pēc tam seko komanda gaidīt (kad no medpunkta atvedīs pāris cīņu biedru, kuriem meža svaigais gaiss nav nācis par labu veselībai), atpūsties un smēķēt. To arī darām līdz pat pusnaktij. Pa šo laiku mūs apciemo augstāki armijas pārstāvji un tiekam nofilmēti no augšas ar dronu. Beidzot visi savainotie un jau apārstētie cīņu biedri ir atpakaļ.
Pasniedzējs (viens no galvenajiem kursa vadītājiem, kura uztverē es, visticamāk, asociējos ar totālu guļavu – sk. aprakstu par 4.jūliju) pats vada patruļbāzes ieņemšanas mācības nakts tumsā. Brienam pa tumšo mežu, izmantojot tikai mazus, sarkanus lukturīšus, līdz beidzot plkst.1:00, kad nevienam vairs lāgā nestrādā galva, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, kas birst no pasniedzēja, varam izklāt uz zemes guļammaisus, lai liktos uz auss (pončo uzcelt tādā tumsā vairs nav laika un iespēju). Ir viens noteikums – patruļbāzē pīpēt nedrīkst. Nemaz negrasāmies to darīt, tāpēc ar Kasparu sarunājam aiziet dziļāk mežā it kā uz WC, lai pirms gulēt iešanas uzvilktu pēdējo dūmu. Un… protams, ka tiekam pieķerti no iepriekš minētā kursa vadītāja puses. Mani viņš pat piķa melnā tumsā atpazīst jau pa gabalu. Tas, protams, ir pagodinoši, bet sods gan ir ļoti sāpīgs – abi ar Kasparu varēsim pīpēt rītdien tikai trīs reizes – pēc katras ēdienreizes. Skarbi, bet nu neko darīt. Ielienu guļammaisā, paņemu pie sāniem sildīties savu automātu un ceru līdz savas sardzes dežūras sākumam stundiņu pagulēt.
20.jūlijs.
Mirstu no neizgulēšanās, jo pačučēt sanāca tikai divas stundas – no plkst.1:00 līdz 2:00 un no plkst.3:00 līdz 4:00.
Sardzes stunda atkal paiet necerēti ātri, ar pārinieci Līvu stutējam ar mugurām koku katrs no savas puses, jo piesēst kaut uz mirkli neriskējam – galu galā sargājam galveno ieeju patruļbāzē un tepat netālu guļ arī visi komandieri. Pēc tam sekojošā atlikusī gulēšanas stunda paiet vēl ātrāk un pamosties ir grūti, turklāt nakts ir vēsāka nekā bija iepriekšējā, krata drebulītis no aukstuma. Kā par brīnumu paspēju iekļauties laika limitā, lai saģērbtos, sakārtotu guļamlietas un ieņemtu kaujas pozīciju guļus stāvoklī. Un tad seko jautrības mirklis, kas aizdzen prom miega paliekas! Proti, komandieris nāk pārbaudīt visus un tīri nejauši pamana patruļbāzes tālākajā galā nesaliktu pončo. Cenšoties pacelt tā stūrus, viņš patiesi pārsteigts secina, ka problēma ir daudz lielāka nekā tikai nesakārtotas guļamlietas. Izrādās, ka zem pončo saldā miegā joprojām guļ Roberts. Pārsteigumā komandierim piemirstās pat uzlikt sodu, nosakot vien tikai, lai Roberts taisās veicīgāk, ko viņš pilnīgi apātiskā mierā, nekur nesteidzoties, sāk darīt.
Šodien mežā dienas pirmā puse ir stipri vieglāka nekā vakardiena. Veidojam slēpņus un novērošanas punktus, taisām maiņas, trenējamies gulēt nekustīgi stundu no vietas un pierakstīt visu, kas notiek apkārt. Ik pa laikam meža biezoknī saskrienamies ar cīņu biedriem no citām nodaļām, kuri dara to pašu. Tad seko pusdienas, kārtējais traumētais kareivis tiek aizvests prom uz medpunktu, pelde vakardienas dīķī un tīkams atpūtas pārtraukums ar gulēšanas iespējām. Noguļu četras stundas ar pusstundas pauzīti pa vidu sardzes pienākumu veikšanas dēļ, kuru laikā, jāatzīstas, ik pa laikam tomēr iesnaužos.
Vakara cēliens iesākas ar izšauto čaulīšu lasīšanu mežā. Seko vakariņas (pēdējās slapjās, jo nākamās četras ēdienreizes būs sausās), kuru laikā šā rīta varonis Roberts pasaka ko tādu, ka visām apkārt esošajām meitenēm mutes paliek vaļā, bet puiši krīt gar zemi no smiekliem. Proti, uz vienas no ēdiena dalītājas jautājumu – “Kādu maizi tu vēlies?” – viņš atbild ar dzejnieka cienīgu salīdzinājumu, sakot – “Lūdzu, melno maizi, melnu kā mana sirds”.
Pēc vakariņām atkal sadalāmies pa nodaļām un seko pēdējais, kā sola komandieris (lai gan vēlāk izrādās, ka nebija gan pēdējais), pārgājiens ar uzkabi un modulāro mugursomu. Noejam divus kilometrus un tad apstājamies, lai ierīkotu patruļbāzi ar visiem atkāpšanās ceļiem, kā arī novērošanas punktu bunkura veidā, no kura mums visu rītdienu būs jāvēro pretinieka pārvietošanās pa ceļu. Līdz pat vēlai naktij ceļam bunkuru, maskējam baļķu savienojumu vietas, sienas un jumtu ar sūnām, ķērpjiem, zariem un skujām. Aizejam gulēt īsi pirms pusnakts zem klajas debess, jo visus pončo esam izlietojuši bunkura jumta un sienu ierīkošanai. Ļoti ceram, ka naktī nelīs.
